Karloss Kastaņeda - Dona Huana mācības

Tobrīd sajutu spēcīgas konvulsijas, un pēc pāris sekundēm ap mani izveidojās ļoti zems un šaurs tunelis, smags un dīvaini auksts. Aptaustot tas šķita kā no cieta skārda. Es atklāju, ka sēžu tunelī uz grīdas. Pacentos piecelties, taču sadauzīju galvu pret dzelzs gries­tiem, bet tunelis tik ļoti sarāvās, ka man sāka trūkt elpas. Atceros, kā rāpos uz kaut kādu apaļu caurumu, kur tunelis izbeidzās; kad es līdz tam aizkļuvu (ja vispār aizkļuvu, šo brīdi neatceros), tad jau pavisam aizmirsu par suni, par donu Huanu un par sevi pašu. Biju nomocījies līdz nāvei, viss apģērbs bija piesūcies ar aukstu lipīgu šķidrumu. Es ripinājos uz priekšu un atpakaļ, cenšoties atrast stā­vokli, kurā var atpūsties, stāvokli, kurā man pārstās tik apdullinoši sisties sirds. Vienā no šādām kustību reizēm atkal ieraudzīju suni.

Atmiņa tūdaļ atgriezās, un pēkšņi mans prāts noskaidrojās. Es atskatījos, meklējot donu Huanu, taču nespēju neko un nevienu at­šķirt. Redzēju tikai suni, kurš sāka iegūt visas varavīksnes nokrā­sas. No viņa ķermeņa plūda spilgta gaisma. Tad atkal ieraudzīju, kā viņā tek ūdens, iekvēlinot viņu līdzīgi ugunskuram.

Es aizkļuvu līdz ūdenim, iegremdēju seju kastrolī un dzēru kopā ar suni. Ar rokām atspiedos pret zemi savā priekšā, un, kad dzēru, redzēju, kā šķidrums tek pa vēnām, mainot krāsu, sarkanā, dzelte­nā un zaļā nokrāsā. Dzēru vēl un vēl. Dzēru, līdz viss uzliesmoju. Es viss kvēloju. Dzēru, līdz šķidrums sāka iziet no mana ķermeņa pa katru poru un izlīt līdzīgi zīda šķiedrām, un es ari ieguvu garu, spīdo­šu, zaigojošu oreolu.

Paskatījos uz suni, un arī viņa oreols bija tāds pats kā mans. Manu ķermeni pārpildīja augstākā svētlaime, un mēs kopā aizdrā­žamies kaut kāda nez no kurienes izplūstoša dzeltena siltuma virzie­nā. Tur mēs sākām spēlēties. Mēs spēlējāmies un cīnījāmies ar suni, līdz es uzzināju visas viņa vēlēšanās, bet viņš — visas manas. Mēs pēc kārtas vadījām viens otru kā marionešu teātri. Es pratu likt vi­ņam kustināt kājas, kad pats grozīju pēdu, un katrreiz, kad viņš māja ar galvu, es izjutu nepārvaramu vēlmi lēkāt. Taču viņa kroņa numurs bija likt man kasīt galvu ar kāju: viņš to panāca, plaukšķinot ausis no vienas puses uz otru. Šis paņēmiens mani ārkārtīgi, neizsa­kāmi uzjautrināja. Kāds elegances un ironijas lidojums, es domāju, kāda meistarība! Mani pārņēma patiesi neaprakstāma eiforija. Es tā smējos, ka gandrīz vairs nevarēju paelpot.

Skaidri apjautu, ka nespēju atvērt acis. Es raudzījos caur ūdens slāni. Šis stāvoklis bija ilgstošs un sāpīgi trauksmains, it kā tu būtu jau pamodies, bet nekādi nespēj atmosties galīgi. Tad pasaule lē­nām atkal kļuva skaidra un konkrēta. Mans redzeslauks atkal kļuva plašāks un fokusētāks, un līdz ar to atgriezās arī ierastā apzinātā aktivitāte — vajadzēja kā nākas apskatīties un pameklēt brīnumai­no radījumu. Te nu es saskāros ar ļoti grūtu fāzi. Mana pāreja no normālā stāvokļa noritēja, man pašam gluži nemanot: es biju pie pilnas apziņas, jūtas un domas bija kritēriji, kas to apliecināja, un šī pāreja bija gluda un skaidra. Taču atpakaļceļš, atgriešanās pie nor­mālās, saprātīgās, skaidrās apziņas bija patiesi satriecoša. Es taču aizmirsu, ka esmu cilvēks! No šīs bezcerības mani pārņēma tādas skumjas, ka es sāku raudāt.

Sestdien, 1961. gada 5.augustā

Vēlāk tai pašā rīta, pēc brokastīm, mūsu saimnieks, Dons Huans un es devāmies uz dona Huana māju. Biju ļoti noguris, taču pikapā nevarēju aizmigt. Kad tas cilvēks aizbrauca, tikai tad es aiz­migu dona Huana verandā.

Kad pamodos, bija jau tumšs; Dons Huans bija apsedzis mani ar segu. Pamodies gāju viņu meklēt, taču mājā viņa nebija. Viņš atnāca vēlāk, atnesa līdzi katliņu ar ceptām pupām un kaudzīti plā­ceņu. Biju ārkārtīgi izsalcis.

Pēc tam, kad mēs paēdām un atpūtāmies, viņš lūdza, lai izstāstu viņam visu, kas ar mani pagājušonakt notika. Es viņam sīki izstāstīju visu, ko atcerējos, iedziļinoties vissīkākajās notikumu detaļās.

Kad biju beidzis, viņš pamāja un teica:

— Šķiet, ka tev viss ir vislabākajā kārtībā. Man pašlaik ir grūti to izskaidrot, kā un kāpēc. Taču es domāju, ka tev viss izgāja labi. Redzi, reizēm viņš rotaļājās gluži kā mazs bērns, bet citreiz var būt patiesi drausmīgs un atbaidošs. Vai nu viņš joko, vai ari ir neparasti nopietns. Nekad nevar iepriekš paredzēt, kāds viņš būs ar vienu vai otru cilvēku. Tiesa, kad viņu labi pazīsti, tomēr reizēm var. Tu ar viņu šonakt spēlējies. Tu esi vienīgais no visiem, kurus es pazīstu, kam tik ļoti paveicās.

— Ar ko gan mana pieredze atšķiras no tā, ko izjuta pārējie?

— Tu neesi indiānis, tāpēc man grūti tikt skaidrībā, kas īsti par lietu, taču vienu gan zinu skaidri, viņš vai nu pieņem cilvēkus, vai tos atgrūž, neatkarīgi no tā, vai viņi ir vai nav indiāņi. Esmu redzējis daudzus tādus gadījumus. Es zinu ari to, ka viņš mēdz jokot un dau­dziem liek smieties, bet nekad neesmu redzējis, lai viņš ar kādu spē­lētos.

—Don Huan, vai tu tagad man vari pateikt, kā peijote aizsargā… Viņš neļāva man pabeigt, nekavējoties aizskāris manu plecu.

— Nekad nesauc viņu tā. Tu vēl neesi pietiekami viņu redzējis, lai viņu iepazītu.

— Bet kā tad īsti Meskalito aizsargā cilvēkus?

— Viņš iesaka. Atbild uz visiem jautājumiem, kurus tu viņam uzdod.

— Tātad Meskalito ir reāls? Kaut kas tāds, ko var ieraudzīt?

Viņu, šķiet, mans jautājums burtiski apstulbināja, jo viņš neiz­pratnē palūkojās uz mani.

— Es gribu teikt, ka Meskalito…

— Jā, es dzirdēju, ko tu teici. Vai tu pats viņu pagājušonakt neredzēji?

Es gribēju teikt, ka redzēju tikai suni, taču ievēroju viņa norai­zējušos skatienu.

— Kā tu domā, ko īsti es redzēju pagājušonakt?

Viņš nicīgi uz mani paskatījās, pasmīnēja, pagrozīja galvu, it kā nespētu kaut kam tādam noticēt, un ļoti izjusti noteica:

—Apoco crees que era tu… mama? (Nesaki tikai, ka tā bija tava… māte.)

Viņš ieturēja pauzi pirms vārda "māte", it kā gribētu pateikt "tu chingada madre" — idiomu, kas satur sarunas biedram aizvainojo­šu mājienu. Vārds "māte" tika izteikts tobrīd tik ļoti nevietā, ka mēs ilgi pēc tam smējāmies.

Bet pēc tam es redzēju, ka viņš aizmiga, tā ari neatbildējis uz manu jautājumu.

Svētdien, 1961. gada 6. augustā

Es aizvedu donu Huanu uz māju, kur lietoju peijoti. Pa ceļam viņš man pastāstīja, ka cilvēku, "kurš stādīja mani priekšā Meskali­to", sauc par Džonu. Piebraukuši pie mājas, mēs ieraudzījām Džo­nu verandā kopā ar diviem jauniem cilvēkiem. Visi viņi bija apbrīno­jami labā garastāvoklī. Viņi smējās un izturējās ļoti brīvi un dabiski.

Visi trīs lieliski runāja angliski. Es teicu Džonam, ka atbraucu, lai pateiktos par man sniegto palīdzību.

Man gribējās uzzināt viņu viedokli par savu uzvedību halucinogēnā eksperimenta laikā, un es viņiem teicu, ka neko nespēju atce­rēties, lai gan nepārtraukti par to domāju. Viņi smējās un neizrādīja ne mazāko vēlēšanos atbildēt. Droši vien viņus mulsināja dona Hu­ana klātbūtne: viņi ik pa brīdim palūkojās uz viņu, it kā gaidīdami apstiprinošu zīmi. Dons Huans acīmredzot tādu zīmi viņiem ari de­va, jo Džons pēkšņi sāka stāstīt par to, ko es tonakt darīju.

Viņš uzzināja par to, ka esmu "pieņemts", kad man kļuva slikti. Tad viņš ieminējās, ka esmu vēmis reizes trīsdesmit. Dons Huans izlaboja—nevis trīsdesmit, bet tikai desmit.