Karloss Kastaņeda - Dona Huana mācības

— Domāju, ka to saprast man nav nemaz tik grūti, es tikai nespēju iedomāties, kāda tam visam ir jēga?

— Tu lūdzi viņam pateikt, kas ar tevi nav tā kā vajag, un viņš tev sniedza pilnu ainu. Šeit nevar būt nekādas kļūdas! Tev nav tiesī­bu paziņot, ka neesi sapratis. Tā nebija saruna—un vienlaikus to­mēr bija. Pēc tam tu uzdevi viņam citu jautājumu, un viņš tev atbil­dēja tādā pašā veidā. Es neesmu pārliecināts, ka sapratu, ko viņš tev atklāja, jo tu man neteici, kas tas bija par jautājumu.

Es ļoti rūpīgi centos atcerēties savus jautājumus un atkārtoju tos tai pašā secībā: "Vai es rīkojos pareizi? Vai esmu uz pareizā ceļa? Kas man jādara ar savu dzīvi?"

Dons Huans atbildēja, ka jautājumi, kurus es uzdevu, — ir tikai vārdi. Labāk tos neizteikt, bet jautāt iekšēji. Viņš piebilda, ka aiz­bildnis gribēja dot man mācību, bet nevis iebaidīt, tāpēc arī parādī­jās kā gaisma divreiz.

Es vēl aizvien nesapratu, kāpēc Meskalito vajadzēja mani nobie­dēt, reiz jau viņš mani pieņēma. Atgādināju donam Huanam viņa paša apgalvojumu, ka tad, kad Meskalito tevi pieņem, viņa forma paliek nemainīga, bet nevis lēcienveidīgi izmainās no svētlaimes līdz murgam. Dons Huans atkal iesmējās un teica, ka sapratīšu Meskalito sniegto mācību pats, ja vien padomāšu par jautājumu, kurš bija man sirdī, kad es ar viņu sarunājos.

Domāt par jautājumu manā "sirdī" bija ļoti sarežģīti. Es donam Huanam teicu, ka man toreiz prātā bija daudz dažādu lietu. Jautājot, vai eju pa pareizo ceļu, es biju domājis, lūk, ko: vai tiesa, ka vienlai­cīgi dzīvoju divās pasaulēs? Kura no šīm pasaulēm ir pareizā? Kurp virzīt manu dzīvi?

Dons Huans uzklausīja paskaidrojumus un secināja, ka man nav skaidra priekšstata par pasauli un ka aizbildnis sniedza man lielisku un skaidru mācību.

Viņš turpināja:

— Tu domā, ka tev ir divas pasaules, divi ceļi. Bet ir tikai viens. Aizbildnis tev to skaidri un nepārprotami parādīja. Vienīgā tev pie­ejamā pasaule ir cilvēku pasaule; un šo pasauli tu nevari pamest pēc savas izvēles. Tu esi cilvēks! Aizbildnis tev parādīja laimes pasauli, kur nav atšķirības starp lietām, jo nav neviena, kam vaicāt par atšķirībām. Taču tā nav cilvēku pasaule. Aizbildnis tevi patrieca no turienes un parādīja, kā domā un cīnās cilvēks. Tā ir cilvēku pasau­le. Un būt cilvēkam nozīmē būt nolemtam šai pasaulei. Tu naivi do­mā, ka dzīvo divās pasaulēs, taču tā ir tikai tava muļķīgā iedoma. Mums ir tikai vien vienīga pasaule. Mēs esam cilvēki, un mums nekurnot jāpieņem cilvēku pasaule.

Es uzskatu, ka tieši tāda bija tev sniegtā mācība.

Dons Huans, šķiet, gribēja, lai es pēc iespējas vairāk nodarbo­jos ar velna zāli. Šāda viņa vēlme kaut kā īsti nesaistījās ar viņa acīmredzamo nepatiku pret šo spēku. Viņš man paskaidroja, ka drīz vien atkal būs jāpīpē, un līdz tam laikam man pēc iespējas labāk jāiepazīst velna zāles spēks. Dons Huans vairākkārt piedāvāja iz­mēģināt velna zāli, veicot vēl vienu buršanu ar ķirzakām. Es ilgi šau­bījos. Dona Huana atgādinājumi kļuva arvien uzstājīgāki, līdz vairs vienkārši nespēju ilgāk pretoties viņa prasībām, tādēļ ari nolēmu pazīlēt par dažām nozagtām lietām.

Pirmdien, 1964. gada 28.decembrī

Sestdien, 19. decembri, es nogriezu velnābola sakni. Nogaidī­ju, līdz satumsa, lai izpildītu savas dejas ap augu. Naktī pagatavoju saknes ekstraktu un svētdien, apmēram sešos no rīta, atnācu pie sava auga un apsēdos tā priekšā. Līdzi biju paņēmis rūpīgus dons Huana pamācību pierakstus. Vēlreiz pārlasīju savas piezīmes un kon­statēju, ka sēklas jāsasmalcina citā vietā. Jau tikai tas vien, ka atro­dos sava auga priekšā, kaut kādā veidā izraisīja manī līdz šim neie­rastu emocionālo noturību, domu skaidrību un koncentrācijas spē­ju, kas parasti man absolūti nav raksturīga.

Precīzi sekoju instrukcijām, aprēķinot laiku tā, lai pasta un sak­ne būtu gatavas līdz dienas beigām. Pulksten piecos vakarā uzsāku ķirzaku ķeršanu. Pusotras stundas laikā izmēģināju visus iespēja­mos veidus, kādus vien spēju izdomāt, taču viss nesekmīgi.

Sēžot velnābola krūma priekšā, lauzīju galvu, kā lai tomēr pa­nāku sev vēlamo rezultātu, un pēkšņi atcerējos dona Huana teikto, ka ar ķirzakām jāaprunājas. Sākumā jutos visai neveikli, gluži kā man būtu jāuzstājas publikas priekšā, taču drīz vien šī sajūta pazu­da, un es turpināju runāt. Gandrīz pavisam satumsa. Es pacēlu ak­meni. Zem tā bija ķirzaka. Viņa šķita kā pārakmeņojusies.

Es to paņēmu un tūdaļ pat ieraudzīju, ka tepat līdzās, zem cita akmens, sastingusi vēl viena ķirzaka. Viņas abas pat necentās iz­rauties.

Visgrūtāk bija izšūt tām muti. Pateicoties donam Huanam, manai rīcībai piemita neatgriezenisks raksturs, viņš pats vairākkārt bija uz­svēris, ka, reiz jau esi sācis kaut ko darīt, nedrīkst apstāties. Un tomēr, neraugoties uz to, ja vien es būtu gribējis apstāties, neviens nespētu mani aizkavēt. Varbūt es gluži vienkārši negribēju apstāties.

Es atlaidu vienu ķirzaku, un tā aizskrēja ziemeļaustrumu vir­zienā— tā bija zīme, kas liecināja par veiksmīgu, taču grūtu burša­nu. Piesēju otru ķirzaku pie pleca un iesmērēju sev deniņus ar pastu. Ķirzaka nekustējās; uz brīdi jau iedomājos, ka viņa ir mirusi, bet dons Huans man nav teicis, kā rīkoties šādā gadījumā. Taču tā bija vienkārši sastingusi.

Es izdzēru sulas koncentrātu un nedaudz pagaidīju. Nekas ne­parasts ar mani nenotika. Sāku ierīvēt pastu sev deniņos. Šo proce­dūru atkārtoju divdesmit piecas reizes. Tad gluži mehāniski, kā sap­nī, pāris reizes uztriepu uz pieres. Tūdaļ pat atskārtu savu kļūdu un steidzīgi noslaucīju pastu. Piere norasoja, sākās drudzis. Mani pār­ņēma dziļš izmisums, jo dons Huans bija stingri piekodinājis nesmē­rēt pastu uz pieres. Bailes nomainīja absolūtas vientulības un nolem­tības sajūta. Ja ar mani atgadītos nelaime, nebija neviena, kas varētu man palīdzēt. Gribējās bēgt. Izjutu satraukumu un nedrošību, jo ne­zināju, kā tagad rīkoties. Apziņu pārpludināja domu straume, kas neparastā ātrumā nomainīja viena otru. Ievēroju, ka tās ir diezgan dīvainas domas, tās šķita it kā svešas, jo radās citādi nekā parasti. Man pašam ir labi zināms, kā es domāju. Manām domām piemīt noteikta loģiskā struktūra, tāpēc uzreiz ievēroju jebkuru neatbilstību vai novirzi.

Viena no tām svešajām domām bija kāda rakstnieka izteikums. Neskaidri atceros, ka tā izskanēja kā balss vai kāda skaņa man aiz muguras. Tas notika tik ātri, ka neviļus nodrebēju. Mēģināju šo do­mu nofiksēt un apjēgt, taču to izspieda kāda parasta doma. Biju pārliecināts, ka lasīju šo izteikumu, lai gan nespēju atcerēties autoru. Pēkšņi atcerējos, ka tas ir Alfrēds Krēbers. Tad iznira vēl viena sveša doma un teica, ka tas nav vis Krēbers, bet Georgs Zimmels. Es uzstāju, ka izteikuma autors ir Krēbers, un tūdaļ pat aptvēru, ka esmu iesaistījies asā strīdā pats ar sevi, pilnīgi aizmirsdams par savu nolemtības sajūtu.

Mani acu plakstiņi kļuva smagi, it kā es būtu iedzēris miegazā­les. Lai gan nekad nebiju lietojis miegazāles, prātā ienāca tieši šāds salīdzinājums. Es laidos miegā. Gribējās iet uz automašīnu un ierāp­ties tajā, taču nespēju pakustēties.

Pēc tam pavisam negaidīti es pamodos vai, precīzāk izsakoties sajutu, ka esmu pamodies. Pirmais, kas ienāca prātā, — cik tagad pulkstens? Palūkojos visapkārt. Velnābola auga manā priekšā ne­bija— es atrados citā vietā. Nu jau gluži vienaldzīgi uztvēru kārtējo buršanas faktu. Pulkstenis virs manas galvas rādīja 12.35. Es zinā­ju, ka ir pusdienlaiks.