Karloss Kastaņeda - Dona Huana mācības

Dons Huans ienesa trauku mājā un uzlika uz uguns vārīties maz­liet ūdens. Es izņēmu zemes gabaliņus, kurus vējš bija iepūtis nosēdumā. Viņš iesmējās.

— Šīs zemes piciņas nevienam nekaitēs.

Kad ūdens uzvārījās, viņš ielēja gandrīz pilnu krūzi verdoša ūdens traukā. Tas bija tas pats dzeltenīgais ūdens, kuru viņš iz­mantoja iepriekš. Ūdens izkausēja nosēdumu, izveidojot pienam līdzīgu šķīdumu.

— Kas tas par ūdeni, don Huan?

— Tā kanjona ziedu un augļu novārījums.

Viņš izlēja koka trauka saturu vecā puķpodam līdzīgā māla krū­zē. Šķīdums bija vēl karsts, un viņš papūta, lai to atdzesētu. Pamē­ģināja to pats un tad pasniedza krūzi man.

— Tagad dzer, — viņš teica.

Es automātiski paņēmu krūzi un, ne brīdi neprātodams, izdzēru visu ūdeni. Tad bija mazliet rūgtens. Bet viszīmīgākā bija kodīgā smaka. Ūdens oda pēc prusakiem.

Gandrīz tūdaļ pat sāku svīst. Ķermenis ļoti sakarsa, un asinis iesitās ausīs. Acu priekšā uzradās sarkans plankums, vēdera mus­kuļi sāka sarauties sāpīgās spazmās. Pēc kāda laika es jau vairs neizjūtu sāpes, taču man kļuva auksti, un es burtiski peldēju sviedros.

Dons Huans vaicāja, vai es gadījumā neredzu melnumu vai sar­kanu traipu acu priekšā. Es viņam atbildēju, ka visu redzu sarkanā krāsā.

Man klabēja zobi no tās nekontrolējamās nervozitātes, kas it kā viļņveidīgi izstarojās no mana krūtsvidus.

Tad viņš jautāja, vai es nebaidos. Viņa jautājumi man šķita ab­solūti nenozīmīgi. Jā, protams taču, es baidos. Bet nesapratu, par ko viņš runā, un atbildēju "jā". Viņš iesmējās un teica, ka īstenībā es nebūt nebaidos. Viņš raizējās par to, vai es joprojām vēl redzu sar­kano. Bet vienīgais, ko es tad redzēju, bija milzīgs sarkans traips tieši acu priekšā.

Pēc kāda laika es jau sajutos labāk. Nervu spazmas pamazām norima, atstājot tikai patīkamu nogurumu un nepārvaramu vēlmi gu­lēt. Vairs nespēju noturēt acis vaļā, lai gan vēl dzirdēju dona Huana balsi. Es iemigu. Taču visu nakti nepameta sajūta, it kā esmu ie­gremdēts sarkanā dziļā gaismā. Pat sapņi bija sarkani.

Pamodos svētdien apmēram trijos dienā, nogulējis gandrīz di­vas diennaktis. Mazliet sāpēja galva, izjutu tādu kā nemieru kuņģī, un sajutu asas klejojošas sāpes zarnās. Izņemot to, viss pārējais bija kā parasti. Es atradu donu Huanu snauduļojam pie mājas. Viņš man uzsmaidīja.

— Aizvakar vakarā viss noritēja labi, — viņš teica, — tu re­dzēji sarkano gaismu, bet tikai tas ari ir svarīgi.

— Bet kas būtu ja es neredzētu sarkano?

— Tu redzētu melno, bet tā ir slikta zīme.

— Kāpēc tas ir slikti?

— Kad cilvēks redz melno, tas nozīmē, ka viņš nav radīts velna zālei. Viņš vems melnu un zaļu.

— Vai viņš nomirs?

— Nedomāju, ka nomirs, taču viņš ilgi slimos.

— Kas notiek ar tiem, kas redz sarkano?

— Nav vemšanas, un sakne sniedz tiem patīkamas izjūtas, bet tas nozīmē, ka viņi ir spēcīgi un viņiem ir valdonīga daba—tieši tas, ko mīl velna zāle. Tā viņa pavedina. Vienīgā nelaime, ka šie cilvēki beidz ar to, ka apmaiņā pret spēku, ko viņiem tā sniedz, viņi kļūst par velna zāles vergiem. Taču tur mums nav nekādas teikšanas. Cilvēks dzīvo, lai mācītos. Un, ja viņš mācās neatkarīgi no tā, vai sev par labu vai ļaunu, tad tāds ir viņa liktenis.

— Ko man darīt tālāk, don Huan?

— Tagad tev jāiestāda izaugums (brote), kuru es nogriezu no saknes pirmās porcijas otras puses. Pirmo pusi tu izlietoji aizpagā­jušonakt, un tagad otro pusi jāiestāda zemē. Tai jāizaug un jādod sēklas, tikai tad tu varēsi pa īstam sākt nodarboties ar auga pieradināšanu.

— Kā es viņu pieradināšu?

— Velna zāli jāsāk pieradināt caur sakni. Soli pa solim tev jā­izzina katras saknes porcijas noslēpums. Tev jālieto tās tā, lai izzinā­tu noslēpumus un iekarotu spēku.

— Vai citas porcijas tiek pagatavotas tāpat, kā tu sagatavoji pirmo?

— Nē, katra porcija tiek sagatavota savādāk.

— Bet kā iedarbojas katra porcija?

— Es jau teicu, katra māca dažādus spēka veidus. Tas, ko tu pielietoji aizpagājušonakt, — ir vēl tīrais nieks, katrs var to izdarīt. Taču tikai bruho drīkst pielietot nopietnākas porcijas. Es nevaru tev pateikt, ko tās dara, jo pagaidām vēl nezinu, vai tu viņai deri. Mums jāpagaida.

— Kad tu man to pateiksi?

— Tiklīdz tavs augs izaugs un dos sēklas.

— Ja pirmo porciju drīkst pielietot visi, tad kālab tā tiek pielie­tota?

— Atšķaidītā veidā tā noder visam vīrišķajam. Večiem, kas zaudējuši dzīves spēku, un jauniešiem piedzīvojumu meklētājiem vai pat kaisles alkstošām sievietēm.

— Tu teici, ka sakni izmanto, tikai lai iegūtu spēku, taču es redzu, ka to pielieto ari citiem mērķiem, izņemot spēku. Vai tiesa?

Viņš ilgi un vērīgi uz mani lūkojās, tālab es samulsu. Jutu, ka šis jautājums viņu sadusmoja, taču nespēju saprast, kāpēc?

— Velna zāli izmanto tikai spēkam, — viņš beidzot asi notei­ca. — Tas, kurš grib atgriezt savu enerģiju, jaunieši, kas meklē lī­dzekļus pret badu un nogurumu, cilvēks, kurš grib nogalināt citu cilvēku, sievietes, kas vēlas iekvēloties kaislē, — visi viņi grib spē­ku. Un velna zāle to viņiem arī dod! Vai jūti, kā viņa tev patīk? — viņš pēc brītiņa pajautāja.

— Es sajūtu dīvainu spēku pieplūdumu, — es teicu, un tā pa­tiešām ari bija. Enerģijas pieplūdumu ievēroju jau pamostoties, un pēc tam tā saglabājās. Tā bija spilgti izteikta neērtības, intensīvas neapmierinātības sajūta. Viss mans ķermenis kustējās un izstiepās ar neparastu vieglumu un spēku. Rokas un kājas kņudēja, pleci it kā izvērsās, muguras un kakla muskuļi mudināt mudināja paberzties gar kokiem vai tos pagrūstīt. Es sajutu, ka spētu sagraut sienu, ja vien kā nākas ieskrietos.

Vairāk mēs nesarunājāmies. Kādu laiku vienkārši sēdējām ve­randā. Ievēroju, ka dons Huans mieg ciet. Viņš pāris reizes "ieknā­ba ar degunu", tad vienkārši izstiepa kājas, apgūlās uz grīdas, palika rokas zem galvas un iemiga.

Es piecēlos un aizgāju aiz mājas, kur izlietoju spēku pārpaliku­mu, iztīrot pagalmu. Atcerējos, kā viņš reiz teica, ka būtu ļoti prie­cīgs, ja es palīdzētu viņam novākt gružus.

Vēlāk, kad viņš pamodās un atnāca pie manis, es jau biju kriet­ni vien atguvies.

Mēs apsēdāmies pie galda, un ēšanas laikā viņš trīsreiz apjau­tājās par manu pašsajūtu. Tā kā līdz šim viņš šādi nemēdza rīkoties, es beidzot pavaicāju:

— Kāpēc tevi tā uztrauc mana pašsajūta, don Huan? Varbūt tu gaidi, kad man no tava brīnuma beidzot paliks šķidrs vēders?

Viņš iesmējās. Šķiet, viņš uzvedās gluži kā palaidnīgs puišelis, kurš izplānojis kādu nelietību un laiku pa laikam pārbauda, vai tā izdevusies. Vēl aizvien smiedamies, viņš teica:

Tu neizskaties slims. Bet vēl pavisam nesen pat sarunāji man rupjības.

— Nekad neesmu to darījis, — es protestēju. — Nevaru pat atcerēties, ka kādreiz tev būtu ko tādu pateicis.

Es patiesi biju ļoti sašutis un teicu to pilnā nopietnībā, jo vispār neatcerējos, ka kādreiz būtu uz viņu dusmojies.

— Tu viņu aizstāvēji, — viņš teica.

— Ko?

—Tu aizstāvēji velna zāli. Tu runāji jau tā, it kā būtu to iemīlējis.

— Es patiesi neatceros, ka būtu to aizstāvējis.

— Protams. Tu pat neatceries, ko teici, vai ne?

— Nē, neatceros. Un godīgi to atzīstu.