Karloss Kastaņeda - Dona Huana mācības

— Tad kādiem mērķiem tā paredzēta, don Huan?

Viņš neatbildēja. Strauji mainīja sarunu tematu un pajautāja, cik kupli sazarojuši velnābola dzinumi ap krūmu, kuru es iestādīju. Ar roku aptuveni parādīju izmērus. Dons Huans teica:

— Es tevi iemācīju, kā atšķirt vīrišķo augu no sievišķā. Tagad dodies pie saviem augiem un atnes man vienu un otru. Sākumā aizej pie sava vecā auga un rūpīgi izpēti lietus ūdens izskaloto straumīšu pēdas. Nu jau lietus noteikti būs sēklas aiznesis pietiekami tālu. Pa­vēro izskalojumus (zanjitas) un pēc tiem nosaki noteces virzienu. Tad atrodi augu, kas atrodas vistālākajā punktā no tava auga. Visi velnābola augi starp tiem būs tavi. Vēlāk, kad izbirs sēklas, tu vari paplašināt savu teritoriju, ejot pa lietus pēdām no katra auga.

Viņš man sniedza sīkus norādījumus par to, kā izgatavot nazi šim darbam. Saknes nogriešana bija jāveic noteiktā secībā. Vis­pirms man vajag izvēlēties augu un attīrīt zemi ap to vietu, kur sakne savienojas ar kātu. Tad precīzi jāatkārto tā pati deja, kuru es izpildī­ju, pārstādot saknes atvasi. Treškārt, man jānogriež kāts, atstājot sakni zemē. Visbeidzot jāizrok sešpadsmit collas ( 38,5 cm ) saknes. Dons Huans mani brīdināja, ka pa visu šo laiku es nedrīkstu bilst ne vārda vai kā citādi izpaust savas jūtas.

— Tev jāņem līdzi divus auduma gabalus, — viņš teica. — Izklāj tos zemē un uzliec uz tiem augus. Tad sagriez augus daļās un saliec tās. Secību izvēlies pats, taču to iegaumē, jo tā būs jāievēro vienmēr. Tiklīdz viss būs galā, atnes augu man.

Sestdien,1963.gada 6. jūlijā

Pirmdien, l. jūlijā, nogriezu velnābola augu, par kuru runāja dons Huans. Es gaidīju, līdz satumsīs, lai izpildītu dejas ap augu, jo negribēju, lai kāds mani ieraudzītu. Biju ļoti satraukts. Mani visu laiku vajāja sajūta, ka kāds novēro manas dīvainās darbības. Jau iepriekš izvēlējos, kā man šķita vīrišķo un sievišķo augu. Tagad man vajadzēja nogriezt pa sešpadsmit collām saknes no katra, bet rakt tādā dziļumā ar koku nebūt nebija viegli. Tas prasīja vairākas stun­das laika. Darbu pabeidzu pilnīgā tumsā, un, kad jau vajadzēja no­griezt sakni, nācās izmantot kabatas bateriju. Sākotnējais satrau­kums, ka kāds varētu mani novērot, bija tīrais nieks, salīdzinot ar bailēm, kuras izjutu, iedomājoties, ka tagad noteikti kāds pamanīs krūmos spīdam kabatas baterijas gaismu.

Es atnesu augu uz dona Huana mājām otrdien, 2. jūlijā. Viņš atsēja saiņus un aplūkoja atnestās auga daļas. Tad teica, ka tomēr būs spiests dot man sava auga sēklas. Viņš nolika man priekšā pies­tu, paņēma stikla krūzi un izbēra tās saturu — kopā salipušas sēk­las — piestā.

Pajautāju, kas tas ir, un viņš atbildēja, ka tās ir vaboļu saēstās sēklas. Sēklās, starp citu, bija visai daudz mazu melnu vabolīšu. Viņš teica, ka tās esot īpašas — tās jāizlasa un jāsaber atsevišķā krūzē. Šo krūzi, jau līdz trešdaļai piepildīto ar tādām pašām vabolī­tēm, viņš aizbāza ar papīra vīkšķi, lai neļautu vabolītēm aizbēgt.

— Nākamreiz tev jāpaņem vabolītes no saviem augiem,—dons Huans teica,—nogriezīsi sēklu pogaļas ar maziem caurumiņiem— tās ir pilnas ar vabolītēm. Atver pogaļu un izkaisi visu tās saturu krūzē. Savāc sauju ar vabolītēm un ieliec traukā. Pret tām izturies bez īpašām ceremonijām, rupji. Nomēri vienu sauju vabolīšu saēsto sēklu un vienu sauju vabolīšu pulvera, bet visu pārējo aproc jebkurā vietā tai virzienā (viņš norādīja uz dienvidaustrumiem) no sava auga. Tad savāc labas sausas sēklas un glabā tās atsevišķi. Tās vari sa­vākt, cik vien vēlies, un izmantot, kad vien to gribēsi. Nenāktu par ļaunu sēklas izņemt no pogaļām jau turpat uz vietas, lai visu uzreiz tad kopā apraktu.

Pēc tam dons Huans lika man vispirms sagrūst kopā salipušās sēklas, tad vabolīšu olas, tad pašas vabolītes, un visbeidzot—sau­sās nebojātās sēklas.

Kad tas viss bija saberzts smalkā pulveri, dons Huans paņēma velnābola gabalus, kurus es agrāk biju sagriezis un salicis kopā.

Viņš paņēma vīrišķo augu un uzmanīgi ietina to auduma gabalā. Visu pārējo atdeva man un lika sagriezt smalkos gabaliņos, kārtīgi sašķaidīt un pēc tam noliet visu sulu līdz pat pēdējai pilei podā. Tei­ca, ka jāberž tieši tādā pašā secībā, kā es to visu biju salicis.

Pēc tam, kad ar to visu tiku galā, viņš lika nomērīt vienu krūzi verdoša ūdens, samaisīt to ar poda saturu, bet tad pievienot vēl divas krūzes ūdens. Un pasniedza man smalki nopulētu kaula nūji­ņu. Es apmaisīju ar to poda saturu un uzliku podu uz uguns. Tad viņš teica, ka laiks sākt gatavot sakni, bet tam būs vajadzīga liela piesta, jo vīrišķo sakni nemaz nedrīkst griezt.

Mēs aizgājām aiz mājas. Piesta viņam bija jau sagatavota, un es sāku drupināt sakni gluži tāpat, kā biju to darījis jau iepriekš. Mēs atstājām sakni atmirkt ūdenī, pieejamu nakts gaisam, un iegājām mājā.

Viņš lika novērot maisījumu podā. To vajadzēja vārīt, līdz būs grūti maisīt. Pēc tam viņš apgūlās uz masas un aizmiga.

Maisījums vārījās vismaz kādu stundu, kad sāku ievērot, ka to kļūst arvien grūtāk un grūtāk apmaisīt. Nolēmu, ka tas jau gatavs, un noņēmu no uguns. Ieliku tīkliņā, iekāru pažobelē un gāju gulēt.

Pamodos, kad dons Huans jau bija piecēlies. Tīrajās debesīs spoži spīdēja saule. Bija saulaina karsta diena. Dons Huans atkal piebilda, ka velna zālei es noteikti patīku.

Mēs sākām apstrādāt sakni un galu galā ieguvām prāvu dzelte­nās substances šķipsnu trauka dibenā. Dons Huans nolēja ūdeni. Es jau nodomāju, ka procedūra ir galā, taču viņš atkal piepildīja trauku ar verdošu ūdeni.

Dons Huans noņēma podu, kuru es biju iekāris pažobelē. Mai­sījums, šķiet, bija pavisam izkaltis. Viņš ienesa podu mājā, uzmanīgi nolika to uz grīdas un apsēdās. Tad sāka stāstīt:

— Mans benefaktors man teica, ka auga daļas var maisīt ar iekšu taukiem. Un tieši ar to tu tūlīt arī nodarbosies. Mans benefak­tors darīja to manā vietā. Taču, kā jau es tev teicu, mani nekad tā pa īstam velna zāle nav saistījusi, un es, atklāti sakot, nekad necentos saplūst ar to vienotā veselumā. Benefaktors teica, ka, lai sasniegtu labākus rezultātus—tiem, kas patiesi grib iegūt velna zāles spēku, — visieteicamāk būtu samaisīt augu ar mežakuiļa iekšu taukiem. Zarnu tauki ir vislabākie. Bet to jau tu pats izvēlēsies. Varbūt viss iegrozī­sies tā, ka tu nolemsi noslēgt savienību ar velna zāli, — šajā gadīju­mā es tev iesaku, kā to man ieteica mans benefaktors, nomedīt mežakuili un iegūt viņa zarnu taukus (sebo de tripa). Tais laikos, kad velna zāle vēl bija lielā cieņā, bruho bieži vien devās īpašās medību ekspedīcijās, lai iegūtu mežakuiļa taukus. Viņi meklēja vislielākos un visstiprākos. Viņiem bija speciāla buršana ar mežakuiļiem; no tiem varēja iegūt īpašu spēku — tādu spēku, ka tam pat toreiz bija grūti noticēt. Taču šis spēks nu ir zaudēts. Es neko par to nezinu. Un nezinu nevienu, kas par to kaut ko zinātu. Varbūt pati zāle tev iemā­cīs par šo spēku.

Dons Huans nomērīja riekšavu tauku, iemeta podā ar izkaltušo maisījumu un nokasīja taukus, kas bija palikuši uz delnas, pret poda malu. Man vajadzēja vienmērīgi izmaisīt visu tā saturu.

Putoju maisījumu gandrīz trīs stundas. Dons Huans laiku pa lai­kam to aplūkoja un secināja, ka tas vēl nav gatavs. Beidzot viņš, šķiet, bija apmierināts. Pastā iekultais gaiss piešķīra tai gaiši pelēku nokrāsu un želejveidīgu konsistenci.