Karloss Kastaņeda - Dona Huana mācības

Viņš pakāra podu zem jumta, līdzās otram podam, un teica, ka grasās to atstāt šeit līdz rītam, jo šīs otrās porcijas pagatavošanai nepieciešamas divas dienas. Visu šo laiku es neko nedrīkstēju ēst, varēju tikai dzert ūdeni.

Nākamajā dienā, ceturtdien, 4. jūlijā, es stingrā dona Huana uzraudzībā aplēju sakni ar karstu ūdeni. Kad noleju ūdeni pēdējo reizi, bija jau diezgan tumšs. Mēs apsēdāmies verandā. Viņš nolika sev priekšā divas krūzes. Mēs bijām ieguvuši apmēram vienu tējka­roti saknes ekstrakta, kas atgādināja bālganu cieti. Viņš ielika to krūzē un pielēja mazliet ūdeni. Pagrozīja krūzi rokā, lai viela labāk izkustu, un iedeva to man. Vajadzēja izdzert visu, kas bija krūzē. Es izdzēru vienā paņēmienā, noliku krūzi uz grīdas un atgūlos. Mana sirds sāka neprātīgi dauzīties, jutu, ka nevaru paelpot. Pēkšņi, it kā tas būtu pats par sevi saprotams, dons Huans lika man izģērbties. Vaicāju kādēļ, un viņš paskaidroja, ka man jāiesmērējas ar pastu. Es šaubījos, vai ir vērts izģērbties. Dons Huans mani steidzināja. Viņš teica, ka ir pārāk maz laika, lai muļķotos. Tad es izģērbos kails.

Viņš paņēma savu kaula nūjiņu un uzvilka uz pastas virskārtas divas horizontālas līnijas, sadalot krūzes saturu trīs vienādās daļās. Tad no augšējās līnijas centra novilka vertikālu līniju uz leju, tādā veidā sadalot saturu jau piecās daļas. Viņš norādīja uz apakšējo labo daļu un teica, ka tā ir domāta manai kreisajai pēdai. Virs tās — daļa kreisajai kājai. Augšējā, vislielākā daļa — dzimumorgāniem. Nākamā daļa zem tās kreisajā pusē — labajai kājai, bet pati apak­šējā daļa kreisajā pusē — labajai pēdai. Sākumā viņš man lika uz­ziest kreisajai pēdai paredzēto daļu un kārtīgi to ierīvēt. Tad parādī­ja, kā ar pārējām pastas daļām ieziest visu kreisās kājas iekšmalu, dzimumorgānus, tad lejup visu labās kājas iekšmalu, un visbeidzot labās kājas pēdu.

Es izpildīju viņa norādījumus. Pasta bija auksta un ļoti stipri oda. Pabeidzis šo procedūru, iztaisnojos, un smarža iekļuva man nāsīs. Šī apbrīnojami kodīgā smaka, kas atgādināja kaut kādu gāzi, mani burtiski smacēja nost. Centos elpot caur muti un pateikt kādu vārdu donam Huanam, taču nevarēju.

Dons Huans turpināja skatīties man tieši virsū. Es paspēra soli viņam pretī. Kājas izstiepās, it kā tās būtu no gumijas, kļuva garas, ārkārtīgi garas. Paspēru vēl vienu soli. Ceļgali kļuva elastīgi kā at­speres, drebēja, vibrēja un saspringti savilkās. Es devos uz priekšu. Šī kustība bija lēna un drebelīga, tā vairāk atgādināja raustīšanos uz priekšu un augšu nekā iešanu. Palūkojos lejup un ieraudzīju tālu lejā zem sevis sēdošo donu Huanu. Inerces dzīts paspēru vēl vienu soli uz priekšu, kurš bija vēl elastīgāks un garāks nekā iepriekšējais. Un tas es paceļos gaisā.

Atceros, ka vienreiz es nolaidos, tad atspēros ar abām kājām, lēcu atpakaļ un sāku slīdēt uz muguras. Ieraudzīju virs sevis melnas debesis un garām skrejošos mākoņus. Sagriežos tā, lai varētu rau­dzīties lejā. Saskatīju tur tumšu kalnu masu. Es lidoju pārdabiskā ātrumā. Rokas piespiedās pie sāniem. Galva kļuva par kaut ko lī­dzīgu stūrei. Atgāžot to atpakaļ un noturot šādā stāvoklī, veicu ver­tikālus apļus. Pagriežot galvu uz vienu vai otru pusi, mainīju lidojuma virzienu. Izbaudīju nekad līdz šim neizjustu brīvību un pasakaino lidojuma ātrumu. Brīnumainā tumsa dāvāja man neizskaidrojamas skumjas, nostaļģiju, šķiet, es beidzot biju atklājis savu patieso dzim­teni — nakts tumsu. Centos lūkoties visapkārt, taču izjutu tikai klu­sās nakts mieru un vienlaikus zināju, cik daudz spēka tā sevī glabā.

Pēkšņi sapratu, ka laiks nolaisties; it kā būtu saņēmis pavēli, kuru nekavējoties jāpilda. Un sāku piezemēties svārstveidīgām kus­tībām kā spalviņa. No šāda pārvietošanās veida man kļuva slikti. Kustības nu bija lēnas un saraustītas, radās sajūta, ka kāds velk mani lejā kā ar virvi. Man kļuva pavisam slikti. Galva plīsa pušu no sāpēm. Mani apņēma kaut kāds melnums, un es skaidri atminos sevi tajā ienirstam.

Nākamais, ko atceros, — tā bija pamošanās. Atrados savā gultā savā paša istabā. Es apsēdos. Un manas istabas aina izzuda. Piecēlos. Es biju kails! Kustoties man atkal kļuva slikti.

Pamazām atpazinu apkārtni. Es atrados apmēram pusjūdzes attālumā no dona Huana mājas, līdzās tai vietai, kur auga viņa velnāboli. Pēkšņi viss nostājās savās vietās, un es aptvēru, ka man nāk­sies iet visu šo ceļu uz dona Huana mājām kailam. Izjutu dziļu psiho­loģisku diskomfortu, taču man nenāca prātā nekādi šīs problēmas risinājuma varianti. Iedomājos, ka varbūt vajadzētu uzmeistarot sev zaru svārkus, taču šī doma šķita visai bezjēdzīga, turklāt saullēkts jau bija pavisam tuvu. Tā nu nācās aizmirst par savu slikto pašsajū­tu, un es sāku iet uz mājas pusi. Man uzmācās paniskas bailes, ka mani kāds varētu ieraudzīt. Vērīgi lūkojos, vai priekšā nav cilvēku vai suņu, centos skriet, taču savainoju kāju pret asajiem akmeņiem. Sāku iet lēnām. Jau bija pavisam gaišs. Pēkšņi ieraudzīju pa ceļu nākam cilvēku un ātri ielēcu krūmos. Stāvoklis šķita absolūti bezce­rīgs. Tikko kā biju izjutis neizsakāmu lidojuma prieku—un nāka­majā brīdī jau esmu spiests slēpties, kaunoties no sava kailuma. Es jau izlēmu, ka izlēkšu atpakaļ uz ceļa un cik jaudas padrāzīšos ga­rām pretimnākošajam cilvēkam. Nodomāju, ka viņš būs tik ļoti par to visu pārsteigts un, kamēr aptvers, ka tas bija pliks vīrietis, — es jau būšu tālu prom. Visu to apdomājot, tomēr neuzdrošinājos pat pakustēties.

Pa ceļu ejošais cilvēks nonāca man līdzās un apstājās. Es iz­dzirdu viņu saucam mani vārdā. Tas bija dons Huans, un līdz ar viņu ari manas drēbes. Kamēr ģērbos, viņš skatījās uz mani un smējās.

Tās pašas dienas vakarā, piektdien, 4. jūlijā, dons Huans lūdza viņam sīki izstāstīt, kas ar mani bija noticis. Pēc iespējas rūpīgāk atstāstīju viņam visu neparasto epizodi.

— Otrā velna zāles porcija tiek pielietota lidojumiem, — viņš teica, kad biju beidzis savu stāstu. Turklāt ar ziedi vien nepietiek. Mans benefaktors teica, ka tieši sakne piedod virzību un gudrību un tieši tā arī izsauc lidojumu. Kad iemācīsies vairāk un biežāk to pie­lietosi, lai lidotu, sāksi redzēt skaidrāk. Tu varēsi lidot pa gaisu sim­tiem kilometru tālumā—un skatīties, kas notiek jebkurā vietā, kur vien pats to vēlēsies, vai ari dot liktenīgo triecienu savam ienaidnie­kam, kad atrodas tālu no tevis. Kad iepazīsies ar velna zāli, viņa tev iemācīs tamlīdzīgas lietas. Tā, piemēram, viņa tevi jau iemācīja mai­nīt lidojuma virzienu. Gluži tāpat viņa tev iemācīs ari citas vispārstei­dzošākās lietas.

— Kas tās par lietām, don Huan?

— To es tev nevaru pateikt. Katrs cilvēks atšķiras no citiem. Benefaktors man nekad neteica, ko viņš iemācījies. Viņš teica, kā virzīties tālāk pašam, bet nekad — ko viņš redzējis. Tas ir tikai priekš tevis paša.

— Bet es taču tev stāstu visu, ko redzēju, don Huan.

— Tagad stāsti. Vēlāk nestāstīsi. Nākošreiz tu pielietosi velna zāli viens, vietā, kur aug tavs paša augs, jo tieši tur tu ari nolaidīsies— pie saviem augiem. Iegaumē to! Lūk, kāpēc es devos tevi meklēt pie maniem augiem.

Vairāk viņš neko neteica, un es aizmigu. Pamodies vēlu vakarā, izjutu dzīves spēku pārpilnību. Gluži vai pušu plīšu aiz fiziskas labsa­jūtas. Es biju laimīgs un apmierināts.