Karloss Kastaņeda - Dona Huana mācības

— Jā, ir.

— Vai tās ir Debesis (cielo (*Spāņu vārds cielo nozīme debesis gan tiešā, gan pārnesta nozīme. (Red.)) )?

— Viņš ņem tevi caur debesīm (cielo).

— Es domāju tās Debesis (cielo), kur ir Dievs.

— Tu runā muļķības. Es nezinu, kur ir Dievs.

— Vai Meskalito ir Dievs? Vienotais Dievs? Vai viņš ir vienkār­ši viens no dieviem?

— Viņš vienkārši ir aizbildnis un skolotājs. Viņš ir spēks.

— Vai viņš ir spēks mūsos?

—Nē. Meskalito ar mums nav nekā kopēja. Viņš ir ārpus mums.

— Bet tādā gadījumā visiem, kas sastop Meskalito, viņš būtu jāredz vienādi.

— Nē, nebūt nē. Viņš nekad nav viens un tas pats dažādiem cilvēkiem.

Ceturtdien. 1963. gada 12.aprīlī

— Kāpēc tu man nestāsti neko vairāk par Meskalito, don Huan?

— Nav ko stāstīt.

— Droši vien ir tūkstošiem lietu, kuras man vajadzētu uzzināt, pirms atkal ar viņu satikšos.

— Nē. Es domāju, ka tavā gadījumā nav nekā tāda, kas tev būtu jāzina. Es taču tev jau teicu, ka viņš ar katru ir savādāks.

— Skaidrs. Taču es gribētu uzzināt, ko izjūt citi, ar viņu satie­koties.

— To cilvēku domas, kas, par viņu pļāpā, nav daudz vērtas. Gan jau pats to redzēsi. Vēl kādu laiku pats par viņu pļāpāsi, bet pēc tam jau nekad vairs to nedarīsi.

— Vai vari man pastāstīt par tavu pirmo pieredzi?

— Kāpēc?

— Tad es zināšu, kā pret Meskalito izturēties.

— Tu jau zinu vairāk par mani. Tu taču ar viņu spēlējies. Kād­reiz tu sapratīsi, cik labs pret tevi bija aizbildnis. Tai, pirmajā reizē, es par to esmu skaidri pārliecināts, viņš pastāstīja tev daudz visda­žādāko lietu, bet tu biji kurls un akls.

Sestdien, 1962. gada 14.aprīlī

— Vai Meskalito var pieņemt jebkuru formu, kad sevi parāda?

— Jā, jebkuru formu.

— Bet tādā gadījumā, kāda viņa forma ir visierastākā?

— Ierastu formu nav.

— Tu gribi teikt, ka viņš parādās jebkurā formā pat tiem, kurus viņš labi pazīst?

— Nē. Viņš parādās jebkurā formā tikai tiem cilvēkiem, kuri viņu pazīst tikai mazliet; bet tiem, kas viņu labi pazīst, viņš vienmēr ir nemainīgs?

— Kādā veidā viņš ir nemainīgs?

—Viņš parādās reizēm viņiem kā cilvēks vai kā gaisma. Vien­kārši kā gaisma.

—Vai Meskalito kādreiz izmaina savu ierasto formu, parādoties tiem, kurus viņš labi pazīst?

— Cik man zināms, nē.

Piektdien, 1962.gada 6.jūlijā

Mēs ar donu Huanu izgājām no mājas sestdien 23. jūnija vaka­rā. Viņš teica, ka mēs braucam meklēt sēnes (honguitos) uz Čiuaua štatu. Teica, ka ceļojums būs ilgs un grūts. Viņam izrādījās taisnība.

Mēs ieradāmies nelielā ogļraču pilsētiņā Čiuaua štata ziemeļos trešdien, 27. jūnijā, pulksten desmitos vakarā. No tās vietas, kur es atstāju mūsu mašīnu, mēs aizgājām līdz pilsētas nomalei uz viņa drau­gu, tarahumaras cilts indiāņu, māju. Tur arī pārnakšņojām.

Nākamajā rītā saimnieks mūs pamodināja ap pulksten pieciem un atnesa pupas un maizi. Kamēr mēs ēdām, viņš sarunājās ar donu Huanu, bet neko neteica par mūsu ceļojumu.

Pēc brokastīm saimnieks ielēja blašķē ūdeni un ielika manā mu­gursomā pāris saldu bulciņu. Dons Huans atdeva blašķi man, ierī­koja ērtāk manu mugursomu sev uz muguras, pateicās saimniekam par izrādīto viesmīlību un, pagriezies pret mani, noteica:

— Laiks iet.

Apmēram jūdzi mēs gājām pa grunts ceļu, pēc tam nogriezā­mies uz lauka un pēc divu stundu gājiena dienvidu virzienā atradā­mies kalnu pakājē. Sākām kāpt pa lēzenu nogāzi uz dienvidaustru­miem. Kad ceļš kļuva stāvāks, dons Huans mainīja kursu, un mēs pa augstkalnu līdzenumu gājām uz austrumiem. Neraugoties uz savu cienījamo vecumu, dons Huans visu laiku gāja tik neiedomājami āt­ri, ka ap pusdienlaiku es jau biju pilnībā paguris. Mēs apsēdāmies, un viņš atvēra mugursomu un izņēma maizi.

— Tu vari apēst visu, ja vēlies, — viņš teica.

— Bet kā tad tu?

— Esmu paēdis, bet vēlāk mums šis ēdiens nebūs vajadzīgs.

Es turpretī biju ļoti noguris, neparasti izsalcis, un tāpēc neliku viņam divreiz lūgties. Nodomāju, ka tagad ir īstais laiks aprunāties par mūsu ceļojuma galamērķi un it kā nevērīgi pavaicāju:

—Vai tu uzskati, ka mēs šeit uzturēsimies ilgu laiku?

— Mēs šeit esam tāpēc, lai vāktu Meskalito. Paliksim līdz ritam.

— Bet kur ir Meskalito?

— It visur ap mums.

Visapkārt bija ļoti daudz visdažādāko šķirņu kaktusu, taču es nevarēju starp tiem ievērot peijoti.

Mēs atkal devāmies ceļā un ap pulksten trijiem nonācām šaurā ielejā starp augstiem kalniem. Es izjutu dīvainu satraukumu, iedo­mājoties, ka atradīšu peijoti, kuru līdz šim nekad neesmu redzējis dabiskā vidē. Pa šo ieleju mēs nogājām apmēram kādas četrsimt pēdas, kad pēkšņi ievēroju trīs neapšaubāmus peijotes augus. Tieši manā priekšā, pa labi no takas, kopā saauguši tie pacēlās virs ze­mes vismaz par dažām collām. Tie izskatījās kā mazas gaļīgas zaļas rozes. Es metos turp, norādīdams uz tiem donam Huanam.

Viņš nepievērsa man uzmanību un, apzināti pagriezis man mu­guru, gāja prom. Sapratu, ka esmu izdarījis ko nelāgu, un visu otro dienas pusi mēs gājām mēmā klusumā, lēni pārvietojoties pa plaka­no, ar maziem asiem akmeņiem klāto līdzenumu. Mēs gājām starp kaktusiem, izbiedējot ķirzaku armādas un laiku pa laikam kādu vien­tuļu putnu. Es pagāju garām ducim peijotes augu.

Pulksten sešos mēs atradāmies ieleju ieskaujošo kalnu pakājē. Pēc tam uzrāpāmies pa nogāzi uz vienas no kalnu terasēm. Dons Huans nometa savu maisu un apsēdās. Es atkal biju izsalcis, taču ēdiena vairs nebija. Ieteicu savākt Meskalito un atgriezties pilsētā.

Dons Huans izskatījās sapīcis un pat nošmaukstināja lūpas. Viņš teica, ka mēs pārlaidīsim nakti klintīs.

Mēs sēdējām klusējot. Pa kreisi bija klints, pa labi — ieleja, kuru bijām šķērsojuši. Tā sniedzās visai tālu un šķita platāka un ne tik plakana kā līdz šim. No klints terases, kur mēs sēdējām, tā izskatījās no vienas vietas nobārstīta ar nelieliem pauguriem un uz­kalniņiem.

— Atpakaļceļā mēs dosimies rīt, — dons Huans, neskatoties uz mani un norādot uz ieleju, noteica. — Mēs iesim atpakaļ un viņu paņemsim, ejot pāri laukam. Mēs viņu ņemsim tikai tad, kad viņš atradīsies tieši mūsu ceļā. Viņam mūs jāatrod, un nevis mums viņš. Viņš mūs atradīs —ja pats to gribēs.

Dons Huans atspiedās ar muguru pret klinti un, pieliecis galvu, runāja tā, it kā, izņemot mani, tur vēl kāds būtu:

— Vēl gribu tev teikt. Ņemšu tikai es. Tu varbūt nesīsi maisu vai iesi pa priekšu — es vēl nezinu. Taču rīt tu man nenorādi uz viņu, kā to izdarīji šodien.

— Piedod, don Huan.

—Nekas. Tu taču nezināji.

— Vai tavs benefaktors tev to visu iemācīja par Meskalito?

— Nē. Par viņu mani neviens nemācīja. Pats aizbildnis bija mans skolotājs.

— Tātad Meskalito ir līdzīgs cilvēkam, ar kuru var sarunāties?

— Nē.

— Kā tad viņš var mācīt?

Kādu laiku viņš klusēja.

— Vai atceries, kad tu ar viņu spēlējies? Tu taču viņu saprati, vai ne?

— Jā.

— Lūk, tā viņš arī māca. Tad tu to nezināji? Bet ja tu pret viņu būtu izturējies uzmanīgāk, viņš ar tevi aprunātos.

— Kad?

— Kad tu pirmoreiz viņu ieraudzīji.

Viņu, šķiet, ļoti kaitināja mani jautājumi. Es teicu, ka uzdodu tos, jo gribu uzzināt visu iespējamo.