Karloss Kastaņeda - Dona Huana mācības

Dons Huans lika man turēt ķirzaku kreisajā rokā. Es to sagrābu rokā, viņa locījās manā dūrē, bet viņas aste apvijās ap manu plauk­sta. No pretīguma man palika slikta dūša. Sāka svīst rokas.

Viņš paņēma pēdējo maisiņu un, atkārtojis tās pašas kustības, izvilka vēl vienu ķirzaku. Gluži tāpat paturēja pie manas sejas. Un es ieraudzīju, ka ari viņai ir aizsūta mute. Viņš lika man turēt šo ķirzaku labajā rokā.

Kad abas ķirzakas atradās man rokās, biju tuvu ģībonim. Izjutu nepārvaramu vēlēšanos nomest ķirzakas un aizbēgt.

— Nesaspied tās, — dons Huans teica, un viņa balss atgrieza mani īstenībā, un jāatzīst, pašā laikā.

Viņš pajautāja, kas gan man lēcies. Cenšoties saglabāt nopiet­nību, viņš tomēr neizturēja un iesmējās. Es mēģināju atslābināt savu tvērienu, taču delnas bija tā nosvīdušas, ka ķirzakas sāka pamazām izslīdēt no rokām. Viņu mazie asie nadziņi skrāpēja manas rokas, izraisot nepārvaramu pretīguma un nelabuma sajūtu. Es aizvēru acis un sakodu zobus. Viena no ķirzakām jau bija izlīdusi uz mana plauk­stas pamata. Viņai vēl atlika tikai izvilkt galvu, kas bija iespiesta starp maniem pirkstiem, — un viņa atgūtu brīvību. Izjutu neizsakā­mu fizioloģisku izmisumu un galēju diskomfortu. Caur zobiem norū­cu donam Huanam, lai viņš aizvāc šos nolādētos radījumus. Man sāka neviļus kratīties galva. Viņš uzlūkoja mani ar neviltotu ziņkāri. Vēl kādu mirkli es rēcu gluži kā lācis, drebot pie visām miesām. Viņš iemeta ķirzakas atpakaļ maisos un iesmējās. Man ari gribējās smieties, taču to liedza kuņģa darbības traucējumi, tāpēc apgūlos zemē.

Es viņam paskaidroju, ka tā uz mani iedarbojās ķirzaku skrā­pēšanās ar nadziņiem. Dons Huans teica, ka pasaulē ir daudz lietu, kas spēj padarīt cilvēku traku, it īpaši, ja viņam trūkst apņemšanās un mērķtiecības mācību laikā. Bet, ja cilvēkam ir skaidrs un nelo­kāms mērķis, tad jūtas nekad nekļūst par šķērsli, jo viņš spēj tās kontrolēt.

Dons Huans kādu laiku pagaidīja, bet tad, atkārtojot visas ie­priekšējās kustības, pasniedza man atkal ķirzakas. Viņš lika tās tu­rēt ar galvām uz augšu un, viegli glāstot ar viņām deniņus, pajautāt kaut ko, ko es gribētu uzzināt.

Sākumā es nesapratu, ko viņš no manis īsti grib. Viņš atkal pie­dāvāja uzdot ķirzakām jebkuru jautājumu, uz kuru es pats nespēju rast atbildi. Un minēja dažus piemērus: var uzzināt par cilvēkiem, kurus es sen neesmu redzējis, vai par pazaudētajām lietām, vai par vietām, kur nekad neesmu bijis. Tad es sapratu, ka runa iet par zīlēšanu, un ļoti satraucos. Sirds sāka neprātīgi sisties, elpa aizrāvās.

Viņš brīdināja, lai pirmoreiz neuzdodu personīgas dabas jautā­jumus; teica, ka labāk padomāt par kaut ko tādu, kas uz mani neat­tiecas. Jādomā ātri un skaidri, jo pēc tam vairs nebūs iespējams izmainīt savas domas.

Drudžaini sāku pārlikt prātā, ko gan tādu es gribētu uzzināt. Dons Huans mani nemitīgi steidzināja, un es apjucis konstatēju, ka nespēju izdomāt, par ko gan varētu "pajautāt" ķirzakām.

Mokoši ilgu pārdomu rezultātā tomēr šis tas ienāca prātā. Ne­cik sen no lasītāju zāles tika nozagts liels grāmatu sainis. Un neviens nezināja, kas to izdarījis. Šis jautājums nebija personīgs, un tomēr tas mani ļoti interesēja. Man nebija nekādu sākotnēju apsvērumu šo iespējamo grāmatzagļu sakarā. Es paberzēju ar ķirzakām deniņus un pajautāju viņām, kas ir zaglis.

Pēc brīža dons Huans novāca ķirzakas viņu maisos un teica, ka nav nekādu dziļu noslēpumu, kas būtu saistīti ar sakni vai pastu. Pastu izgatavo, lai iegūtu virzību; sakne turpretī padara lietas skaid­ras. Bet īstais noslēpums slēpjas ķirzakās. Tās ari ir galvenais otrās porcijas burvestību atribūts.

Es pajautāju, vai tas ir kāds īpašs ķirzaku veids. Viņš pamāja. Tās jāķer vietās, kur aug tava velna zāle; un viņām jābūt taviem draugiem. Lai kā nākas iedraudzētos ar ķirzakām, par tām vajag ilgi rūpēties — viņām jānes ēdiens un draudzīgi jārunājas.

Apjautājos, kāpēc viņu draudzība ir tik svarīga. Viņš atbildēja, ka ķirzakas ļauj sevi noķert tikai pazīstamam cilvēkam, un jebku­ram, kurš nopietni nodarbojas ar velna zāli, jāņem nopietni arī ķir­zakas. Viņš teica, ka ķirzakas jāsāk ķert tikai pēc tam, kad ir jau sagatavota pasta un sakne. Tas jādara dienas beigās. Ja neesi ie­draudzējies ar ķirzakām, vari vairākas dienas veltīgi mēģināt tās no­ķert, bet pasta glabājas tikai vienu dienu. Tad viņš man sīki pa­skaidroja, kas jādara pēc ķirzaku noķeršanas.

Tiklīdz noķersi ķirzakas, ieliec tās atsevišķos maisiņos. Tad pa­ņem pirmo un aprunājies ar viņu. Atvainojies par to, ka nodari tai sāpes, un palūdz tev palīdzēt. Tad ar koka adatu aizšuj viņai muti. Šūšanai izmanto čoijas koka ērkšķi un agaves šķiedru. Dūrienus savelc stingri. Tad to pašu pasaki otrai ķirzakai un arī aizšuj viņai muti. Tas viss jādara pirms tumsas iestāšanās. Paņem ķirzaku ar aizšūto muti un paskaidro viņai, ko tu gribi uzzināt. Palūdz viņu aiziet un paskatīties tavā vietā; saki tai, ka tu biji spiests aizšūt viņai muti, lai viņa steigtos atpakaļ un pa ceļam nevienam neko neizpļāpātu. Apsmērē viņas galvu ar pastu, un lai viņa pati izsmērējas pastā, bet tad noliec viņu zemē. Ja viņa skries uz tev labvēlīgo pusi, tad maģija viegli izdosies. Ja uz pretējo, tad burvestība neizdosies. Ja ķirzaka skries pie tevis (uz dienvidiem), vari gaidīt pat vēl lielāku veiksmi, bet, ja viņa no tevis bēgs (uz ziemeļiem), burvestība būs ļoti grūta. Tu pat vari aiziet bojā. Tāpēc, ja ķirzaka bēg no tevis taisni prom, — īstais laiks atkāpties. Šajā brīdī tu vari pieņemt šādu lēmumu. Ja tā izlemsi, zaudēsi iespēju komandēt ķirzakas, taču tas ir labāk, nekā zaudēt dzīvību. No otras puses, tu vari nolemt turpināt burvestību, neraugoties uz viņas brīdinājumu. Šajā gadījumā paņem otru ķirza­ku un palūdz viņu uzklausīt māsas stāstu un atstāstīt to tev.

— Bet kā gan ķirzaka ar aizsūtu muti var pastāstīt, ko viņa redz? Vai tad viņas mute nav aizsūta tāpēc, lai viņa klusētu?

—Aizsūta mute neļaus viņai to pastāstīt citiem. Runā, ka ķirza­kas ir pļāpīgas. Viņas vienmēr mēdz aizkavēties, lai papļāpātu. Lai kā ari tur nebūtu, turpmāk rīkoj ies šādi: uzsmērē pastu uz viņas gal­viņas lejasdaļas. Tad paberzē ar viņas galvu savus deniņus galvas labajā pusē, neļaujot pastai nokļūt pieres vidusdaļā. Tavu mācību sākumā nenāktu par ļaunu piesiet ķirzaku aiz tās rumpja vidusdaļas pie tava pleca. Tad tu viņu nepazaudēsi un nesakropļosi. Turpmāk, kad tu labāk iepazīsies ar velna zāles spēku, ķirzakas iemācīsies pakļauties un pašas sēdēs tev uz pleca. Pēc tam, kad ar ķirzaku būsi iesmērējis pastu uz deniņiem galvas labajā pusē, apsmērē ar to abu roku pirkstus. Sākumā izzied pastu uz deniņiem, bet tad apzied ar to abas galvas puses. Pasta izkalst ļoti ātri, un to var uzklāt tik reizes, cik tas būs nepieciešams. Katrreiz sāc ierīvēties ar ķirzakas galvu, bet pēc tam jau ar pirkstiem. Agri vai vēlu, bet tā ķirzaka, kas aizskrēja skatīties, atgriezīsies un pastāstīs par ceļojumu savai akla­jai māsai, bet tā savukārt pastāstīs tev, it kā tu būtu viņai savējais. Kad burvestība būs beigusies, atlaid ķirzaku, taču neskaties, uz ku­rieni viņa aizskries. Izroc ar rokām dziļu bedri un aproc tur visu, ko esi izmantojis.

Ap pulksten sešiem vakarā dons Huans izņēma no poda sak­nes ekstraktu uz plāna degakmens gabala — sanāca nedaudz ma­zāk par tējkaroti dzeltenīgas cietes. Pusi viņš izbēra krūzē un pievie­noja nedaudz dzeltenīga ūdens. Pagrozījis krūzi rokā, lai izšķīdinātu ekstraktu, viņš pasniedza to man un lika izdzert. Maisījums bija bez­garšīgs, taču mutē palika rūgtena piegarša. Ūdens bija pārāk karsts, un tas mani sadusmoja. Sirds sāka strauji sisties, taču drīz vien atkal nomierinājās.