Karloss Kastaņeda - Dona Huana mācības

Dons Huans man pajautāja:

— Vai tev patika šī nakts? Vai nebija drausmīga? Es atbildēju, ka nakts bija patiesi brīnišķīga.

— Kā tavas galvassāpes? Vai bija ļoti slikti?

— Galvassāpes bija tikpat stipras kā viss pārējais. Tās bija visstiprākās galvassāpes, kādas man nācies jebkad pārciest.

—Vai tas tevi atturēs no vēlēšanās vēlreiz izmēģināt velna zāles spēku?

— Nezinu. Pašlaik es to nevēlos. Taču vēlāk, — iespējams, varbūt gribēšu. Patiešām nezinu, don Huan.

Man bija nopietns jautājums. Zināju, ka viņš izvairīsies no atbil­des, un tāpēc gaidīju, kad viņš pats pievērsīsies šim tematam. Bei­dzot, jau pirms pašas prombraukšanas, tomēr nācās pavaicāt:

— Tātad es lidoju, don Huan?

— Tu taču pats man to teici. Vai tad ne?

— Es zinu, don Huan. Ar to es biju domājis — vai mans ķer­menis arī lidoja? Vai tad es lidoju kā putns?

— Tu vienmēr uzdod jautājumus, uz kuriem es nevaru atbil­dēt. Tu lidoji. Tāpēc jau arī pastāv otrā velna zāles porcija. Kad būsi to pielietojis vairākkārt, apgūsi šo lidojumu pilnībā. Tas nemaz nav tik vienkārši. Cilvēks lido ar velna zāles otrās porcijas palīdzī­bu. Tas ir viss, ko varu tev teikt. Bet tam, ko tu vēlies uzzināt, nav nekādas nozīmes. Putni lido kā putni, bet cilvēks, kurš pielietojis velna zāli, lido kā cilvēks, kurš pielietojis velna zāli (el enyerbado vuela asн).

— Tāpat kā putni? {Asi como los pбjaros?)

— Nē, kā cilvēks, kurš pielietojis velna zāli.

— Tātad īstenībā es nemaz nelidoju, vai ne, don Huan? Es li­doju savā iztēlē. Tikai savā prātā. Kur tad bija mans ķermenis?

— Krūmos, — viņš atcirta un tūdaļ pat sāka smieties. — Tev aizvien ir viena un tā pati nelaime — tu visu saproti tikai no vienas puses. Tu netici, ka cilvēks lido, bet bruho spēj pārvarēt tūkstoš jūdzes stundā, lai paskatītos, kas tur notiek. Viņš spēj dot triecienu ienaidniekam, kurš atrodas ļoti tālu. Nu, kā tad īsti ir, viņš lido vai nelido?

— Redzi, don Huan, mēs ar tevi runājam par atšķirīgām lietām. Pieņemsim, ka šeit, kopā ar mani, kad es pielietoju velna zāles otro porciju, būtu bijis kāds no maniem studiju biedriem. Vai viņš būtu redzējis mani lidojam?

— Nu, lūk, atkal tu ar saviem jautājumiem par to, kas būtu, ja… Tādā veidā sarunāties ir bezjēdzīgi. Ja tavs draugs vai jebkurš cits cilvēks pielietos velna zāles otro porciju, tad vienīgais, ko viņš varēs darīt, — tikai lidot. Bet, ja viņš vienkārši tevi novēros, tad var ieraudzīt tevi lidojam, bet var arī neieraudzīt. Tas ir atkarīgs no cilvēka.

— Es gribu teikt, don Huan, ka, ja mēs ar tevi skatāmies uz putnu un redzam to lidojam, mēs taču būsim vienisprātis, ka tas lido. Bet, ja divi mani draugi redzētu mani lidojam—kā tas notika pagājušonakt, — vai viņi piekristu tam, ka es lidoju?

— Nu, droši vien jā. Tu piekrīti tam, ka putni lido, tāpēc ka esi redzējis tos lidojam. Lidojums putniem ir ierasta lieta. Taču tu ne­piekritīsi citām lietām, ko dara putni, tāpēc ka nekad neesi redzējis, kā viņi to dara. Ja tavi draugi zinātu par cilvēkiem, kas lido ar velna zāles palīdzību,—viņi noteikti piekristu.

— Don Huan, tūdaļ es pateikšu visu to savādāk. Lūk, ko es gribu teikt: ja es pieķēdēšu sevi pie klints ar smagu ķēdi, tad taču es lidošu gluži tāpat, tāpēc ka manam ķermenim nav nekāda sakara ar šo manu lidojumu. Vai tu man piekriti?

Dons Huans mani skeptiski nopētīja.

— Ja tu piekalsi sevi pie klints, — viņš teica, — tad baidos, ka tev nāksies lidot kopā ar klinti un smago ķēdi.

Smēķējamā maisījuma sastāvdaļu ievākšana un to sagatavoša­na aptvēra visu gada ciklu. Pirmajā gadā dons Huans mācīja man šo procedūru. 1962. gada decembrī, otrajā gadā, kad cikls atsākās no jauna, dons Huans man vienkārši deva norādījumus; es pats savācu visas sastāvdaļas, pats tās sagatavoju un saglabāju līdz nākamajam gadam.

1963. gada decembrī aizsākās trešais cikls. Dons Huans tad man parādīja, kā apvienot izkaltētās maisījuma sastāvdaļas, kuras es biju ievācis un pagatavojis pirms gada. Viņš ielika smēķējamo maisījumu nelielā ādas maisiņā. Un mēs atkal sākām ievākt visas maisījuma sastāvdaļas nākamajam gadam.

Visa gada laikā dons Huans ļoti reti pieminēja dūmiņu. Taču katrreiz, kad atbraucu, dons Huans man deva paturēt pīpi, un mana "iepazīšanās" ar pīpi norisinājās pēc viņa iecerētā scenārija. Pīpe tika nodota manās rokās ļoti pakāpeniski. Viņš pieprasīja, lai es maksimāli koncentrējos šai darbībai, un sniedza man sīkus jo sīkus norādījumus šai sakarā. Viņš aizvien atkārtoja, ka jebkura nevērība attiecībā pret pīpi neizbēgami novedīs pie viņa vai manas nāves.

Tiklīdz bijām pabeiguši trešo smēķējamā maisījuma ievākšanas un pagatavošanas ciklu, dons Huans pirmoreiz sāka runāt par dū­miņu kā par sabiedroto.

Pirmdien, 1963. gada 23.decembrī

Mēs braucām ar mašīnu uz dona Huana mājām pēc tam, kad bijām ievākuši vienu no smēķējamā maisījuma nepieciešamajām sastāvdaļām — dzeltenās puķītes. Es piebildu, ka šogad, ievācot sastāvdaļas, mēs nesekojam pirms gada iedibinātajai secībai. Viņš iesmējās un teica, ka dūmiņš nav tik kaprīzs un atriebīgs kā velna zāle. Dūmiņam nav svarīga sastāvdaļu ievākšanas kārtība; viss, kas viņam nepieciešams, — lai cilvēks, kurš gatavo un lieto maisījumu, būtu akurāts un precīzs.

Es pajautāju donam Huanam, ko mēs darīsim ar maisījumu, kuru viņš pagatavoja un nodeva man glabāšanā. Viņš atbildēja, ka šis maisījums ir mans, un piebilda, ka to vajag pēc iespējas ātrāk izlietot. Jautāju, kāda ir ierastā deva. Nelielais maisiņš ar smēķē­jamo materiālu, kuru viņš man iedeva, bija apmēram trīsreiz apjo­mīgāks par mazo tabakas paciņu. Viņš teica, ka maisiņa saturs jā­izlieto gada laikā, bet cik lielai jābūt devai katrā pīpēšanas reizē — tas man jānosaka pašam.

Es gribēju uzzināt, kas notiks, ja neizlietošu visu maisījuma re­zervi. Dons Huans atbildēja, ka nekas nenotiks, jo dūmiņš neko neprasa. Pašam viņam jau vairs nav jāpīpē, un tomēr viņš katru gadu pagatavo jaunu maisījumu. Tad tomēr piebilda, ka reizēm to­mēr arī viņam nākas pīpēt. Jautāju, ko viņš dara ar neizlietoto mai­sījumu, taču nesaņēmu atbildi. Viņš tikai teica, ka maisījums vairs neder, ja tas netiek izmantots gada laikā.

Te nu mēs uzsākām ilgu strīdu. Es nepareizi noformulēju savus jautājumus, un viņa atbildes šķita neskaidras. Es gribēju zināt, vai maisījums zaudē savas halucinogēnās īpašības jeb savu spēku pēc gada (un tad šis gada cikls ir nepieciešams nosacījums), taču viņš uzstāja, ka maisījums savu spēku nezaudēs nekad. Viņš tikai teica, ka pēc gada tas vairs nebūs vajadzīgs, jo būs pagatavota jauna re­zerve. No neizmantotā vecā maisījuma jāatbrīvojas īpašā veidā, ku­ru todien dons Huans man nevēlējās atklāt.

Otrdien, 1963. gada 24. decembrī

— Don Huan, tu teici, ka tev vairs nevajag pīpēt.

—Jā, reiz dūmiņš ir mans sabiedrotais, man nevajag vairs pīpēt. Es varu to izsaukt jebkurā laikā un vietā.

— Tu gribi teikt, ka tas atnāk pie tevis, pat ja tu nepīpē?

— Es gribu teikt, ka pats varu brīvi pie viņa aiziet.

— Vai es arī to spēšu?

— Jā, ja tev izdosies viņu padarīt par savu sabiedroto.

Otrdien, 1963. gada 31. decembrī

Ceturtdien, 26. decembrī, notika mana pirmā iepazīšanās ar dona Huana sabiedroto — dūmiņu. Visu dienu vadāju ar mašīnu donu Huanu pa apkārtni un izpildīju viņa rīkojumus. Mēs atgriezā­mies mājās vakarā. Es viņam atgādināju, ka visu dienu neko ne­esam ēduši, taču viņu tas absolūti neinteresēja, un viņš teica, ka man noteikti vajag iepazīties ar dūmiņu. Viņa vārdiem izsakoties, man pašam jāizmēģina un jāpārliecinās par to, cik nopietns ir šis sabied­rotais.