Karloss Kastaņeda - Dona Huana mācības

—Nē, nenomirs. Otrs ienaidnieks gluži vienkārši būs apstādinājis viņu uz vietas un pārvilcis svītru viņa centieniem kļūt par zinā­šanu cilvēku. Tā vietā viņš pārvērtīsies par možu karavīru vai klau­nu. Taču prāta skaidrību, par kuru viņš tik dārgi samaksājis, nekad vairs nenomainīs tumsa un bailes. Viņš būs apskaidrots līdz sava mūža beigām, taču nekad neko vairs nemācīsies un ne pēc kā ne­tieksies.

— Bet kas viņam jādara, lai izvairītos no zaudējuma?

—Viņam jādara tas pats, ko viņš dara ar bailēm. Viņam jāuzvar savas domas skaidrība un jāizmanto tā tikai, lai redzētu, pacietīgi gaidītu, rūpīgi visu izmērītu un apsvērtu, pirms sper nākamo soli. Un galvenais — viņam jādomā, ka viņa domas skaidrība pēc savas būtības ir iluzora—tā ir gandrīz vai kļūda. Tad reiz viņš sapratīs, ka viņa skaidrība bija tikai punkts acu priekšā. Tā viņš uzveiks savu otro dabisko ienaidnieku un ieņems pozīciju, kurā jau neviens viņam vairs nespēs kaitēt. Tā nebūs kļūda, tas nebūs vairs tikai punkts acu priekšā, tas būs patiess spēks.

Lūk, tad viņš uzzina, ka viņam beidzot pieder spēks, kuram viņš tik ilgi dzinies pakaļ. Viņš var darīt ar to visu, ko vēlas. Sabied­rotais nokļuvis viņa pakļautībā. Viņa vēlēšanās ir likums. Viņš redz visam cauri. Taču līdz ar to viņš ir uzdūries savam trešajam ienaid­niekam: Spēkam!

Spēks ir visvarenākais no visiem ienaidniekiem. Un gluži sap­rotams, ka visvienkāršāk ir tam padoties. Galu galā cilvēks ir kļuvis patiesi neuzveicams. Viņš komandē citus, sāk ar to, ka apzināti ris­kē, bet beigās nosaka likumus, jo viņš ir īsts meistars.

Cilvēks šai stadijā diez vai ievēro tuvojamies trešo ienaidnieku. Un pēkšņi, pašam to nemanot, zaudē cīņu. Ienaidnieks viņu pārvēr­tis par nežēlīgu un kaprīzu karotāju.

— Vai viņš zaudēs savu spēku?

— Nē, viņš nekad nezaudēs ne prāta skaidrību, ne spēku.

— Ar ko tad viņš atšķiras no zināšanu cilvēka?

— Spēka uzvarēts cilvēks tā ari nomirs, īstenībā neuzzinājis, kā ar šo spēku rīkoties. Spēks ir tikai slogs viņa liktenī. Tādam cilvē­kam nav nekādas varas pašam pār sevi, un viņš nespēj noteikt, kad un kā jāizmanto spēks.

— Vai zaudējums, ko piedzīvo cīņā ar kādu no šiem ienaidnie­kiem, vienmēr ir galējs zaudējums.

— Protams, ka galējs. Reiz jau kāds no šiem ienaidniekiem ir cilvēku pārspējis, tad viņam vairs nekādi nevar palīdzēt.

— Vai ir iespējams, piemēram, ka spēka uzvarēts cilvēks, ierau­dzījis savu kļūdu, izlabo savu ceļu.

— Nē, ja cilvēks padevies, ar viņu ir cauri.

— Bet ja nu viņu spēks ir padarījis aklu tikai uz laiku un vēlāk viņš no tā atteiksies?

— Tas nozīmē, ka cīņa aizvien nav zaudēta un turpinās. Cilvēks ir uzvarēts tikai tad, kad vairs necenšas un atsakās pats no sevis.

— Bet tad jau, don Huan, cilvēks var atdot sevi bailēm, bet pēc vairākiem gadiem tās tomēr uzvarēt.

— Nē, tā nemēdz notikt. Reiz jau viņš ir padevies bailēm, tad nekad tās neuzvarēs, jo viņš sāks izvairīties no mācībām un nekad nemēģinās vēlreiz. Taču, ja savu baiļu degpunktā viņš gadiem ilgi atkal un atkal centīsies mācīties, tad galu galā tās uzvarēs, jo nekad tām nav padevies.

— Kā var uzvarēt savu trešo ienaidnieku, don Huan?

— Tas jāuzvar ar sapratni. Cilvēkam jāsaprot, ka spēks, kuru, kā viņam šķiet, viņš ir pakļāvis, īstenībā nekad viņam nav piederējis. Viņš nekad nedrīkst zaudēt pašsavaldību, viņam jāprot saprātīgi un nesavtīgi izmantot visu, ko viņš uzzinājis. Ja viņš spēs saskatīt, ka nekontrolējama skaidrība un spēks ir vēl sliktāk nekā kļūdas, sa­sniegs visaptverošu stāvokli, kurā zinās, kad un kā jāizmanto savu spēku. Un tādā veidā uzvarēs savu trešo ienaidnieku.

Ap to laiku cilvēks jau tuvosies sava mācību ceļa nobeigumam un gandrīz bez brīdinājuma saskarsies ar savu pēdējo ienaidnieku. Vecums! Šis ienaidnieks ir visnežēlīgākais. Ienaidnieks, kuru nekad nevar uzvarēt galīgi, var tikai piespiest to atkāpties.

Tobrīd cilvēkam jau nav baiļu, nav neremdināmas un nepiesāti­nāmas prāta skaidrības. Viņam pieder viss viņa spēks, bet tad ro­das nepārvarama vēlēšanās atpūsties. Ja viņš pilnībā atdodas savai vēlmei atgulties un aizmirsties, ja atzīstas sev savā nogurumā—viņš zaudē savu pēdējo cīņu, un tad ienaidnieks viņu pārvērtīs vecā vār­gā būtnē. Vēlēšanās piekāpties pārspēs visu viņa skaidrību, visu viņa spēku un visas viņa zināšanas.

Taču, ja cilvēks pārvarēs savu nogurumu un nodzīvos savu lik­teni, līdz galam—tad viņu var nosaukt par zināšanu cilvēku. Ja viņš kaut uz īsu acumirkli spēs atvairīt savu pēdējo, neuzvaramo ienaid­nieku. Ar vienu šādu skaidrības, spēka un zināšanu acumirkli pilnīgi pietiek.

Dons Huans reti mēdza tieši un atklāti runāt par Meskalito. Ik­reiz, kad es par to kaut ko vaicāju, viņš izvairījās no nopietnas saru­nas, taču pamazām man radās pašam savs priekšstats par Meska­lito kā antropomorfu tēlu. Atbilstoši tam izrietēja, ka Meskalito ir vīriešu dzimuma—un ne tikai pēc spāņu vārdu gramatiskās vīriešu dzimtes galotnes, bet arī pēc viņam piemītošajām aizbildņa un sko­lotāja īpašībām. Visās mūsu sarunās dons Huans ikreiz apliecināja šīs viņam piemītošās iezīmes.

Svētdien, 1961. gada 24.decembrī

— Velna zāle nekad nevienu nav aizsargājusi. Viņa kalpo tikai tam, lai iegūtu spēku. Meskalito turpretī ir maigs un mīlīgs kā bērns.

— Bet tu taču teici, ka Meskalito reizēm mēdz būt šausmīgs.

— Protams, ka viņš ir šausmīgs, bet reiz jau tu esi viņu iepazi­nis, tev viņš ir labs un mīlīgs.

— Kā izpaužas viņa labestība?

— Viņš ir aizbildnis un skolotājs.

— Bet kā izpaužas viņa aizbildnība?

— Tu vari visu laiku turēt viņu pie sevis, bet viņš uzmana, lai ar tevi nenotiek nekas slikts.

— Kā, turēt pie sevis?

— Mazā maisiņā zem rokas vai kaklā.

— Vai tu arī viņu nēsā sev līdzi?

— Nē — man taču ir sabiedrotais, bet citi cilvēki nēsā viņu sev līdzi.

— Ko viņš māca?

— Viņš māca, kā pareizi jādzīvo.

— Bet kā viņš māca?

— Viņš parāda dažādas lietas un saka, kas ir kas (enzena las cosas dice lo que son).

— Kā?

— Tev pašam tas jāredz.

Otrdien, 1962. gada 30.janvārī

— Ko tu redzi, kad Meskalito ņem tevi līdzi, don Huan?

— Tādas lietas tā vienkārši nepārrunā. Es nevaru tev to stāstīt.

— Vai tev atgadīsies kas ļauns, ja tu pastāstīsi?

— Meskalito ir aizstāvis. Labs, mīlīgs aizstāvis, taču tas nenozī­mē, ka par viņu var smieties. Tieši tāpēc, ka viņš ir labais aizstāvis, viņš var kļūt visbriesmīgākais tiem, kurus nemīl.

— Es taču negrasos par viņu smieties. Vienkārši gribu uzzināt, ko viņš liek redzēt un darīt citiem cilvēkiem. Es taču tev izstāstīju, ko Meskalito lika redzēt man.

— Ar tevi viss ir pavisam citādi, — tāpēc, ka tev nav zināmi viņa darbi. Tevi nākas mācīt gluži tāpat kā mazu bērnu māca staigāt.

— Cik ilgi man vēl vajag mācīties?

— Līdz viņš pats tev nekļūs saprotams.

— Bet pēc tam?

— Pēc tam tu pats sapratīsi. Un tad vairs nevajadzēs man neko stāstīt.

— Pasaki man tikai, uz kurieni Meskalito ņem tevi?

— Es nevaru par to stāstīt.

— Es tikai gribu uzzināt, vai ir kāda cita pasaule, uz kurieni viņš ņem cilvēkus?