Karloss Kastaņeda - Dona Huana mācības

— Šī — sirdij. — Un viņš iegrieza netālu no sazarojuma. Tad viņš nogrieza saknes galus, atstājot apmēram pa trīs collām katrā atzarā. Pēc tam lēni un pacietīgi izgrieza cilvēka figūriņu.

Sakne bija sausa un šķiedraina. Lai varētu kaut ko no tās iz­griezt, dons Huans izdarīja divus iegriezumus un tad izkapāja un nolīdzināja šķiedras starp tiem. Nu sāka izgriezt detaļas — rokas un plaukstas. Rezultātā sanāca iegarena cilvēka figūriņa ar uz krūtīm sakrustotām rokām un cieši kopā savītām plaukstām.

Dons Huans piecēlās un piegāja pie zilās agaves, kas auga pie pašas verandas. Saņēmis visgaļīgākās centrālās lapas cieto ērkšķi, viņš to pielieca un trīs vai četras reizes apgrieza ap savu asi. Ērkšķis gandrīz pilnībā atdalījās no lapas un palika karājamies. Dons Huans saņēma to ar zobiem un izrāva. Ērkšķis izgāja no lapas mīkstuma un vilka sev līdz ar koku saaugušu ap divas pēdas garu baltu diegveida šķiedru asti. Vēl aizvien turot ērkšķi zobos, dons Huans savērpa šķiedras starp plaukstām un izveidoja auklu, ar kuru savilka figūri­ņas kājas. Viņš aptina visu figūriņas apakšdaļu, līdz izbeidzās visa aukla. Tad ļoti veikli, gluži kā īlenu, iegrozīja ērkšķi figūriņas priekš­daļā, zem sakrustotajām rokām tā, lai asais gals izietu no kopā sa­likto plaukstu apgabala. Viņš atkal izmantoja zobus un, uzmanīgi pavilcis, izvilka gandrīz visu ērkšķi. Tagad tas izskatījās kā garš šķēps, kas iziet no figūriņas krūtīm. Vairāk uz to neskatīdamies, dons Hu­ans ielika figūriņu ādas somā. Šķiet, darbs bija viņu nogurdinājis. Viņš atlaidās uz verandas grīdas un aizmiga.

Kad viņš pamodās, bija jau tumšs. Mēs paēdām no manis atvestajām pārtikas rezervēm un nedaudz pasēdējām verandā. Tad dons Huans iegāja mājā un atnesa trīs saiņus. Viņš sacirta zarus un iekurināja ugunskuru. Kad bijām ērti iekārtojušies pie uguns, viņš at­sēja visus trīs saiņus. Vienā bija sievišķā auga sausās daļas, otrā — viss, kas atlicis no vīrišķā auga, bet trešajā, visiespaidīgākajā — za­ļas, svaigi grieztas velnābola daļas.

Dons Huans aizgāja pie cūku siles un atgriezās ar ļoti dziļu ak­mens piestu, kas drīzāk līdzinājās podam ar ovālu dibenu. Viņš iz­veidoja zemē nelielu bedrīti un tajā stingri nostādīja piestu. Piemetis ugunskurā zarus, viņš paņēma divus saiņus ar sausajām sievišķā un vīrišķā auga daļām un izbēra piestā uzreiz visu to saturu. No trešā saiņa viņš izvilka divus svaigus velnābola saknes gabalus.

— Es grasos tos pagatavot speciāli priekš tevis.

— Ko tu gatavosi, don Huan?

— Šis gabals ir no sievišķā auga, šis — no vīrišķā. Tas ir vienī­gais gadījums, kad jāliek kopā divus augus. Abas saknes daļas no jarda dziļuma.

Viņš sagrūda tās piestā ar vienmērīgiem stampiņas sitieniem. To darot, viņš klusi dziedāja, kas izklausījās pēc monotonas dunoņas bez jebkāda ritma. Vārdus es nespēju atšķirt. Viņš pilnībā iegrima darbā.

Kad saknes bija sīki sasmalcinātas, viņš izņēma no saiņa ne­daudz svaigi grieztu un notīrītu velnābola lapu bez neviena bojāju­ma. Viņš tās pēc kārtas pa vienai meta piestā. Es saskaitīju četrpadsmit lapas un četrpadsmit ziedus. Tad viņš sadabūja svaigu vēl neatvēru­šos ērkšķaino sēklu pogaļu saišķi. Es nepaguvu tās saskaitīt, jo viņš iemeta uzreiz visu saišķi, taču domāju, ka arī to bija čertpadsmit. Viņš vēl pievienoja trīs velnābola kātus bez lapām. Tumši sarkani un tīri, tie, spriežot pēc daudzajiem atzariem, acīmredzot piederēja lie­liem augiem.

Pēc tam, kad visi šie gabaliņi nokļuva piestā, viņš ar vienmērī­giem sitieniem saberza tos putrveidīgā masā. Pēc kāda laiciņa pie­lieca piestu un pārlika visu masu vecā podā. Pastiepa man roku, un es nodomāju, ka viņš lūdz, lai es to noslauku. Taču tā vietā viņš saņēma manu kreiso roku un ar asu kustību izplēta vidēju un zeltne­ša pirkstu visā platumā, tad ar naža galu iedūra tieši starp pirkstiem un pārgrieza ādu uz zeltneša. Viņš darbojās tik veikli un ātri, ka tad, kad es atrāvu roku, tā jau bija dziļi sagriezta un no tās bagātīgi plūda asinis. Viņš atkal saņēma manu roku, pacēla to virs poda un saspie­da, lai iztecinātu pēc iespējas vairāk asiņu.

Mana roka notirpa. Biju tuvu šokam — mani pārņēma dīvains aukstums un sasprindzinājums, manas krūtis sažņaudzās, aizkrita au­sis. Es sajutu, kā pamazām noslīdu zemē. Sāku zaudēt samaņu! Viņš atlaida manu roku un izmaisīja poda saturu. Tikai tagad es pa īstam uz viņu sadusmojos, bet, lai pilnīgi atgūtos, man bija nepieciešams visai ilgs laiks.

Viņš salika ap ugunskuru trīs akmeņus un uzlika uz tiem podu. Maisījumam viņš pievienoja kaut ko līdzīgu lielam galdnieku līmes gabalam un pielēja lielu kausu ūdens, tad uzlika visu vārīties. Velnā­bola augi jau paši par sevi smaržo visai specifiski. Kopā ar "līmi", no kuras, tai uzvāroties, sāka plūst spēcīga nepatīkama smaka, tie izplatīja tik smirdīgus izgarojumus, ka es tikai ar lielām pūlēm apvaldījos, lai nesāktu vemt.

Maisījums vārījās ilgi, bet mēs sēdējām nekustīgi pie pavarda. Pa laikam, kad vējš dzina izgarojumus uz manu pusi, smirdoņa mani ieskāva līdzīgi biezai miglai, un es aizturēju elpu, visiem spēkiem cenšoties no tās izsargāties.

Dons Huans atvēra savu ādas somu un izvilka figūriņu. Uzmanī­gi nodeva to man un lika ielikt podā, taču neapdedzinot pirkstus. Es ļāvu tai mīksti ieslīdēt verdošajā putrā. Viņš izņēma nazi, un uz brīdi es iedomājos, ka viņš atkal sāks mani graizīt; taču viņš tikai ar naža galu pagrūda figūriņu un to nogremdēja. Vēl kādu laiku viņš vēroja, kā putra vārās, bet tad sāka tīrīt piestu. Es viņam palīdzēju. Kad mēs pabeidzām, viņš pieslēja piestu un stampiņu pie sētas. Mēs iegājām mājā, bet pods palika uz akmeņiem visu nakti.

Nākamajā rītā, rītausmā, dons Huans lika man izvilkt figūriņu no līmes un piekārt to pie jumta, ar seju pret austrumiem, lai tā saulē izkal­stu. Ap pusdienlaiku tā kļuva cieta kā drāts. Karstums izkaltēja līmi, tā iekrāsojās zaļā lapu krāsā. Figūriņa ieguva baisi stiklainu spīdumu.

Dons Huans palūdza, lai es to noņemu. Pēc tam pasniedza man ādas somu, kas bija pagatavota no vecas ādas jakas, kuru es kādreiz pats atvedu. Šī soma izskatījās gluži tāpat kā viņa paša soma, vienīgā atšķirība bija tā, ka viņa soma bija no mīkstas dzeltenas ādas.

— Ieliec savu "attēlu" somā un aizver to, — viņš teica.

Viņš neskatījās uz mani un tīšām aizgriezās. Kad es ieliku figūri­ņu somā, viņš iedeva man tīkliņu un lika ielikt tajā māla podu.

Pēc tam piegāja pie manas mašīnas, paņēma no manis tīkliņu un iekāra manā mašīnā.

— Nāc līdzi, — viņš teica.

Es viņam sekoju. Viņš apgāja mājai riņķī pulksteņa rādītāja vir­zienā un apstājās pie verandas. Vēlreiz apgāja mājai riņķī, šoreiz jau pretējā virzienā, un atkal atgriezās verandā. Kādu laiku nekustīgi stāvēja, bet tad apsēdās. Biju pieradis, ka it visam, ko viņš dara, ir kāda jēga, un arī tagad centos izzīlēt, kālab būtu jāriņķo ap māju, kad viņš pēkšņi noteica:

— Paklau, es aizmirsu, kur esmu to nolicis!

Es pajautāju, kas pazudis. Viņš atbildēja, ka aizmirsis, kur no­licis dēstu, kas man jāiestāda. Mēs vēlreiz apgājām ap māju, līdz viņš atcerējās.

Viņš parādīja man mazu stikla krūzīti, kas atradās uz plauktiņa zem mājas jumta, tajā atradās pirmās velnābola saknes porcijas ot­rā daļa. Dēsts augšgalā bija izlaidis lapu dzinumus. Krūzē atradās nedaudz ūdens, bet nebija nemaz zemes.