Karloss Kastaņeda - Dona Huana mācības

— Bet ko tas nozīmē man? Kas man jādara?

— Esmu pieņēmis lēmumu, un es tev mācīšu tos noslēpumus, kas veido zināšanu cilvēka likteni.

— Vai tu domā Meskalito noslēpumus?

— Jā. Bet tie nav visi noslēpumi, kurus es zinu. Ir arī citi, savā­dāki, kurus es gribētu kādam nodot tālāk. Man pašam bija skolo­tājs, mans benefaktors, un es arī, izpildot zināmus nosacījumus, kļu­vu par viņa izredzēto cilvēku. Viņš iemācīja man visu, ko es zinu.

Es atkal viņam pajautāju, kādas prasības šī jaunā loma izvirzīs man; viņš atbildēja, ka ar to viņš domā tikai to apmācību, kādu esmu jau uzsācis kopā ar viņu divu iepriekšējo sesiju laikā.

Tā nu visa šī lieta bija ieguvusi gluži dīvainu un negaidītu pavēr­sienu. Biju nolēmis viņam pateikt, ka grasos mest pie malas mācīšanos par peijoti, un, pirms vēl paguvu izteikties, viņš piedāvāja man mā­cīties viņa "zināšanas". Es nesapratu, ko viņš ar to grib teikt, taču sajutu, ka šis negaidītais pavērsiens ir ļoti nopietns. Atbildēju, ka man trūkst šādam uzdevumam nepieciešamo iemaņu, jo tas prasa reti izcilu vīrišķību, kas man diemžēl nepiemīt. Teicu, ka šādās lietās daudz labprātāk galveno lomu atvēlu citiem un vienkārši to visu cenšos novērot no malas. Es vienkārši gribētu uzklausīt viņa viedokli dažā­dos jautājumos. Teicu, ka man tā būtu liela laimēja es šeit varētu sēdēt dienām ilgi un uzklausīt viņa stāstījumu. Tas man ari nozīmētu mācīšanos.

Viņš pacietīgi klausījās. Es runāju ļoti ilgi, kad beidzot apklusu, viņš teica:

— Viss skaidrs. Bailes ir pirmais neizbēgamais ienaidnieks, ku­ru cilvēkam jāuzvar ceļā uz zināšanām. Turklāt tu esi vēl ari ziņkā­rīgs. Tas ari visu izšķir, tu pat mācīsies pretēji savai gribai; tāds nu ir likums.

Es turpināju protestēt, cenzdamies viņu pārliecināt par pretējo. Taču viņš acīmredzot bija stingri pārliecināts, ka man nav citas ize­jas, kā vienīgi turpināt iesākto.

— Tu domā ne par to un ne tā, kā vajag, — viņš teica. — Meskalito patiešām ar tevi spēlējās. Par to tad ari jādomā, bet nevis par savām bailēm.

— Vai patiesi tas bija tik neparasti?

— Tu esi vienīgais, kuru es redzēju spēlējamies ar Meskalito. Tu neesi pieradis pie tādas dzīves. Tāpēc ari neuztvēri šos norādīju­mus (omens). Jā, tu esi nopietns cilvēks, taču tava nopietnība ir vērsta uz to, ko tu dari, bet nevis uz to, kas būtu patiešām uzmanī­bas vērts. Tu esi pārāk aizņemts ar sevi. Tur jau tā nelaime. Un tas rada drausmīgu nogurumu.

— Bet ko gan vēl citu var darīt, don Huan?

— Meklē brīnumus it visur ap sevi un skaties uz tiem. Tevi no­beigs nogurums, ja neinteresēsies ne par ko citu, izņemot sevi pašu; tieši šī noguruma dēļ tu arī esi kurls un akls pret visu pārējo.

— Tu esi trāpījis tieši mērķi, don Huan. Bet kā lai es izmainos?

— Domā par Meskalito brīnumu, par to, kā viņš spēlējās ar tevi. Nedomā ne par ko citu. Pārējais atnāks pats no sevis.

Svētdien, 1961. gada 30. augustā

Pagājušonakt dons Huans sāka iepazīstināt mani ar savām "zi­nāšanām". Mēs sēdējām tumsā viņa verandā. Un tad pēkšņi pēc ilgas klusēšanas viņš sāka runāt. Teica, ka grasās man sniegt tās pašas pamācības, kuras viņam pirmajā dienā sniedzis viņa benefaktors. Dons Huans acīmredzot sava benefaktora teikto bija iemācī­jies no galvas, jo atkārtoja sacīto vairākas reizes, it kā tālab, lai es pilnībā izprastu sacītā jēgu.

— Cilvēks iet pie zināšanām gluži tāpat kā karā: pilnībā pamo­dies, ar bailēm, cieņu un absolūtu pārliecību. Iet pie zināšanām vai karā kaut kā citādi — tā ir kļūda; tas, kas to pieļaus, visu dzīvi nožēlos šo kļūmīgo soli.

Pajautāju, kāpēc tam tā jābūt, un viņš atbildēja, ka, tikai ievē­rojot šos četrus priekšnosacījumus, cilvēks var jau iepriekš pare­dzēt jebkuru kļūdu, un šajā gadījumā viņa darbība zaudē muļķa darbībai raksturīgo bezjēdzīgumu. Ja šāds cilvēks piedzīvo zau­dējumu vai sakāvi, tad viņš zaudē tikai kauju — un tad viņam nav ko nožēlot.

Tad viņš teica, ka grasās mācīt mani par sabiedroto gluži tādā pašā veidā, kā viņu mācīja benefaktors. Viņš īpaši uzsvēra vārdus "tādā paša veidā", atkārtojot šo izteicienu vairākas reizes.

Sabiedrotais, — viņš teica, — tas ir spēks, kuru cilvēks var ievest savā dzīvē, lai tas palīdzētu, dotu padomu un spēkus, kas nepieciešami dažādu darbību veikšanai — gan lielu, gan mazu, pa­reizu un nepareizu. Sabiedrotais vajadzīgs, lai uzlabotu un nostipri­nātu cilvēka dzīvi, virzītu viņa darbību un padziļinātu viņa zināšanas. Sabiedrotā palīdzība zināšanu ieguvē ir vienkārši nenovērtējama.

Visu to dons Huans teica ar milzu spēku un absolūtu pārliecību. Šķiet, viņš ļoti rūpīgi izvēlējās un apsvēra katru vārdu. Nākamo frā­zi viņš atkārtoja četras reizes:

— Sabiedrotais tev ļaus redzēt un saprast tādas lietas, par ku­rām tu droši vien nekur citur neko neuzzināsi.

— Sabiedrotais — vai tas ir kas līdzīgs sargātājgaram?

— Nē, tas nav nedz sargs, nedz gars. Tā ir palīdzība.

— Vai Meskalito ir tavs sabiedrotais?

— Nē! Meskalito ir cita veida spēks. Unikāls spēks! Aizbildnis, skolotājs.

— Ar ko tas atšķiras no sabiedrotā?

—Viņu nevar pieradināt vai izmantot, kā pieradina un izmanto sabiedroto. Meskalito ir ārpus tevis un ārpus visa. Viņš ne no viena nav atkarīgs. Meskalito pēc savas vēlēšanās parādās daudzos vei­dolos tam, kas stāv viņa priekšā, neatkarīgi no tā, vai tas ir bruho vai vienkāršs lauku zēns.

Dons Huans ar dziļu cieņu runāja par to, ka Meskalito ir parei­zā dzīvesveida skolotājs. Es prasīju, kādā gan veidā Meskalito mā­ca "pareizo dzīvesveidu", un viņš atbildēja, ka Meskalito rāda, kā jādzīvo.

— Kā viņš to rāda? — es jautāju.

— Viņam ir daudz veidu, kā to parādīt. Reizēm viņš parāda to uz savas rokas vai uz akmeņiem, vai uz kokiem, vai vienkārši tavā priekšā.

— Vai kā bildītes manā priekšā?

— Nē, tā ir mācība tavā priekšā.

— Vai Meskalito runā ar cilvēkiem?

— Jā, bet nejau vārdiem.

— Kā tad viņš runā?

— Ar katru savādāk.

Es nopratu, ka mani jautājumi sāk viņam jau apnikt, un vairāk viņu nepārtraucu. Viņš turpināja skaidrot, ka nepastāv kādi noteikti priekšraksti, lai varētu iepazīt Meskalito. Tāpēc neviens nevar par viņu mācīt, izņemot pašu Meskalito. Tas viņu padara par unikālu spēku; viņš nav viens un tas pats katram cilvēkam.

No otras puses, lai iegūtu sabiedroto, nepieciešama visprecī­zākā mācība un secīga visu stadiju ievērošana, kas nepieļauj ne ma­zāko novirzi. Pasaulē ir daudz tādu spēku — sabiedroto, bet viņš pazīstot tikai divus no tiem. Un viņš grasās mani iepazīstināt ar vi­ņiem un viņu noslēpumiem, taču man jāizvēlas viens no viņiem, tā­pēc ka man var būt tikai viens sabiedrotais. Viņš teica, ka viņa benefaktora sabiedrotais bija "la yerba del diablo" ("velna zāle") taču viņam personīgi tā nepatīkot, lai gan benefaktors arī iemācījis viņam tās noslēpumus. Viņa paša sabiedrotais atrodoties "humino" ("dūmiņā"), taču viņš tuvāk nepaskaidroja šī "dūmiņa" izcelsmi.

Es tomēr pajautāju viņam, kas tas ir. Viņš neatbildēja. Pēc ilgas pauzes es vaicāju:

— Kas par spēku ir šis sabiedrotais?

— Tā ir palīdzība. Es taču tev jau teicu.

— Kā tā palīdz?

— Sabiedrotais ir spēks, kas spēj izvest cilvēku ārpus tā robe­žām. Tieši tādā veidā sabiedrotais var atklāt viņam tādas lietas, ku­ras nespēj atklāt neviens cilvēks.