Karloss Kastaņeda - Dona Huana mācības

— Lūk, redzi, kāda ir velna zāle. Viņa piezogas tev klāt gluži kā sieviete, tu pat to neievēro. Viss, kam tu pievērs uzmanību, ir tas, ka viņa tev sniedz labu pašsajūtu un spēku: muskuļi piebriest ar dzīvī­bas spēku, dūres niez, kājas deg vēlmē kādu noskriet. Kad cilvēks to iepazīst, viņu patiešām pārņem negantas iegribas. Mans benefaktors mēdza teikt, ka velna zāle notur cilvēkus, kuri grib spēku, un atbrīvojas no tiem, kas nespēj to pārvaldīt. Taču tais laikos spēks bija daudz vajadzīgāks; to meklēja krietni vien cītīgāk. Benefaktors bija varens cilvēks, un, pēc viņa teiktā, viņa paša benefaktors bija vēl dedzīgāk nodevies spēka meklējumiem. Tais laikos tas patiešām bija svarīgi.

— Tu domā, ka mūsu dienās spēks nav vajadzīgs?

— Tev pašlaik spēks iet pie sirds. Tu esi jauns. Tu neesi indiā­nis. Iespējams, ka velna zāle būs gana laba tavās rokās. Viņa, šķiet, tev it kā iepatikusies. Lika sajusties spēcīgam. Es arī to visu esmu izjutis. Un tomēr es viņu neiemīlēju.

— Vai vari pateikt kāpēc, don Huan?

— Man nepatīk viņas spēks! Tai vairāk nav cita pielietojuma. Senos laikos, tādos, par kuriem stāstīja mans skolotājs, bija vērts meklēt spēku. Cilvēki veica apbrīnojamas lietas—viņus cienīja par spēku, no viņiem baidījās, bet zināšanām tika atvēlēta goda vieta. Benefaktors man stāstīja par patiesi neticamām lietām, kas tika pa­veiktas sensenos laikos. Tagad mēs, indiāņi, vairs nemeklējam šo spēku. Tagad indiāņi izmanto zāli, lai ierīvētos. Ņem lapas un ziedus citiem mērķiem. Viņi pat stāsta, ka zāle ārstē viņu sastrutojumus. Viņi vairs nemeklē tās spēku, kas iedarbojas kā magnēts. Šis spēks ir jo varenāks un arvien bīstamāks pielietojumā, jo dziļāk sakne ie­sniedzas zemē. Kas aizkļūsi līdz četru jardu (* 3,7 m (Red.)) . dziļumam, — stāsta, ka dažiem tas izdevies, — atradīsi pastāvīgā—nebeidzamā un bez­galīgā spēka avotu. Tikai ļoti nedaudzi to darīja pagātnē, un neviens to vēl nav izdarījis tagad. Varu tev pilnīgi droši apgalvot, ka velna zāles spēks mums, indiāņiem, nav vajadzīgs. Es domāju, ka maz pamazām mēs zaudējam par to interesi, un tagad spēkam nav vairs nozīmes. Pats es to nemeklēju, un tomēr kādreiz, tavā vecumā, es arī izjutu, kā tas iekšā izplešas. Es sajutos tāpat kā tu šodien, tikai vēl piecsimt reizes stiprāks. Es nositu cilvēku ar dūres sitienu. Varē­ju mētāt laukakmeņus, milzīgus laukakmeņus, kurus nespēja pacelt pat divdesmit cilvēki. Reiz es palēcos tik augstu, ka norāvu lapas no visaugstāko koku galotnēm. Taču tas bija gluži lieki! Viss, ko es darīju, baidīju indiāņus, un tikai indiāņus. Pārējie, tie, kas neko nezi­nāja, tam neticēja. Viņi redzēja vai nu prātā jukušu indiāni, vai kaut ko neskaidru kustamies pie koku galotnēm.

Mēs ilgi klusējām. Man vajadzēja viņam vismaz kaut ko pa­teikt.

— Bija pavisam citādi, — viņš turpināja, — kad dzīvoja tādi cilvēki, kuri zināja, ka cilvēks var pārvērsties par kalnu lauvu vai putnu vai ka cilvēks var vienkārši lidot. Tā nu es vairs neizmantoju velna zāli. Kam tas vajadzīgs? Lai baidītu indiāņus {Para que? Pa­ra asus tar a los Indios?)

Redzēju viņu noskumušu, un mani pārņēma dziļa līdzjūtība. Gri­bēju viņam kaut ko pateikt, pat ja tā būtu banalitāte.

— Don Huan, varbūt tas ir visu to cilvēku liktenis, kuri grib zināt?

— Varbūt, — viņš mierīgi atbildēja.

Ceturtdien, 1961. gada 23. novembrī

Es neieraudzīju donu Huanu verandā, kad piebraucu pie viņa mājas. Tūdaļ iedomājos, ka tas ir dīvaini. Es skaļi pasaucu, un man pretī iznāca viņa brāļasieva.

— Viņš ir mājā, — viņa teica.

Izrādījās, ka pirms dažām nedēļām dons Huans izmežģīja potīti. Pats uzlika sev šinu, samērcējis auduma strēmeles kaktusu un sagrūs­tu kaulu masā. Ap potīti cieši aptītais audums izkalta vieglās un gludās bruņās. Apsējs bija tikpat ciets kā ģipsis, taču ne tik masīvs.

— Kā tas notika? — es jautāju.

Atbildēja viņa brāļasieva, meksikāniete no Jukatanas štata, kas viņu apkopa.

— Tas bija nelaimes gadījums! Viņš nokrita un gandrīz vai sa­lauza kāju.

Dons Huans iesmējās un, pagaidījis, līdz mēs paliekam vieni, teica:

—Nelaimes gadījums — kā tad! Man šeit pat netālu ir ienaid­nieks. Sieviete! La'Katalīna. Viņa pagrūda mani vājuma brīdī, un es nokritu.

— Kāpēc viņa to darīja?

— Viņa gribēja mani nogalināt, lūk, kāpēc.

— Vai viņa bija šeit, kopā ar tevi?

— Jā.

— Bet kāpēc tu ļāvi viņai ienākt?

— Es neļāvu. Viņa ielidoja.

— Atvaino, es nesapratu.

— Viņa ir melnais strazds (chanate). Un ļoti izveicīga. Mani pārsteidza nesagatavotu. Viņa jau sen grib mani piebeigt. Un šoreiz patiešām gandrīz sasniedza savu mērķi.

— Tu teici, ka viņa ir melnais strazds? Tad jau sanāk, ka viņa ir putns?

— Nu, lūk, atkal tu ar saviem jautājumiem! Viņa ir melnais strazds. Gluži tāpat kā es vārna. Kas es esmu, cilvēks vai putns? Es esmu cilvēks, kas zina, kā kļūt par putnu. Kas attiecas uz La'Katalīnu, tad viņa ir ragana. Viņas nodomi mani nogalināt ir tik nopietni, ka es knapi no viņas izspruku. Melnais strazds pēkšņi iebruka tieši manā mājā, un es nevarēju viņu apturēt.

— Vai tu vari pārvērsties par putnu, don Huan?

— Jā! Bet tas ir kaut kas tāds, par ko mēs ar tevi tiksim skaid­rībā nedaudz vēlāk.

— Kāpēc viņa grib tevi nogalināt?

— O, mums ir seni rēķini. Es uz bridi zaudēju kontroli pār situ­āciju, un tagad man ar viņu jātiek galā, pirms viņa tiks man klāt.

— Vai tu grasies pielietot burvestību? — es ar lielām cerībām viņam jautāju.

— Neesi muļķis. Nekādas burvestības uz viņu neiedarbosies. Man ir citi plāni. Gan jau kādreiz tev par tiem pastāstīšu.

— Vai tavs sabiedrotais nevar tevi no viņas aizstāvēt?

—Nē, dūmiņš man tikai saka, kas jādara. Bet jāizsargājas man pašam.

— Bet kā ar Meskalito? Vai viņš var tevi aizsargāt?

— Nē! Meskalito ir skolotājs, bet ne spēks, kuru varētu iz­mantot personīgiem mērķiem.

— Bet velna zāle?

— Es jau tev teicu, ka man jāaizsargājas pašam, sekojot sava sabiedrotā — dūmiņa norādījumiem. Un, cik man zināms, dūmiņš var visu. Ja tu gribi uzzināt kaut ko par kaut kādu lietu, dūmiņš tev to pateiks. Un viņš dos tev ne tikai zināšanas, bet arī līdzekļus to pie­lietošanai. Tas ir visbrīnišķīgākais sabiedrotais, kādu vien cilvēks var sev vēlēties.

— Vai dūmiņš ir vislabākais sabiedrotais katram?

— Viņš katram ir savādāks. Daudzi no viņa baidās un viņu ne­aiztiks, pat netuvosies tam. Dūmiņš, tāpat kā viss pārējais, nebūt nav radīts katram.

— Kas tas par dūmiņu, don Huan?

— Pareģu dūmiņš.

Viņa balsī skaidri jautās pielūgsme, ko es līdz šim viņā nebiju ievērojis.

— Sākšu ar to, ko teica mans benefaktors, kad sāka mani par to mācīt. Lai gan tolaik es, tāpat kā tu šodien, šķiet, nespēju to saprast. "Velna zāle irtiem, kas lūdz spēku. Dūmiņš tiem, kas grib vērot un redzēt." Un, manuprāt, dūmiņu nekas nevar pārspēt. Tik­līdz cilvēks ir dūmiņa aizgādībā, jebkurš cits spēks ir viņa varā. Tas ir vienkārši apbrīnojami! Protams, tas prasīs visu dzīvi. Paies gadi, tikai lai iepazītos ar divām tā galvenajām daļām: pīpi un smēķējamo maisījumu. Pīpi man iedeva mans benefaktors, un, lūk, jau vairākus gadus es ar to tik rūpīgi un uzmanīgi rīkojos, ka tā kļuvusi mana. Tā ieaugusi manās rokās. Nodot to, piemēram, tavās rokās patiesi man ir ļoti nopietns uzdevums un liels sasniegums priekš tevis —ja vien tas vispār būs iespējams! Pīpe izjutīs sasprindzinājumu, ja to pa­ņems kāds cits; un, ja viens no mums kļūdīsies, tad tur vairs neko nevarēs līdzēt, un pīpe var pēkšņi pati pāršķelties vai ar savu spēku izslīdēt no rokām un saplīst, pat iekrītot salmu kaudzē. Ja tas kādreiz notiks, mums abiem būs beigas. It īpaši jau man. Visneiedomājamā veidā dūmiņš vērsīsies pret mani.