Karloss Kastaņeda - Dona Huana mācības

Dons Huans paņēma otru krūzi ar pastu. Pastas virskārta iz­skatījās sacietējusi; gluži kā stikls. Es pamēģināju pārdurt to ar pirk­stu, taču dons Huans acumirklī piesteidzās man klāt un atgrūda ma­nu roku. Viņš ļoti sadusmojās un teica, ka šādi joki no manas puses ir tīrais neprāts, un, ja es patiešām gribu mācīties, tad nedrīkst būt tik bezrūpīgam. Tas ir spēks — viņš teica, norādot uz pastu, un neviens nespēj atbildēt uz jautājumu, kas tas ir par spēku īstenībā. Jau tas vien ir pietiekami slikti, ka mēs nodarbojamies ar to savu personīgo mērķu vadīti, — no kā mēs nespējam izvairīties, jo esam cilvēki, — taču vismaz izturēties pret šo spēku mums vajadzētu ar atbilstošu cieņu.

Maisījums izskatījās kā auzu ķīselis. Acīmredzot tajā bija pie­tiekami daudz cietes, lai rastos šāda konsistence. Dons Huans lika atnest maisiņus ar ķirzakām. Izvilka ķirzaku ar aizsūtu muti un uz­manīgi to nodeva man. Es paņēmu viņu ar kreiso roku, kā viņš lika, uzziedu mazliet pastas uz pirksta un izsmērēju uz ķirzakas galvas, tad ieliku ķirzaku podā un turēju, līdz pasta pārklāja visu viņas rumpi.

Pēc tam viņš lika izņemt ķirzaku no poda. Paņēmis podu, viņš veda mani uz klinšainu vietu netālu no mājas. Tur viņš norādīja uz lielu klinti, lika man apsēsties tās priekšā, it kā tā būtu mans velnābola augs, turot ķirzaku pie savas sejas, vēlreiz viņai paskaidrot, ko īsti es gribētu uzzināt, bet tad palūgt viņu aiziet un rast atbildi uz jautājumu.

Viņš ieteica man atvainoties ķirzakai par sagādātajām neērtī­bām un apsolīt viņai, ka labi izturēšos pret visām ķirzakām. Pēc tam viņš lika paņemt ķirzaku starp kreisās rokas vidējo un rādītājpirk­stu — tur, kur viņš kādreiz bija iegriezis, — un dejot ap klinti gluži tāpat kā tolaik, kad es pārstādīju velna zāles dēstu; viņš pajautāja, vai es atceros, ko toreiz darīju. Atbildēju, ka atceros. Viņš uzsvēra, ka visam jānotiek gluži tāpat kā toreiz, un, ja es kaut ko aizmirsīšu, jāpagaida, līdz man galvā viss noskaidrosies. Viņš mani ļoti nopietni brīdināja, ka gadījumā, ja es steigšos un darbošos neapdomīgi, no­darīšu sev lielu ļaunumu. Visbeidzot man vajadzēs nolikt ķirzaku ar aizsieto muti zemē un vērot, uz kurieni tā skries, — lai paredzētu buršanās iznākumu. Viņš teica, ka es pat uz sekundi nedrīkstu no­vērst no viņas skatienu, jo ķirzakas prot ļoti veikli iemidzināt novē­rotāja uzmanību un tad pēkšņi nez kur nozust.

Vēl nebija pavisam satumsis. Dons Huans palūkojās debesīs.

— Es atstāšu tevi vienu, — viņš teica un aizgāja prom.

Izpildījis visus viņa norādījumus, es noliku ķirzaku zemē. Viņa nekustīgi sastinga uz vietas. Tad pēkšņi palūkojās uz mani, sāka skriet pie akmeņiem austrumu virzienā un nozuda starp tiem.

Es apsēdos uz zemes pie klints gluži kā sava velnābola auga priekšā. Mani pārņēma dziļas skumjas. Es iegrimu pārdomās par ķirzaku ar aizsieto muti. Prātoju par viņas dīvaino uzvedību un par to, kā viņa uz mani paskatījās pirms aizbēgšanas. Šī doma kļuva par fatālu, uzmācīgu projekciju. Savā ziņā es arī veicu dīvainu ceļojumu. Mans liktenis ir labāks varbūt tikai vienīgi ar to, ka es redzu, — tie­sa, tobrīd es sajutu, ka acīmredzot nekad nevienam nevarēšu pa­stāstīt par to, ko redzēju. Nu jau bija kļuvis pavisam tumšs. Tikai ar pūlēm spēju atšķirt klintis sava priekšā. Iedomājos par dona Huans vārdiem: "Krēsla—tā ir plaisa starp pasaulēm."

Pēc ilgas svārstīšanās sāku izpildīt visus priekšrakstus. Pasta, lai gan izskatījās kā auzu ķīselis, aptaustot izrādījās gluži citāda— ļoti slidena un auksta, ar specifisku smaržu. Tā atvēsināja ādu un ātri izkalta. Es vienpadsmit reizes iesmērēju ar to savus deniņus, taču neievēroju nekādas tās iedarbības pazīmes. Ļoti centos nepalaist garām ne mazākās uztveres vai garastāvokļa izmaiņas, jo pat nezi­nāju, ko īsti gaidīt. Jāatzīst, ka toreiz es tā arī neizpratu šī eksperi­menta būtību un turpināju meklēt iespējamo risinājuma atslēgu.

Pasta izkalta un sažņaudza manus deniņus gluži kā knaiblēs. Jau grasījos uzsmērēt uz tiem vēl kādu pastas kārtu, kad sapratu, ka sēžu uz pēdām japāņu pozā. Līdz šim es sēdēju, sakrustojis kājas, un tagad nespēju atcerēties, pa kuru laiku esmu izmainījis stāvokli. Bija nepieciešams zināms laiks, lai aptvertu, ka sēžu uz grīdas sav­dabīgā cellē ar augstām velvēm. Šķita, ka tās ir no ķieģeļiem, taču, vērīgāk ielūkojoties, ieraudzīju, ka tās ir no akmens.

Šī pāreja bija ļoti negaidīta. Tā notika tik pēkšņi, ka nespēju tai izsekot. Vīzijas elementu uztvere bija izkliedēta, gluži kā sapnī. Taču šie elementi bija nemainīgi, pastāvīgi, un es varēju pakavēties pie ikviena no tiem, lai kā nākas tos aplūkotu. Šis redzējums nebija tik skaidrs un reāls, kā tas, ko izraisa peijote. Pateicoties patīkamajiem pasteļtoņiem, tas šķita miglains un izplūdis.

Iedomājos par to, vai esmu spējīgs piecelties, un tūdaļ sapratu, ka kustos. Es atrados uz kāpnēm pašā augšā, bet lejā stāvēja mana paziņa X. Viņas acis drudžaini mirdzēja neprāta atblāzmā. Viņa skaļi smējās — un tik nevaldāmi, ka man kļuva baisi. Viņa sāka kāpt augšā pa kāpnēm. Es gribēju aizbēgt vai paslēpties, jo zināju, ka viņa ir "ķerta" un pavisam nesen nositās, braucot ar motociklu.

Tieši šāda doma ienāca man prātā. Es noslēpos aiz kolonnas, un viņa, uz mani pat nepaskatīdamās, pagāja man garām. "Tūlīt viņa dosies tālā ceļojumā", es nodomāju. Visbeidzot pēdējā doma, ko iegaumēju, bija: "Viņa smejas katrreiz, kad grasās nosisties."

Pēkšņi aina atkal kļuva skaidra. Tā vairs nelīdzinājās sapnim. Gluži it kā tā būtu reāla dzīves epizode, uz kuru es lūkojos caur loga stiklu. Pacentos pieskarties kolonnai, taču sajutu tikai to, ka nespēju kustēties. Un tomēr es zināju, ka varu palikt šeit, cik ilgi vien vēlos, vērojot šo ainu. Es biju tajā, taču nebiju tās sastāvdaļa.

Pār mani gāzās racionālu domu un argumentu gūzma. Cik varē­ju spriest, atrados visierastākajā skaidras apziņas stāvoklī. Katrs uztveres elements atbilda manu normālo gara spēju stāvoklim. Un tomēr es nez kāpēc zināju, ka tas nav parasts stāvokli.

Aina strauji izmainījās. Bija nakts. Es atrados kādas lielas ēkas hallē. Pēc ēkā valdošās tumsas aptvēru, ka iepriekšējā aina norisi­nājās burvīgā saules gaismā. Taču agrākais saules apgaismojums šķita tik dabisks, ka es nebiju tam pievērsis uzmanību. Nedaudz apradis ar kārtējo vīziju, saskatīju jaunu cilvēku ar lielu mugursomu plecos, kurš izgāja no istabas. Es viņu nepazinu, taču reizi vai divas biju redzējis viņu jau agrāk. Viņš pagāja man garām un sāka kāpt lejā pa kāpnēm. Tobrīd jau biju aizmirsis par saviem priekšstatiem un racionālajām dilemmām. "Kas ir šis puisis?", es nodomāju. "Kā­pēc es viņu ieraudzīju?"

Aina atkal izmainījās, un es ieraudzīju, ka jaunais cilvēks izliek grāmatas. Viņš dažas lapas salīmēja kopā, izdzēsa ierakstus un tam­līdzīgi. Pēc tam ieraudzīju, kā viņš rūpīgi ieliek grāmatas iepakojuma kastē. Tur bija vesela kaudze ar kastēm. Tās atradās nevis pie viņa istabā, bet acīmredzot kaut kādā grāmatu glabātuvē. Man prātā nā­ca ari citas ainas, taču tās nebija tik skaidras. Aina kļuva neskaidra. Sajutu griešanos un atjēdzos.

Dons Huans kratīja mani aiz pleciem, un es pamodos. Pēc tam viņš palīdzēja man piecelties, un mēs gājām uz mājām. Kopš brīža, kad sāku ierīvēt ar pastu deniņus, bija pagājušas trīs ar pusi stun­das, taču mana vīzija nevarēja ilgt vairāk par desmit minūtēm. Neiz­jūtu nekādas nepatīkamas sajūtas, gluži vienkārši biju izsalcis un gribējās gulēt.