Karloss Kastaņeda - Dona Huana mācības

Viņš ilgi, neko nesakot, skatījās uz mani; ja ari kaut ko teica— es to nesaklausījušo manu uzmanību bija piesaistījusi jaunā unikālā spēja redzēt tumsā. Laiku pa laikam viss bija tik skaidrs kā rīta vai vakara mijkrēslī. Pēc tam satumsa, pēc tam atkal kļuva gaišs. Drīz vien saprata, ka gaisma sakrīt ar manas sirds diastoli, bet tumsa— ar sistoli (*Diastole un sistole — sirdsdarbības cikla daļas. Sirds muskuļu atslābums (diastole) ritmiski nomaina to saraušanos (sistole). (Red.)) . Pasaule kļuva spilgta, tumša, atkal spilgta ar katru manas sirds sitienu.

Es pilnībā nodevos šī atklājuma izpētei, kad pēkšņi atkal at­skanēja tā pati dīvainā skaņa, kuru dzirdēju iepriekš. Mani muskuļi saspringa.

— Anuktals (tā šoreiz saklausīju šo vārdu) ir šeit, — dons Hu­ans teica.

Skaņa man šķita tik pērkondimdoša, tik visaptveroša, ka viss pārējais zaudēja jebkādu nozīmi. Kad rēkoņa norima, pēkšņi atklā­ju, ka ūdens kļuvis vairāk. Strauts, kurš vēl pirms mirkļa bija tikai plaukstas platumā, tā izpletās, ka kļuva par milzīgu ezeru. Kaut kur no augšas, caur biezo lapotni, pār tā virsmu lija mirdzoša gaisma. Laiku pa laikam ūdens uz mirkli iemirdzējās drīz zeltainā, drīz melnā krāsā. Pēc tam kļuva tumšs, neapgaismots, gandrīz neredzams un tomēr dīvainā kārtā klātesošs.

Neatceros, cik ilgi tur, šī melnā ezera krastā, tā vienkārši stāvē­ju, skatījos un brīnījos. Pa to laiku rēkoņa droši vien bija izbeigu­sies, jo jauns šausminošās dūkšanas vilnis atmeta mani atpakaļ (re­alitātē?).

Atskatījos, meklējot donu Huanu. Ieraudzīju, kā viņš uzkāpa uz klints atradzes un nozuda aiz tās. Dīvaini, taču man nemaz neuz­mācās vientulības sajūta; es pietupos un tā pašapziņas pilns tur sē­dēju, iegrimis sevī. Atkal saklausīju rēkoņu. Tā bija ļoti intensīva, līdzīga stipra vēja troksnim. Ieklausoties tajā tik vērīgi, cik vien spē­ju, uzvēru noteiktu melodiju. Tā sastāvēja no augstām skaņām, kas atgādināja cilvēku balsis basa bungu pavadībā. Koncentrēju visu savu uzmanību uz melodiju un atkal ievēroju, ka manas sirds sistole un diastole sakrita ar bungas skaņām un melodijas zīmējurnu.

Es piecēlos, un mūzika apklusa. Pacentos saklausīt sirds ritmu, bet nespēju. Atkal notupos, domādams, ka skanēšana radās šādā ķermeņa stāvoklī. Taču nekas nenotika. Ne skaņas! Un pat ne sirds­puksta! Nospriedu, ka nu reiz man pietiek, taču, kad piecēlos, sa­jutu zemes drebēšanu. Pamati zem kājām šūpojās. Es zaudēju līdz­svaru. Nokritu uz muguras un paliku tādā stāvoklī, kamēr zeme stipri līgojās. Pacentos aizķerties aiz klints vai aiz krūma, taču zem manis kaut kas aizslīdēja. Es pielēcu uz mirkli kājās, bet tad nenoturējos un atkal nokritu. Zeme, uz kuras sēdēju, kustējās, slīdēja ūdenī kā plosts. Es nekustīgi sastingu šausmās, kas tāpat kā viss pārējais bija unikālas, nepārtrauktas un absolūtas.

Es peldēju pa melnā ezera ūdeņiem uz augsnes gabaliņa, uz kaut kā līdzīga zemes bluķim. Šķita, ka straume mani nes uz dienvi­diem. Vēroju, kā ūdens visapkārt kustas un mutuļo. Aptaustot tas izrādījās auksts un dīvaini smags. Man tas šķita dzīvs.

Nedz krastus, nedz kādus citus orientierus neatšķīru un nespē­ju atcerēties savas domas un jūtas ceļojuma laikā. Pēc daudzu, kā man šķita, stundu kuģojuma mans plosts taisnā leņķī pagriezās pa kreisi, uz austrumiem. Viņš vēl kādu bridi slīdēja pa ūdeni, bet tad kaut kam uzdūrās. Inerces mests, es lidoju uz priekšu. Aizvēru acis un sajutu asas sāpes ceļos un izstieptajās rokās pēc trieciena pret kaut ko cietu. Pēc mirkļa atvēru acis un ieraudzīju, ka guļu uz ze­mes. Mans zemes bluķis it kā saauga ar augsni. Es apsēdos un rau­dzījos visapkārt. Ūdens atkāpās! Tas kustējās atpakaļ gluži kā bē­guma vilnis, līdz nozuda pavisam.

Es ilgi tur sēdēju, cenšoties sakopot domas un sasaistīt visu notikušo vienotā veselumā. Viss mans ķermenis smeldza, bet kakls šķita viena vienīga milzu vāts. Piezemējoties biju sakodis sev lū­pas. Piecēlos. Vējš lika nojaust, ka esmu nosalis. Apģērbs bija slapjš. Rokas, ceļi un žokļi tik ļoti trīcēja, ka nācās atkal atgulties. Sviedru lāses ieritēja man acīs un tik ļoti dedzināja, ka es iekaucos no sāpēm.

Pēc kāda laika man izdevās nedaudz atgūties, pašsajūta uzla­bojās, un es piecēlos. Tumsā visa apkārtne bija ļoti skaidra. Paspē­ru pāris soļus. Skaidri saklausīju daudzas cilvēku balsis. Sāku iet skaņas virzienā. Nogāju apmēram piecsimt jardus un apstājos. Ma­nā priekšā bija strupceļš. Biju nokļuvis no milzīgiem laukakmeņiem veidotā lopu laidarā. Aiz tiem varēja saskatīt vēl vienu laukakmeņu rindu, tad vēl un vēl, līdz pat stāvajam kalnam. Kaut kur no šiem laukakmeņiem skanēja visizsmalcinātākā mūzika. Plūstoša, nepār­traukta, dzirdei tīkama skaņu straume.

Pie kāda laukakmeņa ieraudzīju sēdam zemē cilvēku ar pret mani profilā pagrieztu seju. Gāju viņam klāt un apstājos gandrīz des­mit pēdu attālumā; tad viņš pagrieza galvu un palūkojās uz mani. Es sastingu uz vietas — viņa acis bija tas pats ūdens, kuru es tikko kā redzēju! Tās bija tikpat nebeidzami dziļas un tāpat laistījās zeltainā un melnā krāsā. Cilvēka galvai bija zemenes forma, bet āda—zaļa, nosēta ar neskaitāmām kārpiņām. Neņemot vērā galvas dīvaino for­mu, tā precīzi atgādināja peijotes virsmu.

Es stāvēju viņa priekšā un nespēju novērst acis. Sajutu, kā viņš apzināti saspiež manas krūtis ar savu smago skatienu. Man trūka elpas. Un, zaudējis līdzsvaru, es nokritu.

Viņš novērsa savu skatienu. Es izdzirdu, kā viņš runā ar mani. Sākumā viņa balss līdzinājās maigai vējiņa šalkoņai. Pēc tam izdzir­du to kā mūziku — kā balss melodiju, — un es "uzzināju", ka šī melodija teica: "Ko tu gribi?"

Es nokritu ceļos viņa priekšā un sāku stāstīt par savu dzīvi, tad raudāju. Viņš atkal palūkojās uz mani. Sapratu, ka viņa skatiens mani atgrūž, un nodomāju, ka šis tad arī būs mans nāves mirklis. Viņš deva zīmi, lai pienāku tuvāk. Es acumirkli šaubījos, pirms spē­ru soli uz priekšu. Kad pienācu tuvāk, viņš novērsa skatienu un pa­rādīja man savas plaukstas otru pusi. Melodija teica: "Skaties".

Plaukstas vidū bija apaļš caurums. "Skaties", — atkal teica melodi­ja. Palūkojos caurumā un ieraudzīju pats sevi. Es tur biju ļoti vecs, vājš un, zemu pieliecies, bēgu; ap mani it visur uzliesmoja spožas dzirkstis. Tad trīs dzirksteles man trāpīja: divas—galvā, bet viena— kreisajā plecā. Mana figūra caurumā vēl mirkli stāvēja, līdz izstiepās absolūti vertikāli, bet tad nozuda kopā ar caurumu.

Meskalito atkal pagrieza pret mani savas acis. Tās bija tik tuvu, ka es "izdzirdu", kā tās maigi dārdina tai pašā īpašajā skaņā, kuru jau tik daudzreiz šonakt biju saklausījis. Tās pakāpeniski nomieri­nājās, līdz kļuva līdzīgas ar melnām un zeltītām dzirkstīm ņirbošajam klusajam ezeram.

Viņš vēlreiz novērsa skatienu un pēkšņi atlēca kā sienāzis gan­drīz piecsimt jardu attālumā. Viņš lēca vēlreiz un vēlreiz, līdz nozuda.

Tālāk atceros, ka gāju. Ļoti saprātīgi centos atpazīt apkārtējos priekšmetus, tālos kalnus, kas noderētu par orientieri. Visa ceļoju­ma laikā man nebija nekādu orientieru, taču es uzskatīju, ka zieme­ļiem jābūt pa labi. Ilgi gāju šai virzienā, līdz sapratu, ka ir jau iestāju­sies diena un man vairs nepiemīt "nakts redzes" spēja. Atcerējos par savu pulksteni un paskatījos tajā: astoņi no rīta.

Ap pulksten desmitiem nonācu pie klints terases, kur biju pagājušonakt. Dons Huans gulēja uz zemes, acīmredzot bija aizmidzis.