Karloss Kastaņeda - Dona Huana mācības

— Bet Meskalito arī taču izved tevi ārpus tevis paša. Vai tad tas nepadara viņu par sabiedroto?

— Nē. Meskalito ņem tevi no tevis paša, lai mācītu. Sabiedro­tais turpretī tevi ņem, lai dotu spēku.

Palūdzu donam Huanam izskaidrot šo aspektu precīzāk vai ap­rakstīt viņu darbības atšķirības. Viņš ilgi uz mani skatījās, bet tad iesmējās. Viņš teica, ka mācīšanās ar sarunu palīdzību ir ne tikai tukša laika nosišana, bet arī vēl piedevām liela muļķība, jo mācība tā ir visgrūtākā lieta pasaulē, ko vien cilvēks var uzņemties. Viņš palūdza mani atcerēties, kā es centos atrast savu traipu, — kā gri­bēju to izdarīt bez jebkāda darba un gaidīju, kad viņš man pasniegs visas nepieciešamās ziņas gluži kā uz šķīvīša. Ja viņš to būtu izdarījis manā vietā, es tā arī nekad to neiemācītos. Bet, apzinoties, cik grūti atrast savu traipu, un galvenais to, ka tas eksistē, es guvu unikālu pārliecības sajūtu. Viņš teica, ka, kamēr es sēžu savā "labajā trai­pā", nekas nespēj man fiziski kaitēt, jo man ir pārliecība, ka tieši šai vietā man ir vislabāk. Es ieguvu spēku atmest visu, kas varētu man kaitēt. Bet ja, pieņemsim, viņš man pastāstītu, kur tas atrodas, — man nekad nebūtu nepieciešamās pārliecības, lai atzītu to par īste­nām zināšanām. Tādā veidā zināšanas patiesi kļuva par spēku.

Tad dons Huans teica, ka katrreiz, kad cilvēks pilnībā atdodas mācībai, viņam jāstrādā tikpat cītīgi, kā strādāju es, lai atrastu savu traipu, un viņa apmācību robežas nosaka katra cilvēka individuālais raksturs. Tālab viņš nesaskatīja nekādu jēgu sarunās par zināša­nām. Viņš teica, ka daži zināšanu veidi ir pārāk vareni salīdzinājumā ar to mazo spēku, kas man piemīt, un sarunas par tiem var man tikai kaitēt. Viņam skaidrs, ka te vairs nav ko teikt. Viņš piecēlās un gāja prom. Es atzinos, ka šī situācija mani ļoti nomāc, jo tas ir gluži kas cits, nekā es to biju iedomājies, un nebūt ne tas, ko es biju gribējis.

Viņš atbildēja, ka bailes tā ir gluži ierasta lieta. Mēs visi tās izjūtam, tur nu neko nevar līdzēt. Bet, no otras puses, lai arī cik šausminoša neliktos šī mācība, vēl šausmīgāk ir iedomāties cilvēku, kuram nav ne sabiedrotā, ne zināšanu.

Pagāja vairāk nekā divi gadi kopš tā laika, kad dons Huans nolēma mācīt mani par spēkiem, ar kuriem apveltīti sabiedrotie. Bei­dzot viņš, šķiet, nolēma, ka esmu gatavs mācīties pragmatiskā for­mā, kā līdzdalībnieks — tai formā, kurn viņš vienīgo atzina par mā­cības cienīgu. Viņš pakāpeniski man atklāja jau iepriekš pieminēto divu sabiedroto kopējās iezīmes. Tādā veidā viņš sagatavoja mani visu mūsu sarunu neizbēgamajam gala rezultātam, kas izteica visu viņa mācību būtību—neparastās realitātes stāvoklim.

Sākumā viņš par sabiedroto spēkiem runāja ļoti maz, cita star­pā. Manos pierakstos pirmās ziņas par tiem parādās mūsu sarunās par citām tēmām.

Piektdien, 1961. gada 23.augustā

— Velna zāle (Jimson weed, velnābols) bija mana benefaktora sabiedrotais, un varēja kļūt arī par manu sabiedroto, taču es viņu neiemīlēju.

— Kāpēc tev nepatīk velna zāle, don Huan?

— Tai piemīt nopietns trūkums.

— Vai viņa ir vājāka par citiem sabiedrotajiem?

— Nē. Saproti mani pareizi. Viņa ir tikpat varena kā labākie no sabiedrotajiem. Bet viņā ir kaut kas, kas personīgi man ļoti nepatīk.

— Vai vari pateikt, kas tev nepatīk?

— Viņa bojā cilvēkus. Tā ļauj cilvēkiem pārāk agri izbaudīt spēka garšu, nenostiprinot viņu sirdis, un padara tos varenus un neprognozējamus. Tā padara viņus vājus viņu lielās varenības pa­šā centrā.

— Vai ir kāds veids, kā no tā izvairīties?

— Ir veids kā pārvarēt, bet ne izvairīties. Jebkuram, kurš par savu sabiedroto izvēlas velna zāli, ir jāmaksā šī cena.

— Kā gan to var pārvarēt, don Huan?

— Velna zālei ir četras galvas: sakne, kāts ar lapām, ziedi un sēklas. Tās atšķiras viena no otras, un jebkuram, kas kļūst par tās sabiedroto, ir jāmācās par viņu šādā te kārtībā. Vissvarīgākā galva ir saknē. Velna zāles spēks tiek pakļauts caur sakni. Kāts un lapas — tā ir galva, kas ārstē slimības; ja to pareizi izmantos, tad šī galva būs īsta dāvana cilvēcei. Trešā galva — ziedos, un to izmanto, lai laupītu cilvēkiem prātu vai padarītu tos paklausīgus, vai lai nogalinātu. Cil­vēks, kura sabiedrotais ir velna zāle, nekad pats ziedus nelieto, gluži tāpat kā nelieto stumbru un lapas, ja vien pats nav slims. Vienmēr lieto saknes un sēklas, īpaši sēklas — tā ir ceturtā, visvarenākā vel­na zāles galva. Mans benefaktors parasti teica, ka sēklas — tā ir "skaidrā galva", vienīgā daļa, kas var nostiprināt cilvēku sirdis. Vel­na zāle pret saviem "aizbilstamajiem" ir ļoti barga. Viņš apgalvoja, ka tā tiecas ātri viņus nogalināt, ko parasti arī izdara, pirms viņi aizkļūst līdz "skaidras galvas" noslēpumiem. Esmu dzirdējis par cilvē­kiem, kas atšķetinājuši visus "skaidras galvas" noslēpumus. Lūk, īsts izaicinājums zināšanu cilvēkam.

— Vai tavs benefaktors atšķetināja šos noslēpumus?

— Nē.

— Vai tu pats esi saticis kādu, kas to būtu spējis?

— Nē. Viņi taču dzīvoja tajos senajos laikos, kad zināšanas vēl bija svarīgas.

— Vai tu zini kādu, kas ir saticis šādus cilvēkus?

— Nē, nezinu.

— Vai tavs benefaktors pazina kādu no viņiem?

— Jā, pazina.

— Bet kāpēc viņš pats neaizkļuva līdz "skaidrās galvas" noslē­pumiem.

— Pieradināt velna zāli un pārvērst to par savu sabiedroto ir viens no visgrūtākajiem man zināmajiem uzdevumiem. Lūk, piemē­ram, mēs ar viņu tā arī nekļuvām par vienu veselu, droši vien tāpēc man viņa nekad arī nav patikusi.

— Vai tu vari viņu izmantot kā sabiedroto, neraugoties uz to, ka viņa tev nepatīk?

— Varu. Tomēr es daudz labprātāk to nedaru. Varbūt, ka ar tevi viss būs citādi.

— Kāpēc viņu sauc par velna zāli?

Dons Huans vienaldzīgi paraustīja plecus un kādu laiku klusēja. Beidzot pateica, ka velna zāle tas ir tikai laicīgs nosaukums (su nom­bre de leche). Vēl viņš teica, ka velna zālei ir citi nosaukumi, taču tos nedrīkst lietot, tāpēc ka vārda izteikšana ir nopietna lieta, it īpaši vēl, ja mācās izmantot sabiedrotā spēku. Pajautāju, kāpēc vārda izteikšanai ir tik liela nozīme. Viņš atbildēja, ka vārdus parasti patur noslēpumā un pietaupa tos tam kritiskajam brīdim, kad nāksies saukt palīgā, galēju satricinājumu vai vajadzības mirkļiem, kas agri vai vē­lu atgadās ikviena zināšanu meklētāja dzīvē.

Svētdien, 1961. gada 3.septembrī

Šodien pēc pusdienām dons Huans izraka un atnesa no lauka divus Datura augus.

Vispirms viņš gluži negaidīti iesāka sarunu par velna zāli, bet tad pasauca mani sev līdzi uz kalniem, lai to pameklētu.

Mēs aizbraucām līdz tuvākajam pakalnam. Es izņēmu no ba­gāžnieka lāpstu un gāju pakaļ donam Huanam uz vienu no kanjo­niem. Kādu laiku mēs gājām, spraucoties cauri krūmu brikšņiem, kas bija jo bagātīgi saauguši mīkstajā smilšu augsnē. Dons Huans apstājās pie neliela auga ar tumši zaļām lapām un lieliem bālganiem ziediem, kas līdzinājās zvaniņiem.

— Lūk, te tā ir, — viņš teica.

Un tūdaļ pat sāka rakt. Es gribēju viņam palīdzēt, bet viņš tūdaļ pat ar enerģisku galvas mājienu lika man noprast, lai es viņam ne­traucēju, un turpināja rakt ap augu, līdz izveidojās konusveidīga bed­re ar stāvām ārmalām un uzkalniņu vidū.