Karloss Kastaņeda - Dona Huana mācības

— Nejautā man, — viņš paskaidroja. — Pajautā viņam. Nā­kamreiz, kad viņu ieraudzīsi, pajautā visu, ko vēlies.

— Tātad ar Meskalito tomēr var aprunāties…

Viņš neļāva man pabeigt. Novērsās, paņēma blašķi, nokāpa no terases un nozuda aiz kraujas. Es negribēju palikt viens un—lai gan viņš to nezināja—viņam sekoju. Mēs nogājām kādas piecsimt pē­das līdz nelielam avotam. Viņš nomazgāja seju un rokas un pielēja blašķi. Skalināja mutē, taču nedzēra. Es savācu plaukstās ūdeni un sāku dzert, taču viņš mani atturēja un teica, ka nav vērts to darīt.

Viņš atdeva man blašķi un devās atpakaļ uz terasi. Uzrāpušies terasē, mēs atkal apsēdāmies ar skatu pret ieleju un ar muguru pret klinti.

Pajautāju, vai mēs nevaram iekurināt ugunskuru. Viņš izrādīja absolūtu neizpratni—kā gan var uzdot tamlīdzīgus jautājumus. Viņš teica, ka šonakt mēs viesojamies pie Meskalito un gan jau saim­nieks parūpēsies par to, lai mums būtu silti.

Satumsa. Dons Huans izņēma no sava maisa divas vieglas kok­vilnas segas, uzmeta vienu no tām man uz ceļiem un apsēdās, sa­krustojis kājas un uzmetis sev otru segu uz pleciem. Ieleja lejā grima tumsā, un tās malas izplūda vakara mijkrēslī.

Dons Huans sēdēja nekustīgi, ar seju pret peijošu lauku. Rāms vējš pūta man sejā.

— Krēsla — tā ir plaisa starp pasaulēm, — viņš, pret mani nepagriezies, maigi noteica.

Es nepajautāju, ko viņš ar to domā. Manas acis bija nogurušas. Pēkšņi mani pārņēma dīvaina pamestības sajūta un neizsakāmi gri­bējās raudāt. Apgūlos uz vēdera — cietā akmens gulta bija ļoti ne­ērta, un man pēc neilga laiciņa nācās mainīt savu stāvokli. Beidzot es apsēdos, sakrustojis kājas, un uzmetu plecos segu. Man par dzi­ļu izbrīnu šī poza bija ārkārtīgi ērta, un es aizmigu.

Pamodies, izdzirdēju, kā dons Huans kaut ko man saka. Bija ļoti tumšs. Es nevarēju viņu labi saredzēt. Nesaprotot, ko viņš teica, es tomēr piecēlos un kopā ar viņu sāku kāpt lejā pa nogāzi. Mēs gājām ļoti piesardzīgi — katrā ziņā es — tumsas dēļ. Apstājāmies klints pakājē. Dons Huans apsēdās un ar zīmi norādīja man vietu pa kreisi no sevis. Viņš atpogāja kreklu un izvilka ādas maisiņu, atvēra to un nolika zemē sev priekšā. Tajā atradās daži kaltētas peijotes batoniņi.

Pēc ilgas pauzes viņš paņēma vienu batoniņu. Turot labajā ro­kā, viņš parīvēja to pāris reizes ar lielo un rādītājpirkstu un klusi iedziedājās. Un pēkšņi gluži negaidīti apdullinoši iekliedzās:

— A-ī-ī-i-i-i-i-i-i!!!

Tas šķita tik negaidīti un pārdabiski. Es izbijos. Neskaidri sa­skatīju, ka viņš ieliek batoniņu sev mutē un sāk košļāt. Pēc mirkļa viņš pacēla peijošu maisiņu, pieliecās man klāt un čukstus lika pa­ņemt maisiņu, izvilkt vienu Meskalito, nolikt tad maisiņu atkal mums priekšā un darīt visu tieši tā, kā darīja viņš.

Es paņēmu peijotes batoniņu un paberzēju to tā, kā to darīja dons Huans. Pa to laiku viņš dziedāja, šūpodamies uz priekšu un atpakaļ. Pāris reizes centos ielikt batoniņu mutē, taču ļoti kautrējos iekliegties. Tad gluži kā sapnī man izlauzās neiedomājams kliedziens.

— A-ī-ī-i-i-i-i-i-i!!!

Uz brīdi nodomāju, ka kliedzis kāds cits. Atkal sajutu nervu satricinājuma pazīmes savā kuņģī. Es kritu atpakaļ. Jutu, ka varu zaudēt samaņu. Iebāzis mutē peijotes gabaliņu, sāku to košļāt. Pēc kāda laika dons Huans izvilka no maisiņa otro batoniņu. Ar milzu atvieglojumu noskatījos, kā pēc īsas dziesmas viņš pats to apēda. Pēc tam viņš atdeva maisiņu man, es noliku to zemē un paņēmu vienu batoniņu. Šī procedūra atkārtojās piecas reizes, līdz man sa­gribējās dzert. Es pacēlu blašķi, lai padzertos, taču dons Huans lika tikai izskalot muti ar ūdeni, bet nedzert, citādi vajadzēšot vemt.

Pāris reizes izskaloju muti. Vienubrīd mani pārņēma nepārvara­ma vēlēšanās padzerties, un es noriju mazliet ūdens. Kuņģis neka­vējoties sarāvās. Es gaidīju to nesāpīgo un nemanāmo šķidruma iz­līšanu no mutes, kas mani piemeklēja pirmajā peijotes lietošanas reizē, bet, man par lielu pārsteigumu, šoreiz es vēmu visvienkāršākajā veidā. Taču šoreiz tas neieilga.

Dons Huans paņēma vēl vienu batoniņu un pasniedza man mai­siņu, viss cikls atkārtojās vēlreiz un vēlreiz, līdz es nebiju sakošļājis četrpadsmit batoniņus. Izzuda visas sākotnējās slāpju, aukstuma un neērtības sajūtas. Tā vietā izjutu līdz šim nepazīstamu siltuma un uzbu­dinājuma sajūtu. Paņēmu blašķi, lai atsvaidzinātu muti, taču tā bija tukša.

— Vai mēs varam aiziet līdz strautam, don Huan?

Mana balss skaņa neizrāvās vis no mutes, bet, atsitusies pret debesīm, atlēca atpakaļ kaklā un tā ari ripinājās šurpu turpu gluži kā atbalss. Atbalss bija maiga un muzikāla un, šķiet, tai bija spārni, kas sitās manā kaklā. To pieskārieni mani glāstīja.

Atkārtoju savu jautājumu. Mana balss skanēja tā, it kā es runā­tu zem velves. Dons Huans neatbildēja. Es piecēlos un devos uz strautu. Palūkojos, vai dons Huans man seko, taču viņš, šķiet, uz­manīgi ieklausījās.

Ar žestu viņš man pavēlēja sastingt uz vietas.

— Abutols (?) jau ir šeit! — viņš teica.

Līdz šim nekad agrāk nebiju dzirdējis šo vārdu un sāku jau šaubīties, vaicāt viņam par to vai nē, kad pēkšņi izdzirdēju vieglu troksni, kas līdzinājās zvanīšanai ausīs. Skaņa kļuva arvien skaļāka un skaļāka, līdz sāka atgādināt gigantiska vērša rēkoņu. Tā ilga da­žus acumirkļus un pakāpeniski norima, atkal iestājās klusums. Ska­ņas spēks un intensitāte mani nobiedēja. Es tik ļoti drebēju, ka knapi varēju nostāvēt kājās, un tomēr, neraugoties uz to, mans saprāts darbojās absolūti normāli. Ja vēl pirms mirkļa man nāca miegs, tad tagad šis stāvoklis pilnībā pagaisa, bet to nomainīja neparasta skaid­rība. Skaņa atgādināja man zinātniski fantastisku filmu, kurā gigan­tiska bite, spārniem dūcot, izlido no kodolradiācijas zonas. To iedo­mājoties, es iesmējos. Ieraudzīju, ka dons Huans atkal atgāzās at­pakaļ savā atslābinošajā pozā. Un pēkšņi man atkal parādījās milzī­gās bites vīzija. Tā bija daudz reālāka nekā parastās domas, abso­lūti pastāvīga un apbrīnojamas skaidrības ieskauta. Viss pārējais iz­zuda no mana prāta. Šis līdz šim agrāk nekad neizjustās mentālās skaidrības stāvoklis kļuva par otrreizējā baiļu uzliesmojuma iemeslu.

Es sāku svīst. Pieliecos pie dona Huana, lai pateikt, ka baidos. Mūsu sejas atradās dažu collu attālumā. Viņš skatījās uz mani—un viņa acis bija gigantiskās bites acis. Tās izskatījās kā apaļas brilles, kas spīdēja tumsā ar savu paša gaismu. Viņa lūpas izstiepās uz priekšu un izdvesa saraustītu skaņu:

— Peta-petā-pe-ta.

Bailēs atlēcu atpakaļ, gandrīz atsitoties pret akmens sienu. Tad, kā man pašam šķita, bezgalīgu laiku es izjutu neizsakāmas šausmas. Es pūtu un šņācu. Sviedri burtiski sasala uz manas ādas kā cietas dzelzs bruņas. Beidzot izdzirdēju dona Huana balsi:

— Celies! Kusties! Celies!

Vīzija izzuda, un es atkal ieraudzīju viņa ierasto seju. — Tūlīt atnesīšu ūdeni, — viņš noteica pēc vēl viena bezgalīgi ilga mirkļa.

Mana balss raustījās. Tikai ar pūlēm spēju izrunāt vārdus. Dons Huans piekrītoši pamāja. Jau ejot, sapratu, ka manas bailes izzuda tikpat ātri un noslēpumaini, kā parādījās.

Tuvojoties strautam, ievēroju, ka spēju skaidri saskatīt katru priekšmetu savā ceļā. Es atcerējos, ka tikko kā skaidri redzēju do­nu Huanu, lai gan neilgi pirms tam tikai ar pūlēm spēju izšķirt viņa figūras aprises. Apstājos, palūkojos tālumā un spēju ieraudzīt pat ielejas pretējo pusi. Gluži skaidri saskatīju akmeņus tai pusē. No­domāju, ka sākas rīts, bet tad apjautu, ka laikam esmu zaudējis laika izjūtu. Palūkojos pulkstenī. Bija desmit minūtes pāri vienpad­smitiem. Pārbaudīju, vai pulkstenis iet, — viss kārtībā. Pusdienlaiks taču vēl nevarēja būt. Tātad pusnakts! Grasījos aizskriet līdz ūde­nim un atgriezties uz klints, taču ieraudzīju, ka dons Huans kāpj lejā, un viņu pagaidīju. Teicu, ka varu redzēt tumsā.