Karloss Kastaņeda - Dona Huana mācības

— Kur tu biji? — viņš jautāja. Es apsēdos, lai atvilktu elpu.

Pēc ilgas klusēšanas viņš pajautāja.

— Vai tu viņu redzēji?

Sāku secīgi atstāstīt visus manus pagājušās nakts piedzīvoju­mus no paša sākuma, taču viņš mani pārtrauca, teikdams, ka vienī­gā nozīme ir tam — vai esmu viņu redzējis. Viņš pajautāja, cik tuvu man bija Meskalito. Es atbildēju, ka gandrīz viņam pieskāros. Šī mana stāsta daļa viņu ļoti ieinteresēja. Viņš uzmanīgi uzklausīja to visos sīkumos, iejaucoties tikai, lai pajautātu par manis redzētās būt­nes formu, pozu, kustībām un tamlīdzīgām detaļām. Bija jau ap pus­dienlaiku, kad donam Huanam acīmredzot beidzot bija gana manu stāstu. Viņš piecēlās un piesēja man uz krūtīm auduma maisu. Lika iet viņam līdzi un teica, ka viņš griezīs Meskalito un dos man, lai es tos uzmanīgi ieliktu somā.

Mēs padzērāmies ūdeni un devāmies ceļā. Aizejot līdz ielejas malai, viņš it kā brīdi šaubījās, kurā virzienā lai dodas tālāk. Pēc tam, kad viņš pieņēma lēmumu, mēs visu laiku gājām tikai taisni. Katrreiz pieejot pie peijotes auga, viņš ļoti rūpīgi pie tā noliecās un uzmanīgi ar īsu ieliektu nazi nogrieza virsotni. Pēc tam apbēra "rē­tu", kā viņš to sauca, ar tīru sēra pulveri no ādas maisiņa. Viņš ņēma kaktusa batoniņu ar kreiso roku, bet griezuma vietu apbēra ar labo. Piecēlās un nodeva batoniņu man, bet es paņēmu to ar divām ro­kām, kā viņš bija noteicis, un ieliktu maisā.

— Stāvi taisni un neļauj maisam pieskarties zemei, krūmiem, vai kaut kam citam, — viņš man vairākas reizes atgādināja, it kā uzskatīdams, ka es varu aizmirst.

Mēs savācām sešdesmit piecus batoniņus. Kad maiss bija pilns, dons Huans pārkāra to man uz muguras, bet uz krūtīm piesēja jaunu maisu. Kad mēs šķērsojām ieleju, divi maisi bija jau pilni, tajos atra­dās simt desmit peijotes batoniņi. Maisi bija tik smagi un neērti, ka knapi tiku ar tiem galā un gāju tikai ar lielām grūtībām uz priekšu.

Dons Huans man pačukstēja, ka maisi ir tik smagi tāpēc, ka Meskalito grib atgriezties pie zemes. Viņš teica, ka skumjas, atstā­jot dzimtās vietas, padara Meskalito tik smagu. Mans galvenais uzde­vums—neļaut maisam pieskarties zemei, jo, ja tas notiktu, Meska­lito jau vairs neļaus sevi paņemt vēlreiz.

Vienubrīd siksnu spriedze manos plecos kļuva burtiski necieša­ma. Kaut kas ar gluži neticamu spēku vilka mani lejup. Sajutu lielu satraukumu. Ievēroju, ka, pašam to neapzinoties, paātrinu soli, gan­drīz skrienu. Galu galā es jau teciņiem skrēju pakaļ donam Huanam.

Pēkšņi smagums uz muguras un krūtīm izzuda, nasta kļuva viegla, it kā maisos būtu sūklis. Es brīvi skrēju, lai neatpaliktu no dona Huana, kas gāja pa priekšu. Viņš man paskaidroja, ka esam izgāju­ši no Meskalito valdījuma robežām.

Otrdien, 1962. gada 3. jūlijā

— Jādomā, Meskalito tevi gandrīz pieņēma, — dons Huans teica.

— Kāpēc tu saki, ka viņš gandrīz mani pieņēma?

— Viņš tevi nenogalināja un pat nenodarīja neko ļaunu. Viņš tevi tikai nobiedēja pa labam, ne sliktam. Ja viņš tevi nebūtu pieņē­mis pavisam, tad parādītos šausmīgs un negants. Dažiem, kas ar viņu satikušies un nav viņam iepatikusies, ir nācies tiešām izjust ne­aprakstāmas šausmas.

— Ja jau viņš ir tik šausmīgs, kāpēc tu mani nebrīdināji par to, pirms vedi uz šo laukumu?

— Tev trūkst vīrišķības, lai meklētu viņu pēc paša gribas. Es izlēmu, ka tev labāk iepriekš neko nezināt.

— Bet, don Huan, es taču varēju nomirt!

— Jā, varēji. Taču es biju pārliecināts, ka ar tevi viss būs labi. Viņš taču reiz ar tevi spēlējās — un nenodarīja tev neko sliktu. Tā­pēc nodomāju, ka viņš pažēlos tevi arī šoreiz.

Pajautāju, vai viņš patiesi domā, ka Meskalito izrāda man lab­vēlību. Pārdzīvotais šķita man patiesi drausmīgs, es labi sapratu, ka gandrīz vai nomiru no izbīļa.

Pēc viņa domām, Meskalito bija pret mani ļoti labs—parādīja man ainu, kas atbildēja uz manu jautājumu. Dons Huans teica, ka Meskalito pamācīja. Tad es jautāju, ko īsti tas nozīmēja. Viņš teica, ka uz šādu jautājumu nevar atbildēt, jo es biju pārāk izbijies, lai precīzi zinātu, ko īsti biju Meskalito jautājis.

Dons Huans ieteica mēģināt atcerēties, ko es teicu Meskalito, pirms viņš man parādīja ainu uz rokas. Taču es biju visu aizmirsis. Atcerējos tikai, kā nokritu ceļos un sāku viņam "sūdzēt visus savus grēkus".

Donu Huanu acīmredzot neinteresēja šīs tēmas turpinājums. Tad es pajautāju:

—Vai tu vari iemācīt man tās dziesmas vārdus, kuru tu dziedāji?

—Nē, nevaru. Tie ir mani paša vārdi, kurus man iemācīja mans aizbildnis. Dziesmas — tās ir manas dziesmas. Es nevaru tev pa­stāstīt, kas tās ir.

— Kāpēc tu nevari pastāstīt don Huan?

— Tāpēc, ka šīs dziesmas ir vienojošais posms starp mani un aizbildni. Esmu pilnīgi pārliecināts, ka kādreiz viņš iemācīs tev tavas paša dziesmas. Vienkārši pacieties. Un nekad, vispār nekad, neat­kārto dziesmas, kuras pieder citam cilvēkam, un nejautā par tām.

— Bet kādu vārdu tu sauci? Vai to tu vari man pateikt?

— Nē. Viņa vārdu nekad nedrīkst skaļi nosaukt, vienīgi tikai, lai viņu pasauktu.

— Bet ja nu es pats gribēšu viņu pasaukt?

— Ja kādreiz viņš tevi pieņems, tad pateiks tev savu vārdu. Šis vārds būs tikai tev vienam, vai nu lai sauktu viņu skaļi vai klusībā pie sevis. Varbūt viņš pateiks, ka viņa vārds ir Hosē. Kas to lai zina?

— Kāpēc, runājot par viņu, nedrīkst nosaukt viņa vārdu?

— Vai tad tu neredzēji viņa acis? Ar aizbildni nav vērts dzīt jokus. Lūk, kāpēc es pievērsu tik lielu uzmanību tam, ka viņš spēlē­jās ar tevi.

— Kā gan viņš var būt aizbildnis un sargs, ja dažiem cilvēkiem nodara ļaunu?

— Atbilde ir ļoti vienkārša. Meskalito ir aizbildnis, jo pieejams ikvienam, kas viņu meklē.

— Bet pasaulē taču viss ir pieejams ikvienam, kas to meklē?

— Nē, tas nebūt tā nav. Sabiedroto spēki ir pieejami tikai bruho, bet Meskalito var nobaudīt katrs.

— Bet kāpēc tad viņš dažiem nodara ļaunu?

—Nejau visi mīl Meskalito. Un tomēr, neraugoties uz to, viņu meklē, cerot kaut ko iegūt bez īpašām pūlēm. Gluži dabiski, ka viņu satikšanās tad vienmēr ir šausmīga.

— Kas notiek, kad viņš kādu pieņem pilnībā?

— Viņš parādās tam kā cilvēks vai kā gaisma. Ja kāds to sa­sniedz, tad Meskalito kļūst pastāvīgs. Varbūt, kad tu ar viņu atkal satiksies, viņš būs gaisma vai ari kādreiz paņems tevi līdzi lidojumā, lai atklātu tev savus noslēpumus.

— Kas man jādara, lai to sasniegta, don Huan?

— Tev jābūt stipram cilvēkam, un tavai dzīvei jākļūst patiesai.

— Kas ir patiesa dzīve?

— Dzīve, kuru tu dzīvo apzināti, laba, spēka pilna dzīve.

Laiku pa laikam dons Huans netieši apjautājās par mana velnābola auga stāvokli. Gada laikā dēsts bija pārvērties lielā krū­mā, nesis sēklas, bet sēklu pogaļas izkaltušas. Un dons Huans beidzot nolēma, ka man pienācis laiks uzzināt par velna zāli kaut ko vairāk.

Svētdien, 1963. gada 27. janvārī

Šodien dons Huans man sniedza sākotnējo informāciju par vel­nābola saknes otro porciju—par otro soli tradicionālajā apmācību procesā. Viņš teica, ka otrā saknes porcija patiesi ir mācību sākums, salīdzinot ar pirmo, kas bijusi vienkārši bērnišķa niekošanās. Otro porciju jāapgūst pilnībā, to jāpieņem vismaz kādas divdesmit reizes, pirms spert nākamo — trešo soli. Es pajautāju: