Karloss Kastaņeda - Dona Huana mācības

Kad izgāju ārā, ievēroju, ka sieviešu ir mazāk nekā iepriekšējā dienā. Kāds no klātesošajiem piedāvāja man ūdeni, taču tobrīd ma­ni jau vairs neinteresēja apkārt notiekošais. Es atkal sakošļāju un noriju astoņus peijotes batoniņus, taču to iedarbība jau bija pavisam citāda nekā iepriekš.

Kad sesija jau acīmredzot tuvojās beigām, dziedāšana kļuva krietni vien ātrāka un visi sāka dziedāt korī. Tobrīd sajutu, ka kāds vai kaut kas grib ienākt mājā, turklāt nevarēja saprast, vai šīs dzie­dāšanas mērķis bija neļaut "tam" ielauzties vai, gluži otrādi,—iemā­nīt "to" iekšā.

Es vienīgais nedziedāju, jo tikai man nebija savas peijotes dzies­mas. Visi, it īpaši jaunatne, šķiet, ik pa brīdim mani ziņkārīgi aplūko­ja. Tas ļoti kaitināja, tāpēc aizvēru acis. Un tūdaļ secināju, ka tā krietni vien labāk uztveru visu notiekošo. Drīz vien mani pilnībā no-darbināja tikai šis jaunatklājums. Es aizvēru acis un redzēju savā priekšā cilvēkus, atvēru acis — bet aina neizmainījās. Mana ap­kārtne bija absolūti nemainīga gan ar aizvērtām, gan atvērtām acīm.

Pēkšņi viss nozuda vai izjuka, un šai vietā uzradās Meskalito cilvēkveidīgā figūra, kuru es biju redzējis pirms diviem gadiem. Viņš sēdēja krietni attālu, ar seju profilā pret mani. Es nenovērsu no viņa skatienu, taču viņš uz mani ne reizi nepaskatījās un ne reizi pat ne­pagriežas uz manu pusi.

Droši vien es kaut ko darīju nepareizi, kas viņu atturēja. Piecē­los un gāju pie viņa, lai to pajautātu, taču kustība izkliedēja ainu. Tā atkal sāka gluži kā izkust, un no tās izpeldēja pazīstamās vīriešu figūras. Es atkal izdzirdu skaļu nevaldāmu dziedāšanu.

Nedaudz pastaigāju pa tuvējo krūmāju. Visus priekšmetus saskatīju ļoti skaidri. Ievēroju, ka atkal redzu tumsā, taču šoreiz tam nebija praktiski nekādas nozīmes. Vienīgais, ko gribēju uzzināt — kāpēc Meskalito izvairās no manis.

Es jau gribēju atgriezties pie pārējiem, taču, kad grasījos ieiet mājā, izdzirdu stipru dārdēšanu un sajutu, kā man zem kājām dreb zeme. Bet skaņa bija gluži tāda pati, kādu biju dzirdējis pirms diviem gadiem peijošu ielejā.

Es atkal skrēju uz krūmiem. Es zināju, ka Meskalito ir tur, un gribēju viņu atrast. Taču viņa tur nebija. Nogaidīju viņu līdz pat rītam un pievienojos pārējiem tieši pirms pašām sesijas beigām.

Arī trešajā dienā atkārtojās tā pati ierastā procedūra. Pēc pus­dienām es pagulēju, lai gan nemaz nejutu nogurumu.

Sestdienas vakarā, 5. septembrī, vecais indiānis uzsāka savu peijotes dziesmu, ievadot kārtējo ciklu. Šīs sesijas laikā es sakošļā­ju tikai vienu peijotes batoniņu, neieklausījos nevienā no dziesmām un nepievērsu absolūti nekādu uzmanību notiekošajam. Jau kopš pašas pirmās minūtes koncentrējos tikai vienam vienīgam mērķim, jo zināju, ka esmu palaidis garām kaut ko ārkārtīgi svarīgu un manai labklājībai kardināli nepieciešamu.

Kamēr vīrieši dziedāja, es skaļi palūdzu Meskalito iemācīt man dziesmu. Mans lūgums sajaucās ar pārējo dalībnieku skaļo dziedā­šanu. Un tūdaļ pat manās ausīs atskanēja dziesma. Es pagriezos ar muguru pret grupu un klausījos. Atkal un atkal dzirdēju un atkārtoju dziesmas vārdus un melodiju, līdz iemācījos visu dziesmu. Tā bija gara dziesma spāņu valodā. Pēc tam es pāris reizes to nodziedāju visai grupai, bet drīz vien man ausīs atskanēja jauna dziesma. Pret rīta pusi es jau biju abas šīs dziesmas nodziedājis neskaitāmas rei­zes. Es sajutos atjaunots, stiprs.

Pēc tam, kad mums iedeva ūdeni, dons Huans man pasniedza maisu un mēs devāmies kalnos. Tālais ceļš uz zemo plakankalni bija ļoti nogurdinošs. Tur es ieraudzīju dažus peijotes augļus, taču man pašam nezināma iemesla dēļ nevēlējos uz tiem skatīties. Pēc tam, kad bijām šķērsojuši plakankalni, mūsu grupa sadalījās. Mēs ar do­nu Huanu gājām atpakaļ, vācot peijotes batoniņus gluži tāpat kā pagājušoreiz, kad es viņam palīdzēju.

Atgriezāmies sestdien pievakarē, 6. septembri. Vakarā vadītājs atkal atklāja ciklu. Neviens nebilda ne vārda, taču es absolūti skaidri zināju, ka tā ir pēdējā tikšanās. Šoreiz vecais indiānis nodziedāja jaunu dziesmu. Tīkliņš ar svaigajiem peijotes batoniņiem tika nodots no rokas rokā. Es pirmoreiz nogaršoju svaigu batoniņu. Tas bija sulīgs, taču grūti sakošļājams, pēc garšas atgādināja kaut kādu ne­gatavu augli, taču bija asāks un rūgtāks nekā sausie batoniņi. Perso­nīgi man svaigā peijote šķita nesalīdzināmi dzīvāka.

Es sakošļāju četrpadsmit batoniņus, rūpīgi tos skaitot. Pēdējo nesakošļāju līdz galam, jo izdzirdu ierasto dārdēšanu, kas liecināja par Meskalito klātbūtni. Visi nevaldāmi sāka dziedāt, un es zināju, ka dons Huans un visi pārējie patiešām izdzirda šo troksni. Tūdaļ pat noraidīju iespēju, ka šī dziedāšana bija vienkārši atbilde uz zīmi, kuru padevis viens no klātesošajiem tikai tāpēc, lai mani piemānītu.

Tobrīd sajutu, kā mani aizrauj milzīgs gudrības vilnis. Nojauta, ar kuru biju rotaļājies trīs gadus, nu pārvērtās nelokāmā pārliecībā. Bija nepieciešami trīs gadi, lai saprastu vai, precīzāk izsakoties, at­klātu, ka tam, ko satur kaktuss Lophophora Williamsli, nav nekā kopēja ar mani personīgi un tas eksistē absolūti neatkarīgi pats par sevi.

Es drudžaini dziedāju, līdz pietika spēka izteikt vārdus. Tad ra­dās iespaids, ka manas dziesmas atrodas manā ķermenī un spontāni to tricina. Man vajadzēja iziet ārā un atrast Meskalito, citādi es būtu uzsprādzis. Es sāku iet peijošu lauka virzienā, turpinot dziedāt savas dziesmas. Skaidri zināju, ka tās pieder tikai man un ir manas vienreizības neapgāžams pierādījums. Izjutu katru savu soli, kas at­balsojās no zemes, radot neaprakstāmu eiforiju par to, ka esmu cilvēks.

Visi peijošu lauka augi izstaroja zilgani mirgojošu gaismu. Viens no kaktusiem spīdēja īpaši spoži. Es apsēdos tā priekšā un nodziedāju viņam savas dziesmas. Un, kamēr es dziedāju, no auga izgāja tā pati Meskalito cilvēkveidīgā figūra, kuru biju redzējis iepriekš. Viņš paskatījās uz mani. Ārkārtīgi izteiksmīgi (kas šķiet visai nerak­sturīgi cilvēkam ar manu temperamentu) nodziedāju viņam savas dziesmas. Tām pievienojās man jau zināmā muzikālā vibrācija — flautu vai vēja skaņas. Gluži tāpat kā pirms diviem gadiem viņš ne­dzirdami pavaicāja: "Ko tu vēlies?"

Es ierunājos ļoti skaļā balsī. Teicu, ka manā dzīvē, manā rīcībā kaut kā pietrūkst, taču es nespēju saprast, kas tas varētu būt. Izmi­sīgi lūdzos, lai viņš man pasaka, kas manā dzīvē nav īsti tā, kā vajag, un lūdzu viņu nosaukt vārdu, ar kuru es viņu varu pasaukt, kad būšu nokļuvis nelaimē. Viņš palūkojās uz mani, izstiepa savu muti gluži kā bazūni, līdz tā sasniedza manu ausi, un nosauca savu vārdu.

Pēkšņi es peijošu lauka vidū ieraudzīju stāvam savu tēvu, — taču pats lauks izzuda, un darbība pārcēlās uz veco manas bērnības māju. Mēs ar tēvu stāvējām pie vīģes koka. Es viņu apskāvu un sāku viņam stāstīt to, ko nekad agrāk nespēju viņam pateikt. Katra mana doma bija skaidra un izsmeļoša. Šķita, ka mums īstenībā ne­maz nav laika un tādēļ man viņam jāpasaka viss uzreiz. Es atklāju viņam satriecošas lietas par manām jūtām pret viņu, ko ierastos ap­stākļos nekad skali nebūtu uzdrošinājies izteikt.

Tēvs nerunāja, viņš vienkārši klausījās, bet tad nozuda, it kā viņu būtu kaut kur ievilkusi vai iesūkusi. Atkal paliku viens, mani pārņēma dziļas skumjas un nožēla, un es sāku nevaldāmi raudāt.