Karloss Kastaņeda - Dona Huana mācības

Neļaujot man attapties vai kaut ko iebilst, dons Huans paziņo­ja, ka tūdaļ pat grasās piepīpēt savu pīpi priekš manis. Centos viņu atrunāt, apgalvodams, ka vēl neesmu tam gatavs. Teicu, ka esmu pārāk maz turējis rokā pīpi un neesmu vēl ar to kā nākas saradis. Taču viņš atbildēja, ka pietiks mācīties un laiks nopietni ķerties pie lietas. Viņš izņēma no futrāļa pīpi un noglāstīja to. Es apsēdos viņam līdzās uz grīdas un izmisīgi centos saslimt vai rast kādu citu attaisno­jošu iemeslu, lai izvairītos no šī nenovēršamā soļa.

Istabā bija jau gandrīz pavisam tumšs. Dons Huans iededza petrolejas lampu un nolika to kaktā. Parasti lampa uzturēja istabā nosacītu puskrēslu, un tās dzeltenīgā krāsa vienmēr nomierināja. Šo­reiz gaisma šķita blāva un neparasti sarkana; tā satrauca.

Dons Huans atsēja savu maisiņu ar smēķējamo maisījumu, ne­noņemot no kakla aukliņu, kurā tas bija pakārts. Viņš pielika pīpi pie atpogātās apkaklītes un iegrāba ar pīpes galvu mazliet maisīju­ma. Viņš lika man vērot visas viņa darbības un paskaidroja, ka ga­dījumā, ja maisījums arī nedaudz izbirs, tas vienalga nokļūs viņam azotē.

Dons Huans piepildīja pīpes galvu par trīs ceturtdaļām, tad ar vienu roku aizsēja maisiņu, bet otrā turēja pīpi. Beidzot paņēma nelielu māla trauku un palūdza atnest no āra kvēlojošas ogles.

Es aizgāju aiz mājas, paņēmu dažas kvēlojošas ogles no krāsns un steidzos atpakaļ. Mani pārņēma dziļš nemiers, kaut kas līdzīgs priekšnojautai.

Apsēdos līdzās donam Huanam un pasniedzu viņam ogļu trau­ku. Dons Huans uzmeta tam skatienu un mierīgi paziņoja, ka ogles ir pārāk lielas. Viņam vajadzēja mazākas, lai varētu ielikt pīpes galvā.

Gāju vēlreiz pie krāsns un atnesu to, ko viņš prasīja. Viņš paņē­ma ogļu trauku un nolika sev priekšā. Dons Huans sēdēja, sakrus­tojis kājas pēc turku modes. Pašķielējis uz mani ar acs stūrīti, viņš pieliecās uz priekšu, gandrīz ar zodu aizskardams ogles. Turot pīpi kreisajā rokā, viņš apbrīnojami veikli ar labo roku saņēma kvēlojo­šo oglīti un ielika to pīpes galvā; tad iztaisnojās, turot pīpi ar abām rokām, pielika to pie lūpām un trīsreiz izpūta dūmus. Viņš pasniedza ar abām rokām man pīpi un pavēlnieciski nočukstēja, lai es paņemu pīpi un pīpēju.

Acumirklī man prātā iešāvās doma atteikties un aizbēgt, taču dons Huans vēl aizvien čukstus atkārtoja savu pavēli. Es palūkojos uz viņu. Viņš skatījās man tieši virsū, taču draudzīgi un iejūtīgi. Kļuva skaidrs, ka savu izvēli esmu izdarījis jau sen un tagad vairs nav cita ceļa, kā vienīgi darīt to, ko viņš man liek.

Paņēmu pīpi un gandrīz nometu to zemē. Tā bija karsta! Pie­sardzīgi pieliku to pie mutes, iedomājoties, ka tādā veidā varu ap­dedzināt sev lūpas. Taču karstumu gandrīz nemaz nesajūtu.

Dons Huans lika man ievilkt dūmu. Dūms ietecēja man mutē un šķita, it kā viņš tur mutuļotu. Tas bija smags! It kā man būtu pilna mute ar skrotīm. Nez kāpēc man ienāca prātā tieši šāds salīdzinā­jums, lai gan nekad nebiju turējis mutē skrotis. Dūms vēl aizvien atgādināja mentolu, un pēkšņi mutē sajutu aukstumu. Sajūta bija atsvaidzinoša.

— Vēl! Vēl! — dons Huans čukstēja.

Sajutu, kā dūmi nekontrolējami iesūcas manā ķermenī. Nu ma­ni vairs nebija nepieciešams pamudināt, jo mehāniski turpināju ieel­pot dūmus.

Pēkšņi dons Huans pieliecās un izņēma man no rokām pīpi. Viņš uzmanīgi izbēra pelnus ogļu traukā, tad iebāza pīpes galvā ar siekalām apslapinātu pirkstu un pagrozīja to, lai iztīrītu sānus. Pāris reizes izpūta iemuti. Redzēju kā viņš ielika pīpi atpakaļ futrālī. Turpi­nāju viņu uzmanīgi novērot.

Iztīrījis pīpi un aizvācis to, viņš sāka vērīgi mani aplūkot, un tikai tad es sapratu, ka mans ķermenis ir notirpis, it kā tas būtu līdz pēdē­jai iespējai piesūcināts armentolu. Seja kļuva smaga, un žokļi sāpē­ja. Es nevarēju noturēt muti aizveltu, taču siekalu nebija. Mana mu­te izkalta un dega kā ugunī, taču slāpes joprojām neizjūtu. Visa gal­va kvēloja neparastā karstumā. Aukstā karstumā! Šķita, ka katra izelpa plēš pušu nāsis un augšlūpu. Taču tā nesvilināja. Tā dedzināja ar savu aukstumu kā ledus.

Dons Huans nekustīgi sēdēja man līdzās kreisajā pusē un spie­da futrāli ar pīpi pie grīdas, it kā cenšoties ar spēku to tur noturēt. Plaukstas kļuva smagas, rokas lauza atpakaļ un vilka plecus lejup. Deguns pilēja. Noslaucīju to ar delnas otru pusi — un aizslaucīju prom visu augšlūpu! Noslaucīju seju — un aizslaucīju no tās visu gaļu! Es kusu! Es patiešām sajutu, ka mana miesa izkūst. Pielēcu kājās un centos kaut kam pieķerties — vienalga kam, tikai lai pret to atbalstītos. Mani pārņēma šausmas, līdz šim vēl nekad neizjustas šausmas. Pieķēros griestu balsta stabam istabas vidū. Pastāvēju tā kādu sekundi, tad pagriezos un palūkojos uz donu Huanu. Viņš vēl aizvien sēdēja nekustīgi, spiežot pīpi pie grīdas, un uzmanīgi mani novēroja.

Mana elpa bija slimīgi karsta (vai auksta?) un žņaudza ciet kak­lu. Es pieliecu uz priekšu galvu, lai to mazliet atpūtinātu uz staba, taču acīmredzot netrāpīju, un galva turpināja virzīties garām pun­ktam, kurā atradās stabs. Noturējos jau pie pašas grīdas. Iztaisnojos. Stabs bija šeit, tieši manā acu priekšā! Es atkal mēģināju atbalstīt pret to galvu. Centos savaldīties un koncentrēties, un, turot acis vaļā, atkal liecos uz priekšu, lai pieskartos ar pieri stabam. Tas atradās dažu collu attālumā no manām acīm, taču, uzlicis uz tā galvu vis­dīvainākajā veidā sajutu, ka mana galva ir izgājusi tieši cauri stabam.

Izmisīgi meklēju tam kādu saprātīgu izskaidrojumu un nolēmu, ka mana redze izkropļo attālumu un stabs acīmredzot atrodas kā­das desmit pēdas no manis, lai gan es to redzu tieši sev priekšā. Tad sāku loģiski un saprātīgi noteikt staba atrašanās vietu. Es sāku sāniski soli pa solim iet apkārt stabam ar aprēķinu, lai tādā veidā nevarētu veikt riņķi, kura diametrs pārsniegtu piecas pēdas; tātad, ja stabs patiešām atradās no manis desmit pēdu attālumā, ārpus manas aiz-sniedzamības robežām, tad agri vai vēlu pienāks bridis, kad atrādī­šos ar muguru pret to. Es ticēju, ka tobrīd stabs izzudīs, jo īstenībā tas atradīsies man aiz muguras.

Sāku riņķot ap stabu, taču tas joprojām atradās man acu priekšā. Izmisumā sagrābu to ar abām rokām, taču rokas izgāja tam cauri un es saķēru gaisu. Rūpīgi aprēķināju attālumu starp sevi un stabu, ma­nuprāt, tur bija trīs pēdas. Vismaz manas acis uzrādīja trīs pēdu attālumu. Kādu laiku mēģināju eksperimentēt ar redzes asuma uz­tveri, grozot un pieliecot galvu no vienas puses uz otru, pēc kārtas fokusējot katru aci pret stabu un tālāko sienu. Pēc mana vērtējuma stabs nepārprotami atradās tieši man priekšā apmēram trīs pēdu attālumā.

Pastiepu uz priekšu rokas, lai tādā veidā pasargātu galvu, un no visa spēka metos virsū stabam. Rezultāts bija līdzšinējais — es iz­gāju cauri stabam, taču šoreiz nogāzos uz grīdas. Es atkal piecēlos, un tā, šķiet, tonakt bija mana visneparastākā darbība. Es piecēlu sevi ar domu! Lai pieceltos, neizmantoju muskuļus un kaulu struktū­ru kā parasti —jo vairāk nepratu to visu pārvaldīt. Tas kļuva skaidrs tobrīd, kad nokritu uz grīdas. Taču mana ziņkāre par stabu bija tik liela, ka es ar kaut ko līdzīgu reflektorajai darbībai "piecēlu sevi ar domu" un, pirms vēl līdz galam aptvēru, ka nespēju vairs kustēties, biju jau piecēlies.