Karloss Kastaņeda - Dona Huana mācības

— Kāpēc tur nav zemes? — es jautāju.

— Visas augsnes nav vienādas, bet velna zālei jāzina tikai tā zeme, kurā tā augs. Bet tagad pienācis laiks to atdot zemei, pirms vēl to nav paguvuši sabojāt kāpuri.

— Varbūt iestādīsim viņu šeit, mājas priekšā?

— Nē! Nē! Tikai ne šeit. Tā jāatgriež zemei vietā, kurai tu dod priekšroku.

— Bet kā lai es atrodu vietu, kurai es dodu priekšroku?

—Nezinu. Vari iestādīt to it visur, kur vēlies. Taču velna zāle ir regulāri jāaplūko un jākopj — tai ir jāizdzīvo, lai tev būtu tas spēks, kas tev vajadzīgs. Ja viņa aizies bojā, tad tas nozīmēs, ka viņa tevi negrib, — un tu nedrīksti to vairāk traucēt. Tas nozīmē, ka tu neie­gūsi varu pār to. Tāpēc viņa ir jāaplūko un jākopj, lai tā augtu. Taču nedrīkst arī viņai pārlieku apnikt.

— Kāpēc?

— Ja viņa negribēs augt, tad ir visai bezjēdzīgi kaut ko mēģināt ar viņu izdarīt. No otras puses, tev jāpierāda, ka tu par viņu rūpē­jies. Noņem kāpurus un laisti, kad to apciemosi. Tas jādara regulā­ri, līdz parādās sēklas. Pēc tam, kad izkritīs pirmās sēklas, mēs bū­sim pārliecināti par to, ka viņa tevi grib.

— Bet, don Huan, tas taču man ir neiespējami—uzmanīt sakni tā, kā tu to vēlies.

— Ja gribi viņas spēku, tev nāksies to darīt! Citas iespējas nav.

— Vai tu vari viņu pieskatīt manas prombūtnes laikā?

— Nē! Nē! Es nedrīkstu to darīt. Katram ir pašam jāizaudzē savs dēsts. Man ir savs. Tagad arī tev jābūt savam. Un pirms tas nedos sēklas, tu nevari uzskatīt sevi par gatavu šai mācībai.

— Kā tu domā, kur es varētu to pārstādīt?

— Tas tev jāizdomā pašam. Un neviens to vietu nedrīkst zināt, pat es. Tikai tā drīkst izdarīt pārstādīšanu. Neviens, it neviens ne­drīkst zināt, kur tu to iestādīsi. Ja svešinieks tev sekos un tevi ierau­dzīs, ņem dēstu un bēdz uz citu vietu. Viņš tev var nodarīt neiedo­mājamu ļaunumu, manipulējot ar tavu dēstu. Viņš var tevi sakropļot vai nogalināt. Lūk, kāpēc pat es nedrīkstu zināt, kur atrodas tavs augs. — Viņš pasniedza man krūzi ar dēstu. — Tagad ņem.

Es paņēmu krūzi, un viņš gandrīz ar spēku aizvilka mani uz mašīnu.

— Tagad tev jābrauc prom. Brauc un izvēlies vietu, kur iestādī­si dēstu. Izroc dziļu bedri mīkstā augsnē, netālu no ūdens. Atceries, ka tam jābūt netālu no ūdens, lai tas varētu augt. Roc bedri tikai ar rokām, kaut savainosi tās līdz asinīm. Ieliec dēstu bedres centrā un izveido ap to piramīdiņu. Tad aplej to ar ūdeni. Kad ūdens iesūk­sies, aizber bedri ar mīkstu zemi. Pēc tam izvēlies vietu divu soļu attālumā no dēsta dienvidaustrumu virzienā. Izroc tur otru dziļu bedri — arī ar savām rokām — un izlej tur visu, kas ir podā. Tad sasit podu un ieroc to citā vietā, tālu no sava dēsta. Kad apglabāsi podu, atgriezies pie dēsta un vēlreiz to aplaisti. Izvelc savu attēlu. Turi to starp pirkstiem, tur kur tev ir griezta brūce, — un, stāvot tai vietā, kur apglabāji līmi, viegli pieskaries dēstam ar figūriņas as­meni. Četrreiz apej tam riņķī, katrreiz apstājoties tai pašā vietā, lai ar asmeni pieskartos augam.

— Vai man apkārt saknei ir jāiet kādā noteiktā virzienā?

— Der jebkurš virziens, bet tev ir jāatceras, kur esi apracis līmi un kādā virzienā gāji ap dēstu. Katrreiz pieskaries viegli ar asmeni dēstam, izņemot pēdējo reizi, kad iedursi tam dziļi. Taču dari to uzmanīgi. Nometies ceļot, lai nedrebētu roka, jo nedrīkst nolauzt asmeni un atstāt to dēstā. Ja nolauzīsi asmeni — ar tevi ir cauri. Un pat sakne tev vairs nebūs vajadzīga.

— Vai man ir kaut kas jāsaka, kad es iešu ap dēstu?

— Nē. Es to izdarīšu tavā vietā.

Sestdien, 1962. gada 27. janvārī

Tiklīdz šorīt iegāju dona Huana mājā, viņš teica, ka parādīs man, kā pagatavot smēķējamo maisījumu.

Mēs devāmies ar viņu kalnos un tālu iegājām kādā kanjonā. Viņš apstājās pie augsta un tieva krūma, kura krāsa atšķīrās no pā­rējiem augiem. Tie bija dzeltenīgi, bet pats krūms koši zaļš.

— No šī krūma tev jāsavāc lapas un ziedi, — viņš teica. — Labākais ievākšanas laiks — Visu Svēto diena (el dia de las animas).

Viņš sadabūja nazi un nogrieza tieva zara galu. Izvēlējās otru tādu pašu zariņu un ari nogrieza tam galotni, — un tā turpināja, līdz viņa rokās savācās prāvs galotņu kušķītis. Tad viņš apsēdās zemē.

— Skaties, — viņš teica, — visus šos zarus es nogriezu virs sazarojuma starp kātu un divām vai vairāk lapām. Redzi? Tie visi ir vienādi. No katra zara es paņēmu tikai galotni, kur ir svaigas un maigas lapas. Tagad jāsameklē ēnainu vietu.

Mēs gājām diezgan ilgi, līdz viņš atrada to, ko meklēja. Viņš izvilka no kabatas garu auklu un piesēja to pie divu krūmu stum­briem un apakšējiem zariem līdzīgi veļas striķim, uz kura sakāra nogrieztos zariņus ar griezumiem uz augšu. Izvietoja tos vienmērīgi uz auklas; tā sakārtoti tie atgādināja zaļos apmetņos tērptu jātnieku kavalkādi.

— Parūpējies par to, lai lapas žūtu ēnā, — viņš teica. — Vietai jābūt nomaļai un grūti pieejamai. Tad lapas būs aizsargātas. Jākaltē tādā vietā, kur tos neviens nevar atrast. Pēc tam, kad tie izkaltīs, tos jāsaliek saišķī un jāsasien.

Viņš noņēma zarus no auklas un iemeta tos tuvējā krūmā. Droši vien šoreiz viņš gribēja tikai parādīt man šo procedūru.

Mēs turpinājām iet, un viņš norāva trīs dažādus ziedus, paskaid­rojot, ka arī tie ietilpst maisījuma sastāvā un tos jāievāc tai pašā laikā. Taču ziedi jāieliek atsevišķos māla traukos un jākaltē tumsā. Katram podam jāuzliek vāku, lai ziedi kalstu tajos lēni un pārklātos ar pelējuma kārtu. Vēl viņš teica, ka lapas un ziedus pievieno smē­ķējamam maisījumam, lai to mīkstinātu.

Mēs izgājām no kanjona un devāmies tālāk pa izkaltušu upes gultni, tā pa garu apkārtceļu atgriezdamies mājās. Vēlu vakarā sē­dējām viņa istabā, kurā viņš ļoti reti mani aicināja. Tur viņš pastāstīja par maisījuma pēdējo sastāvdaļu—par sēnēm.

— īstais maisījuma noslēpums slēpjas sēnēs, — viņš teica. — Tieši tās ir visgrūtāk sagādāt. Ceļojums uz vietām, kur tās aug, ir ļoti grūts un bīstams. Bet salasīt tieši tās sēnes, kas ir vajadzīgas, vēl grūtāk. Līdzās aug citas, no kurām nav nekāda labuma. Ja tās kaltēs kopā, tās sabojās labās sēnes. Vajadzīgs ilgs laiks, lai iemācītos tās atpazīt un nepieļautu kļūdas. Bet no nepareizu sēņu pielietošanas tiek nodarīts nopietns ļaunums gan cilvēkam, gan pīpei. Es zināju cilvēkus, kas nomiruši uz vietas slikta dūmiņa dēļ.

Tiklīdz sēnes savāktas, tās saliek no ķirbja izgrebtā pudelē, tā­pēc vēlāk jau tās vairs nevar pārbaudīt. Pudeles kakliņš ir ļoti šaurs, un, lai sēnes iedabūtu pudelē, tās jāsasmalcina.

— Bet kā izvairīties no kļūdām?

— Jābūt piesardzīgam un jāzin, kā izvēlēties pareizās sēnes. Es jau tev teicu, ka tas ir grūti. Nejau katrs spēj pieradināt dūmiņu; vairums cilvēku pat nemēģina.

— Cik ilgu laiku tu turi sēnes pudelē?

— Gadu. Visas pārējās sastāvdaļas arī tiek uzglabātas gadu. Tad tās sadala pareizās devās un atsevišķi samaļ ļoti smalkā pulverī. Sēnes nevajag lauzīt, pa šo laiku tās pašas no sevis pārvēršas vis­smalkākajos putekļos. Vienīgais, kas ar tām jādara—jāizspaida kunkuļus. Četrām sēņu daļām pievieno vienu daļu visu pārējo kopā sajaukto ingredientu. Visu to labi samaisa un saliek maisiņā, kas līdzīgs manējam.