Karloss Kastaņeda - Dona Huana mācības

Es piecēlos un sāku staigāt pa grīdu. Sajutos ļoti muļķīgi un apsēdos viņam līdzās.

Viņš, šķiet, bija ļoti neapmierināts un, pārmetis man nevērību, teica, ka es acīmredzot negribu mācīties. Pēc brītiņa viņš nomierinā­jās un paskaidroja, ka nejau katrā vietā ir labi sēdēt vai vispār atrasties un ka verandas robežās ir viena unikāla vieta, man vispie­mērotākais "traips". Man vajadzēja to izvēlēties no visām pārējām vietām. Pēc kopējās shēmas man bija "jāizjūt" visas iespējamās vie­tās, līdz es, atmetot jebkuras šaubas, varēšu noteikt, kura no tām ir pareizā.

Es iebildu, ka, lai gan veranda nav pārāk liela (12x 8 pēdas ), iespējamo vietu ir pārāk daudz, un, lai tās visas pārbaudītu, tas man prasīs ārkārtīgi daudz laika, bet, tā kā viņš vēl piedevām nav norā­dījis "traipa" izmēros, variantu skaits pieaug līdz bezgalībai. Taču visi mani iebildumi bija veltīgi. Viņš piecēlās un ļoti asi mani brīdinā­ja: pat ja es šajos meklējumos pavadīšu daudzas dienas, bet šo problēmu tā ari neatrisināšu, varu mierīgi braukt prom, jo tad viņam vairs nav ar mani par ko runāt. Viņš pats zinot, kur atrodas mans traips, un tāpēc es nevarēšu viņu piemānīt. Tas ir pietiekams priekš­nosacījums, vienīgais veids, kādā viņam ir pieņemama mana vēlēša­nās mācīties par peijoti. Viņš piebilda, ka viņa pasaulē neko neie­gūst par velti, un viss, ko šeit var iemācīties, ir grūtā ceļā iegūstams.

Viņš iegāja krūmos aiz mājas, lai nokārtotu savas vajadzības, bet tad iegāja mājā pa sētas durvīm.

Es domāju, ka šis uzdevums atrast šo nolāpīto laimes traipu ir gluži vienkārši iemesls, lai no manis atkratītos, taču tomēr piecēlos un sāku staigāt šurpu turpu pa verandu. Debesis bija skaidras, un viss bija labi saskatāms gan pašā verandā, gan tai līdzās. Droši vien es biju nostaigājis tā kādu stundu vai pat vairāk, taču neatgadījās nekas tāds, kas man norādītu uz traipa atrašanās vietu. Es noguru no staigāšanas un apsēdos. Pēc dažām minūtēm pārsēdos citā vie­tā, bet tad atkal citā, līdz šādā pussistemātiskā veidā nebiju pārbau­dījis visu verandas grīdu. Es ļoti centos "sajust" atšķirību starp vie­tām, taču man trūka izvērtēšanas kritēriju. Nodomāju, ka nu man reiz pietiek, ka es tikai veltīgi tērēju laiku, taču nolēmu palikt. Pats sev taisnojos, ka esmu braucis tādu milzu gabalu tikai tādēļ, lai sa­tiktos ar donu Huanu, un ka man patiešām šeit nav nekā cita, ar ko vēl varētu nodarboties.

Apgūlos uz muguras, paliku roku zem galvas spilvena vietā, bet tad pārvēlos uz vēdera un kādu laiciņu pagulēju. Tā vēlos pa visu grīdu. Man pirmoreiz šķita, ka beidzot uzradies kaut kāds kritērijs. Es sajutos siltāk, guļot uz muguras.

Atkal sāku velties, tagad jau atpakaļ, un atkal pārbaudīju visu grīdu, šoreiz paguļot ar seju pret grīdu tur, kur pirmoreiz biju gulējis uz muguras. Es izjutu gluži tādas pašas siltuma vai aukstuma izjūtas atkarībā no stāvokļa, kādā atrados, taču atšķirības starp vietām ne­bija.

Tad radās ideja, kas man šķita vienkārši spīdoša: dona Huana vieta! Es tur apsēdos, tad apgūlos, vispirms ar seju uz leju, bet pēc tam uz muguras, taču arī šī vieta bija gluži tāda pati kā visas pārējās. Es piecēlos, man tas viss jau bija līdz kaklam. Gribēju atvadīties no dona Huana, taču bija neērti viņu modināt. Palūkojos savā pulkste­nī. Pulksten divi naktī! Esmu noripinājies pa grīdu sešas stundas.

Un tieši tobrīd verandā ienāca dons Huans un aizgāja aiz mājas krūmos. Atgriezies nostājās pie durvīm. Es sajutos absolūti nekam nederīgs, gribēju pateikt viņam kaut ko aizvainojošu un aizbraukt. Taču kaut kā aptvēru, ka viņš jau pie tā visa nemaz nav vainīgs, jo taču pats labprātīgi nolēmu izmēģināt visas šīs blēņas. Es viņam atzi­nos, ka esmu zaudējis: visu nakti kā idiots ripinos pa grīdu un vēl aizvien nesaskatu šai viņa mīklā nekādu jēgu.

Viņš iesmējās un paziņoja, ka tas nebūt viņu neizbrīna, tāpēc ka esmu rīkojies nepareizi — neesmu izmantojis acis. Tā tas arī bija, bet es taču biju pilnīgi pārliecināts par to, ka man vajag—pēc viņa vārdiem — "izjust" starpību. Es viņam to atgādināju, taču viņš iebil­da, ka izjust var arī ar acīm, ja nelūkojas uz priekšmetu tieši virsū. Kas attiecas uz mani, viņš teica, tad nav cita līdzekļa, lai atrisinātu šo uzdevumu, kā vien izmantojot vienīgo, kas man ir, — manas acis.

Viņš iegāja mājā; es biju pārliecināts par to, ka viņš mani novē­ro. Kā gan citādi viņš varēja uzzināt, ka es neizmantoju acis.

Es atkal sāku velties, jo šī procedūra bija visērtākā. Taču šoreiz ikreiz atbalstīju zodu uz rokām un ielūkojos katrā detaļā.

Pēc kāda laika tumsa ap mani izmainījās. Kad fokusēju skatie­nu punktā savu acu priekšā, visa mana redzeslauka perifērā zona iekrāsojās mirdzoši zaļgandzeltenā krāsā. Efekts bija patiesi satrie­cošs. Joprojām mēģinot noturēt skatienu taisni savu acu priekšā, sāku uz vēdera līst sāņus, ikreiz pārvietojoties apmēram par pēdu.

Pēkšņi atklāju toņa izmaiņas punktā, kas atradās apmēram grī­das vidū. Pa labi no manis, joprojām redzeslauka perifērijā, zaļgan­dzeltenā nokrāsa kļuva koši purpursārta. Es koncentrēju uz to visu savu uzmanību. Purpurs pabālēja, taču vēl aizvien bija spīdīgs un tāds ari saglabājās pastāvīgi, kamēr vien es paturēju to savā redzes­lauka perifērijā.

Uzmetis šai vietai vējjaku, pasaucu donu Huanu. Viņš izgāja verandā. Es biju uzbudināts ne pa jokam, jo patiešām saskatīju no­krāsu izmaiņas. Taču viņu tas acīmredzot īpaši neizbrīnīja, viņš lika man apsēsties šajā vietā un aprakstīt savas izjūtas.

Es apsēdos, bet tad atlaidos uz muguras. Viņš nostājās līdzās un ik pa laikam apjautājās, kā es jūtos. Taču es nesajūtu nekādas izmaiņas. Apmēram minūtes piecpadsmit centos sajust vai ieraudzīt atšķirību, bet dons Huans visu šo laiku pacietīgi stāvēja blakus.

Tad sajutu kaut kādu pretīgumu. Mutē jautās metāliska piegar­ša. Pēkšņi sākās migrēnas lēkme. Šķita, ka kļūstu slims. Visa šī pa­sākuma bezjēdzība mani burtiski tracināja, un es veltīgi centos apval­dīt dusmas. Piecēlos kājās.

Dons Huans acīmredzot ievēroja manu satraukumu. Viņš ne­smējās, bet ļoti nopietni teica, ka man jābūt ļoti stingram un ne­lokāmam pašam pret sevi, ja es patiešām gribu mācīties. Man ir tikai divas iespējas, viņš teica. Vai nu padoties un braukt mājās — bet tas nozīmē, ka es nekad nemācīšos, — vai arī atrisināt šo uzde­vumu.

Viņš atkal iegāja mājā. Es gribēju nekavējoties braukt prom, taču biju pārāk noguris, lai sēstos pie stūres. Turklāt nokrāsu uztve­re bija patiesi satriecoša, un es pārliecinājos, ka tas tomēr ir kritē­rijs, — bet varbūt uzradīsies vēl arī kādas citas jūtamas izmaiņas. Katrā ziņā braukt prom jau bija par vēlu. Tāpēc es apsēdos, izstie­pu kājas un sāku visu no sākuma.

Šoreiz es ātri pārvietojos no vienas vietas uz otru, garām dona Huana punktam, līdz grīdas malai, tad pagriezos, lai aptvertu arī tās ārmalu. Nokļuvis centrā, sapratu, ka notikusi vēl viena nokrāsas izmaiņa, atkal mana redzeslauka perifērijā. Vienveidīgā dzeltenzaļā krāsa, kuru it visur redzēju, vienā vietā, pa labi no manis, pārvērtās par pelēkzaļu. Kādu acumirkli šī nokrāsa saglabājās, bet tad pār­mainījās citā pastāvīgā nokrāsā, kas atšķīrās no tās, ko redzēju ie­priekš. Novilcis vienu kurpi, apsekoju grīdu visus iespējamos vir­zienos. Vairāk nekādas nokrāsu izmaiņas neievēroju.