Karloss Kastaņeda - Dona Huana mācības

— Ko dod otrā porcija.

— Otrā velna zāles porcija ļauj redzēt. Ar tās palīdzību cilvēks var lidot pa gaisu un pēc viņa paša izvēles redzēt, kas notiek jebku­rā vietā.

— Vai cilvēks patiešām var lidot pa gaisu, don Huan?

— Kāpēc gan ne? Kā jau es tev agrāk teicu, velna zāle ir do­māta tiem, kas meklē spēku. Cilvēks, kas apguvis otro porciju, var ar velna zāles palīdzību darīt visneiedomājamākās lietas, lai iegūtu vēl vairāk spēka.

— Kas tās par lietām, don Huan?

— Es nevaru to pateikt — visi cilvēki taču ir atšķirīgi.

Pirmdien, 1963. gada 28..janvārī

Dons Huans teica:

— Ja tu sekmīgi pabeigsi otro posmu, tad es varēšu tev parādīt vēl tikai vienu. Mācoties par velna zāli, es sapratu, ka viņa man neder, un negāju vairs tālāk pa viņas ceļu.

— Kāpēc tu tā izlēmi, don Huan?

— Velna zāle mani gandrīz nogalināja katrreiz, kad es centos viņu pielietot. Reiz man bija tik slikti, ka domāju — gals klāt. Un tomēr es spēju izķepuroties.

— Kā? Vai tad ir kāds veids, kā paglābties?

— Jā, ir.

— Vai tie ir kādi burvju vārdi, rituāls, vai kas cits?

Tas ir veids, kā ķerties pie lietas (grabbing onto things). Piemēram, kad es mācījos par velna zāli, es biju pārlieku dedzīgs un nepacietīgs. Es burtiski grābu zināšanas gluži tāpat kā bērni grābj saldumus. Bet velna zāle ir tikai viens ceļš no miljona. Un viss pārē­jais pasaulē ir arī tikai viens ceļš no miljons iespējamiem {un camino entre cantidades de caminos). Tāpēc vienmēr atceries, ka ceļš ir tikai ceļš. Ja jūti, ka tev nevajadzētu pa to iet, nekādā gadījumā nepaliec uz tā. Lai iegūtu šādu apskaidrību, tev jādzīvo disciplinēti. Tikai tad tu zināsi, ka jebkurš ceļš ir tikai ceļš, un nav nekā nosodā­ma, ka tu to pamet, ja reiz tā liek rīkoties tava sirds. Taču tavam lēmumam turpināt vai neturpināt ceļu ir jābūt brīvam no jebkurām bailēm un ambīcijas. Es tevi par to brīdinu. Aplūko jebkuru ceļu mierīgi un uzmanīgi. Izmēģini to tik reizes, cik uzskatīsi par vajadzī­gu. Šis jautājums ir tik nopietns, ka to sev uzdod tikai ļoti veci cilvē­ki. Mans benefaktors man par to reiz pastāstīja, kad es biju jauns, taču manas asinis vēl bija pārāk karstas, lai to saprastu. Tagad gan es to saprotu. Un gribu paskaidrot tev, ko nozīmē jautājums: vai šim ceļam ir sirds? Visi ceļi ir vienādi—visi tie ved uz nekurieni. Tie vai nu šķērso pašu būtību, vai arī met tai līkumu. Es varu teikt, ka visu savu dzīvi esmu gājis garus jo garus ceļus, taču nekur neesmu ie­strēdzis. Tagad benefaktora jautājums ir ieguvis jēgu. Vai šim ceļam ir sirds? Ja ir—tad tas ir labs ceļš. Ja nē — no šī ceļa nebūs nekāda labuma. Abi ceļi ved uz nekurieni, taču vienam ir sirds, bet otram— nav. Viens ceļš padara ceļojumu līksmu — visu laiku, kad tu pa to ej, tu esi ar viņu viens vesels. Otrs ceļš liks tev nolādēt savu dzīvi. Viens padara tevi spēcīgu, otrs — laupa spēkus un tevi iznīcina.

Svētdien, 1963. gada 21. aprīlī

Otrdien dienā, 16. aprīlī mēs ar donu Huanu devāmies kalnos, kur auga viņa velnāboli. Viņš palūdza mani atstāt viņu tur vienu un pagaidīt automašīnā. Viņš atgriezās gandrīz pēc trim stundām ar sar­kanā lupatā ietītu saini. Kad mēs braucām atpakaļ uz ieleju, viņš norādīja man uz saini un teica, ka tā ir viņa pēdējā dāvana man.

Es pajautāju, vai tikai viņš negrasās mest pie malas manu mācī­šanu. Viņš paskaidroja, ka tagad man pašam ir gluži nobriedis augs un man vairs nav nepieciešami viņa augi.

Vakarā mēs sēdējām viņa istabā. Dons Huans atnesa rūpīgi ap­strādātu akmens piestu un stampiņu. Piestas trauka diametrs bija apmēram sešas collas. Viņš atsēja lielu saini, kas bija pilns ar dau­dziem maziem maisiņiem, izvēlējās divus no tiem un nolika tos man līdzās uz salmu maisa; tad pievienoja vēl četrus tāda paša izmēra maisiņus no cita lielā saiņa, kuru arī bija atnesis līdzi. Viņš teica, ka tās ir sēklas un man pašam tās jāsagrūž smalkā pulveri. Viņš atsēja pirmo mazo sainīti un izbēra daļu tā satura piestā. Sēklas bija sau­sas, ieapaļas un karameļdzeltenas.

Es sāku strādāt ar stampiņu; pēc kāda laika viņš mani pamācī­ja, ka nevajag vis sēklas spaidīt pa trauka dibenu, bet vienmērīgi jāberž ar stampiņu no vienas malas līdz otrai pa visu piestas diamet­ru. Pajautāju, ko viņš grasās darīt ar šo pulveri. Taču viņš nevēlējās par to runāt.

Pirmā sēklu kaudzīte izrādījās ļoti cieta. Lai tās saberztu, man bija nepieciešamas veselas četras stundas. Man nācās sēdēt neērtā stāvoklī, un tādēļ neciešami sāka sāpēt mugura. Es apgūlos un grasījos tūdaļ aizmigt, taču dons Huans atsēja nākošo maisiņu un iebēra daļu tā satura piestā. Šīs sēklas bija nedaudz tumšākas nekā iepriekšējās un salipušas kopā. Pārējais maisiņa saturs atgādināja pulveri no ļoti mazām un tumšām granulām.

Gribēju kaut ko ieēst, bet dons Huans teica, ja es gribu mācī­ties, tad man jāseko noteikumiem, bet noteikumi šajā gadījumā nosaka, ka otrās porcijas noslēpumu apmācības laikā es drīkstu tikai iedzert ūdeni.

Trešajā maisiņā bija apmēram sauja ar dzīviem melno sēkliņu kukainīšiem. Un pēdējā—svaigās baltās sēklas, gandrīz pavisam mīkstas un šķiedrainas, kuras bija ļoti grūti saberzt smalkajā pastā, kā viņš to vēlējās. Pēc tam, kad biju tādā veidā ticis galā ar visu četru maisiņu saturu, dons Huans nomērīja divas krūzes ar zaļgano ūdeni, ielēja māla podā un uzlika to uz uguns. Kad ūdens uzvārījās, viņš iemeta pirmo saberzto sēklu kaudzīti un sāka maisīt ar garu asu koka vai kaula gabalu, kuru izvilka no savas ādas somas. Tiklīdz ūdens atkal uzvārījās, viņš sabēra tajā vienu pēc otras visas pārējās sastāvdaļas, sekojot jau iepriekš aprakstītajai procedūrai. Tad pie­vienoja vēl vienu krūzi zaļganā ūdens un atstāja maisījumu sautēties uz lēnas uguns.

Pēc tam viņš man paziņoja, ka pienācis laiks sasmalcināt sakni. Viņš uzmanīgi izvilka no līdzatnestā maisa garu velnābola saknes gabalu. Sakne bija apmēram sešpadsmit collas gara un apmēram collu resna. Dons Huans teica, ka tā arī ir otrā porcija, ka viņš to atkal ir nomērījis pats, jo tā vēl aizvien ir viņa sakne. Un piebilda, ka nākamreiz, kad es atkal izmēģināšu velna zāli, man pašam nāk­sies nomērīt savu salmi.

Viņš pasniedza man lielo piesta, un es sāku drupināt sakni tādā pašā veidā, kā viņš gatavoja pirmo porciju. Dona Huana vadībā es izpildīju visas tās pašas darbības, un mēs atkal atstājām sasmalcinā­to sakni mērcēties ūdenī, izliekot to nakts gaisā. Pa to laiku verdošā masa māla podā jau sabiezēja. Dons Huans noņēma podu no uguns, ielika to tīkliņā un piekāra pie griestiem istabas vidū.

17. aprīlī apmēram pulksten astoņos no tīta mēs ar donu Huanu sākām saknes ekstrakta "atmazgāšanu". Bija skaidra saulaina die­na, un dons Huans iztulkoja to kā zīmi, ka es patīku velna zālei. Viņš teica: viņam atliek tikai nožēlot, ka, salīdzinot ar mani, pret viņu vel­na zāle izturējusies krietni vien naidīgāk. Ekstrakta "atmazgāšanas" procedūra bija tieši tāda pati, kādu es novēroju pirmās porcijas pagatavošanas laikā. Dienas beigās, pēc tam, kad ūdens tika noliets astoto reizi, beidzot ieguvām krūzes dibenā karoti dzeltenīgas sub­stances.

Mēs atgriezāmies istabā, kurā vēl bija palikuši divi neizmantoti maisiņi. Viņš atsēja vienu no tiem, iebāza tajā roku, bet ar otru roku atlocīja maisa malas ap plaukstas pamatu. Spriežot pēc viņa kustī­bām, viņš kaut ko centās saķert. Pēkšņi ar ātru kustību viņš norāva maisu no rokas, izvēršot to kā cimdu, un pielika savu roku man pie pašas sejas. Viņš turēja ķirzaku. Ar viņas muti kaut kas īsti nebija kārtībā. Vērīgāk ielūkojoties, gluži neviļus atrāvos atpakaļ. Ķirza­kas mute bija aizsūta ar lieliem dūrieniem.