Karloss Kastaņeda - Dona Huana mācības

— Kā gan tas var vērsties pret tevi, viņš taču ir tavs sabiedro­tais.

Mans jautājums acīmredzot pārtrauca viņa domu gaitu. Ilgu lai­ku viņš neko neatbildēja.

— Sastāvdaļu sarežģītība, — viņš pēkšņi ierunājās, — padara smēķējamo maisījumu par vienu no visbīstamākajām man zināma­jām vielām. Neviens nespēs to pagatavot bez nopietnas apmācības. Tas ir nāvējoši indīgs ikvienam, izņemot tos, kas ir dūmiņa aizbild­niecībā. Pīpe un maisījums prasa visrūpīgāko apiešanos. Un cilvēkam, kurš cenšas to mācīties, jāpiekopj kārtīgs, mierīgs dzīvesveids. Dūmiņa iedarbība ir tik satriecoša, ka tikai ļoti stiprs cilvēks var izturēt pat nelielu vilcienu. Sākumā viss biedē un mulsina, bet katrs nākamais vilciens noskaidro lietas. Un pēkšņi pasaule atveras no jauna! Neiespējami! Kad tas notiek, dūmiņš kļūst par šī cilvēka sabiedroto un atklāj jebkurus noslēpumus, ļauj viņam ieiet visneie­domājamākajās pasaulēs. Tā ir visdižākā dūmiņa īpašība, visdižākā viņa dāvana. Un viņš dara savu darbu, nenodarot ne mazāko ļaunu­mu. Lūk, tas ir īstens sabiedrotais!

Kā parasti mēs sēdējām viņa verandā uz grīdas. Pēkšņi viņš piecēlās un iegāja mājā. Pēc mirkļa viņš atgriezās ar šauru saini un atkal apsēdās.

— Tā ir mana pīpe, — viņš teica.

Viņš pieliecās pie manis un parādīja pīpi, kuru izvilka no zaļa buraudekla pārvalka. Sarkana koka kāts, gluds, bez rotājumiem. Pīpes galviņa arī šķita izgatavota no koka, taču izskatījās krietni masīvāka un bija gludi nopulēta līdz spīdumam, tumši pelēkā krāsā, gluži kā akmeņogle.

Viņš paturēja pīpi manu acu priekšā. Es domāju, ka viņš to sniedz man. Es jau pastiepu roku, grasīdamies to paņemt, bet viņš acumirklī to novāca.

— Šo pīpi man iedeva mans benefaktors, — viņš teica. — Sa­vukārt es to nodošu tev. Taču vispirms tev tā jāiepazīst. Katrreiz, kad šurp atbrauksi, es tev to došu. Sāc ar pieskārienu. Turi to sāku­mā mazu brītiņu, līdz jūs ar pīpi nepierādīsiet viens pie otra. Tad ieliec to kabatā vai, teiksim, azotē, un visbeidzot pieliec pie mutes. Tas viss jādara maz pamazām, lēni un piesardzīgi. Kad jūsu starpā nodibināsies ciešāks kontakts (la amistad esta hecha), tu no tās pīpēsi. Ja klausīsi manam padomam un nesteigsies, dūmiņš kļūs arī par tavu iemīļoto sabiedroto.

Viņš padeva man pīpi, taču neizlaida to no rokām. Es pastiepu labo roku.

— Ar abām rokām, — viņš teica.

Es uz mirkli pieskāros pīpei ar abām rokām. Viņš neatdeva to pavisam, tā, ka es varēju tai pieskarties, bet ne paņemt. Tad viņš to paslēpa buraudekla pārvalkā.

— Pirmais solis ir iemīlēt pīpi. Tas prasa laiku.

— Bet vai pīpe var neiemīlēt mani?

—Nē. Pīpe nevar tevi neiemīlēt, bet tev jāiemācās viņu mīlēt līdz tam laikam, kad pīpēsi, lai pīpe palīdzētu tev nebaidīties.

— Ko tu pīpē, don Huan?

— Lūk, šo.

Viņš atpogāja apkaklīti un parādīja nelielu zem krekla apslēptu maisiņu, kas līdzīgi medaljonam karājās kaklā. Viņš to noņēma, at­sēja un ļoti uzmanīgi uzbēra uz delnas nedaudz no tā satura.

Maisījums pēc izskata atgādināja dažādu nokrāsu smalki sa­berztas tējas lapas — no tumši brūnām līdz gaiši zilām ar dažiem koši dzelteniem plankumiņiem.

Viņš iebēra maisījumu atpakaļ maisiņā, aizvēra to, aizsēja ar aukliņu un atkal noslēpa zem krekla.

— Kas tas par maisījumu?

— Tur ir daudz visdažādāko lietu. Iegūt visas sastāvdaļas ir ļoti grūti. Tālu jāceļo. Sēnītes (los honguitos), kas nepieciešamas mai­sījuma pagatavošanai, aug tikai noteiktā gadalaikā un tikai noteiktās vietās.

— Vai tev ir dažādi maisījumi dažādu palīdzības veidu ieguvei, kad tas nepieciešams?

— Nē. Ir tikai viens dūmiņš, un nav cita tam līdzīga.

Viņš parādīja uz maisiņu, kas karājās kaklā, un pacēla pīpi, kas bija iespiesta viņam starp kājām.

— Tas un tas — viens nedalāms! Bez viena nevar būt otra. Šī pīpe un šī maisījuma noslēpums pieder manam benefaktoram. Vi­ņam tos nodeva gluži tāpat, kā viņš nodeva tos man. Lai gan šo maisījumu ir grūti pagatavot, to var papildināt. Tā noslēpums slēpjas sastāvdaļās, to ievākšanas un apstrādes veidā. Turpretī pīpe — tas ir priekšmets visam mūžam. Tā jāuzrauga ar vislielāko rūpību. Viņa ir cieta un izturīga, taču viņa ir jāsargā no vismazākā trieciena. To jātur sausām rokām un jālieto tikai vienatnē. Un nekad, vispār ne­viens nekad nedrīkst viņu redzēt, izņemot to cilvēku, kuram tu grasies viņu nodot. Lūk, ko mans benefaktors man iemācīja, un tieši tā es izturos pret pīpi visu savu dzīvi.

— Bet kas notiks, j a tu pazaudēsi vai salauzīsi pīpi? Viņš ļoti lēni pagrieza galvu un palūkojās uz mani.

— Es nomiršu.

— Vai visiem magiem ir tādas pašas pīpes kā tev?

— Ne visiem ir pīpes, kas līdzīgas manējai, bet es zinu dažus, kuriem tādas ir.

— Vai tu pats vari uztaisīt tādu pīpi kā šī, don Huan?— es neatlaidos. — Iedomājies, ka tev viņas nebūtu. Kā gan tu nodotu man pīpi, ja tu to vēlētos izdarīt?

— Ja man nebūtu savas pīpes, es nevarētu un negribētu tev to nodot. Es dotu tev kaut ko citu.

Šķiet, viņš nez kāpēc bija ar mani neapmierināts. Viņš ļoti uz­manīgi ielika pīpi pārvalkā, kurā acīmredzot bija mīksta materiāla ieliktnis, jo tā tūdaļ ļoti viegli ieslīdēja iekšā. Tad viņš iegāja mājā nolikt pīpi.

— Vai tu nedusmojies uz mani, don Huan? — es pajautāju, kad viņš atgriezās. Viņu mans jautājums acīmredzot izbrīnīja.

—Nē, es nekad ne uz vienu nedusmojos. Nevienam cilvēkam neizdosies izdarīt ko tik pietiekami svarīgu, lai tas būtu pelnījis šādu manu reakciju. Uz cilvēkiem dusmojies, ja tici viņu rīcības nozīmīgumam. Nekam tamlīdzīgam es vairs neticu.

Otrdien, 1961. gada 26. decembrī

Speciāls laiks "dēsta", kā dons Huans sauca sakni, pārstādīša­nai netika izvēlēts, lai gan bija ieplānots, ka tieši šī operācija būs nākamais solis auga spēka pieradināšanā.

Es atbraucu pie dona Huana sestdien, 23. decembri, tūdaļ pēc pusdienām. Kā parasti mēs kādu laiku sēdējām klusējot. Diena bija silta un apmākusies. Bija pagājuši jau vairāki mēneši kopš tā laika, kad viņš iedeva man pirmo porciju.

— Laiks atgriezt zāli zemei, — viņš pēkšņi noteica, — taču vispirms jāierīko tev aizsardzība. Tu to glabāsi un aizsargāsi, un ne­viens, izņemot tevi pašu, nedrīkst redzēt šo aizsardzību. Reiz jau to ierīkošu es, es ari to ieraudzīšu. Tas nav labi, jo, kā tu atceries, es neesmu velna zāles pielūdzējs — ar to nu mēs atšķiramies viens no otra. Taču mana atmiņa vairs ilgi nenodzīvos, esmu pārāk vecs. Tev jāaizsargā tā no svešām acīm, jo līdz tam laikam, kamēr kāds atce­rēsies par redzēto, aizsardzība nebūs pilnīga.

Viņš iegāja savā istabā un izvilka trīs saiņus, kas bija paslēpti zem vecas skārda bļodas. Atgriezās ar tiem verandā un apsēdās.

Pēc ilgas klusēšanas, viņš atsēja mezglu un izpakoja vienu saini. Tas bija velnābola sievišķais augs, kuru mēs kopā bijām sagatavojuši. Visas agrāk rūpīgi sakārtotās lapas, ziedi un sēklu pogaļas nu bija jau pilnīgi izžuvušas. Viņš paņēma garu Y veida saknes gabalu un atkal aizsēja saini.

Sakne kalstot bija sagrumbuļojusies, asi iezīmējās mizas kro­kas. Viņš ielika sakni sev klēpī, atvēra savu ādas somu un izņēma nazi. Paturēja sauso sakni manu acu priekšā.

— Šī daļa ir galvai,—viņš teica, izdarīdams pirmo iegriezumu "igreka" astē, kurš apgrieztā veidā atgādināja cilvēku ar izplestām kājām.