Karloss Kastaņeda - Dona Huana mācības

Pabeidzis darbu, viņš nometās ceļos kāta priekšā un ar pirk­stiem notīrīja mīksto zemi, atrokot apmēram četras collas lielu div­daļīgu cauru}veida sakneni, kurš pēc resnuma ievērojami atšķīrās no krietni vien trauslākā kāta.

Dons Huans palūkojās uz mani un teica, ka augs ir tēviņš, jo sakne dalās tieši savienojuma vietā ar kātu. Pēc tam viņš piecēlās un aizgāja kaut ko meklēt.

— Ko tu meklē, don Huan?

— Gribu atrast koku.

Es sāku lūkoties visapkārt, taču viņš mani apturēja.

— Ne tu. Tu sēdies, raug, tur, — viņš norādīja uz apmēram pēdas divdesmit attālu akmeņu grēdu, — es pats atradīšu.

Pēc kāda laika viņš atgriezās ar garu sausu zaru. Izmantojot to kā rokamo, viņš uzmanīgi attīrīja zemi ap abiem saknes zariem, at­kailinot tos apmēram divu pēdu dziļumā. Kad mēģināja rakt dziļāk, augsne bija tik blīva, ka zars vairs nederēja.

Viņš pārtrauca darbu un apsēdās, lai atpūstos. Es piegāju pie viņa. Mēs ilgu laiku klusējām.

— Kāpēc tu neroc ar lāpstu?

— Tā var sagriezt un ievainot augu. Man tāpēc arī bija vaja­dzīgs šai vietai piederošs koks, jo, ja es pēkšņi iesitīšu saknei, ievai­nojums nebūs tik nopietns kā no lāpstas vai sveša priekšmeta.

— Kādu koku tu atradi?

— Der jebkurš sauss paloverdes koka (paloverde) zars. Ja nevar atrast sausu, nākas griezt zaļu.

— Vai var ņemt arī kāda cita koka zaru?

— Es taču tev teicu, ka tikai paloverdes koka un nevienu citu.

— Kāpēc, don Huan?

— Velna zālei ir maz draugu, un paloverdes koks ir vienīgais koks šajā apvidū, kas ar viņu draudzējas. Ar viņu vienīgo tā var sadzīvot (lo unico queprende). Ja ievainosi sakni ar lāpstu, pārstā­dītā velna zāle neizaugs priekš tevis, bet, ja savainosi sakni ar kādu koku, var cerēt, ka augs to pat nesajutīs.

— Ko tu tagad grasies darīt ar sakni?

— Es gribu to nogriezt. Tev jāiet prom. Ej, pameklē citu augu un gaidi, līdz tevi pasaukšu.

— Tu nevēlies, lai es tev palīdzu?

— Tu palīdzēsi, tiklīdz es tev to palūgšu.

Es aizgāju tālāk un sāku lūkoties pēc otra tāda paša auga, man nācās pārvarēt kārdinājumu klusi piezagties un palūkoties, ko viņš tur īsti darba. Pēc kāda laiciņa viņš bija klāt.

— Tagad pameklēsim mātīti, — viņš teica.

— Kā tu viņus atšķir?

— Mātīte ir augstāka un aug uz augšu, no zemes, tāpēc izska­tās pēc maza kociņa. Tēviņš plats, sakuplo pie zemes un izskatās vairāk pēc bieza krūma. Kad mēs izraksim mātīti, tu redzēsi, ka viņai ir viendaļīgs saknenis, kurš tā turpinās diezgan ilgi, līdz sadalās. Tēviņam turpretī saknenis sadalās tieši pie paša kāta.

Mēs kopā aplūkojām velnābolu lauku. Tad, norādījis uz vienu augu, viņš teica:

— Lūk, mātīte.

Viņš sāka to izrakt gluži tāpat kā pirmo augu. Kad sakne notī­rījās, ieraudzīju, ka tā atbilst aprakstam. Es atkal aizgāju, tiklīdz viņš bija gatavs nogriezt sakni.

Kad atgriezāmies mājās, viņš atsēja saini, kurā bija iebēris velnābola augus. Sākumā paņēma masīvāko tēviņu un apmazgāja to lielā skārda bļodā. Ļoti uzmanīgi notīrīja augsni no saknes, kāta un lapām. Pēc rūpīgās tīrīšanas viņš nogrieza sakni no kāta — ar īsu asu nazi izdarīja apļveida iegriezumu to savienojuma vietā, bet tad salauza. Pēc tam ņēma kātu un sadalīja to visu pa daļām — atseviš­ķi lapu kaudzītes, ziedus un asās sēklu pogaļas. Viņš aizmeta prom visas sausās tārpu bojātās augu daļas un atstāja tikai veselās. Sasē­ja kopā abus saknes atzarus ar divām auklām, salauza tos uz pu­sēm, vispirms izdarot apļveida iegriezumus savienojuma vietā, un ieguva divus pēc izmēriem vienādus saknes gabalus.

Tad viņš paņēma rupja auduma gabalu un sākumā uzlika uz tā divus kopā sasietus saknes gabalus. Uz viņiem salika kārtīgā kau­dzītē lapas, tad ziedus, sēklas un kātus. Salocīja audumu un sasēja galus mezglā.

To pašu viņš izdarīja ar otru augu, mātīti, tikai, nonākot līdz kātam, viņš to vis nesagrieza, bet atstāja sazarojuma vietu veselu gluži kā kājām gaisā apgrieztu Y burtu. Tad sasēja visas daļas otrā lupām sainī. Kad viņš to visu pabeidza, bija jau pavisam tumšs.

Trešdien, 1961. gada 6. saptembrī

Šovakar mēs atgriezāmies pie sarunas par velna zāli.

— Es domāju, ka mums atkal būtu jāķeras klāt šai zālei, — dons Huans pēkšņi noteica.

Pēc pieklājīga klusuma brīža es pajautāju:

— Ko tu grasies darīt ar augiem?

— Augi, kurus es izraku un nogriezu, ir mani, — viņš teica. — Tas ir tāpat, it kā viņi būtu es pats. Ar viņu palīdzību es grasos iemā­cīt tevi pagatavot velna zāli.

— Un kā tad to gatavo?

Velna zāli sadala porcijās (partes). Katra no porcijām ir atšķi­rīga, katrai ir savs unikāls uzdevums un nozīme.

Viņš atvēra kreiso plaukstu un nomērīja uz grīdas attālumu no lielā pirksta līdz mazajam.

-— Tā ir mana porcija. Savējo tu mērīsi ar savu roku. Tagad, lai iekarotu šo zāli, tev jāsāk no pirmās porcijas — no saknes. Bet, reiz jau es tevi pie viņas atvedu, pirmo porciju tu pielietosi no mana auga.

Viņš iegāja mājā un iznesa auduma saini. Apsēdās un to iztina. Es ievēroju, ka tas ir vīrišķais augs. Tur bija tikai viens saknes ga­bals. Viņš paņēma šo gabalu, kas bija palicis pāri no diviem sākot­nējiem, un tuvināja to manai sejai.

— Tā ir tava pirmā porcija, — viņš teica, — es dodu to tev. Es pats nogriezu to priekš tevis. Un nomērīju kā savu paša; tagad es dodu to tev.

Pirmajā acumirklī man prātā pazibēja doma, ka man tagad būs jāgrauž sakne kā burkāns, taču viņš ielika to mazā kokvilnas audu­ma maisiņā.

Viņš aizgāja aiz mājas, apsēdās tur, sakrustojis kājas, un ar apaļu akmens stampiņu sāka grūst sakni maisiņā. Par piestu viņam kalpo­ja plakans akmens. Laiku pa laikam viņš mazgāja abus akmeņus, bet ūdeni nolēja nelielā no koka izkaltā traukā.

Strādājot viņš ļoti klusi un monotoni dziedāja kādu neizprota­mu dziesmu. Saspiedis sakni mīkstā putriņā maisiņa iekšienē, viņš ielika maisiņu koka traukā. Turpat ielika stampiņu un piestu, piepil­dīja trauku ar ūdeni un ielika to cūku silei līdzīgā kastē pie sētas.

Viņš paziņoja, ka sakne jāmērcē visu nakti un jāatstāj ārpus mājas: tad tā satvers nakts gaisu {elsereno).

— Ja rit būs saulaina diena, tad tā būs brīnišķīga zīme, — viņš teica.

Svētdien, 1961. gada 10. septembrī

Ceturtdien, 7. septembrī bija ļoti skaidrs un karsts laiks. Do­nam Huanam patika labā zīme, un viņš pāris reizes atkārtoja, ka velna zālei es acīmredzot patīku. Sakne mirka visu nakti, un ap pulk­sten desmitiem no rīta mēs aizgājām aiz mājas. Viņš paņēma trauku no siles, nolika zemē un apsēdās līdzās. Ar maisiņu parīvēja trauka dibenu. Pacēla maisiņu vairākas reizes virs ūdens un nospieda kopā ar saturu, bet tad iegremdēja ūdenī. Viņš atkārtoja šo procedūru vēl trīs reizes. Pēc tam, nospiedis maisiņu, iemērca to silē un nolika trauku karstajā saulē.

Tas tika atkārtots vēl trīs reizes ar vairāk nekā stundu lielu inter­vālu. Beidzot viņš izlēja gandrīz visu ūdeni, pielieca trauku tādā leņ­ķī, lai tā saturu apgaismotu vakara saule, un tā to ari atstāja.

Kad pēc dažām stundām mēs atgriezāmies, bija jau tumšs. Trau­ka dibenā bija izveidojusies kaučukveidīgas substances kārta. Tā atgādināja neizvārītu cieti un bija bālganā vai gaiši pelēkā krāsā. Šķiet, tur varēja sanākt pilna tējkarote.