Karloss Kastaņeda - Dona Huana mācības

— Nē! Tu nebiji tāds, kāds esi tagad.

— Tiesa! Piekritu. Bet man taču bija mans ķermenis, vai ne, — lai gan es ari to nejutu.

— Nē taču, velns parāvis! Tev nebija tāda ķermeņa, kāds ir tagad!

— Bet kas tad tādā gadījumā notika ar manu ķermeni?

— Es domāju, ka tu atceries. Dūmiņš paņēma tavu ķermeni.

— Bet kur tas palika?

— Pie velna, kā gan es to varu zināt?

Sapratu, ka visi mani mēģinājumi saņemt "racionālu" izskaidro­jumu nolemti neveiksmei. Teicu, ka negribu strīdēties un uzdot muļ­ķīgus jautājumus, taču, ja es piekritīšu domai, ka var pazaudēt savu ķermeni, tad pazaudēšu visu savu racionalitāti.

Viņš atbildēja, ka te nu es, protams, kā parasti pārspīlēju un nees­mu nedz ko pazaudējis, nedz ari pazaudēšu maza dūmiņa dēļ.

Otrdien, 1964. gada 28.janvārī

Es pajautāju donam Huanam, kas notiktajā dūmiņu iedotu kā­dam, kas vēlas to pamēģināt.

Viņš sašutis atbildēja, ka iedot dūmiņu kādam, kas to vēlas, ir gluži tas pats, kas viņu nogalināt Jo nebūs, kas ved šo cilvēku. Pa­lūdzu donu Huanu paskaidrot, ko viņš ar to domā. Viņš atbildēja, ka esmu veiks un vesels tāpēc, ka viņš mani atgrieza atpakaļ. Viņš saglabājis manu ķermeni, citādi es nekad nebūtu pamodies.

— Kā tu saglabāji manu ķermeni, don Huan?

— Tu uzzināsi par to vēlāk, taču tev nāksies iemācīties to visu veikt patstāvīgi. Lūk, kāpēc es gribu, lai tu uzzinātu pēc iespējas vairāk, kamēr vēl es esmu tev līdzās. Tu esi zaudējis pārāk daudz laika, uzdot muļķīgus jautājumus par dažādiem niekiem. Varbūt uz­zināt visu par dūmiņu nemaz nav tavs aicinājums .

— Bet kas man tad būtu jādara?

— Ļauj dūmiņam tev iemācīt visu, ko tu varēsi iemācīties.

— Vai tad dūmiņš arī māca?

— Protams, ka māca!

— Vai viņš māca tāpat kā Meskalito?

— Nē, viņš nav skolotājs kā Meskalito. Viņš neparāda tādas lietas.

— Ko tad māca dūmiņš?

— Viņš parāda, kā rīkoties ar viņa spēku un kā iemācīties pie­lietot to pēc iespējas biežāk.

— Mani ļoti baida tavs sabiedrotais, don Huan. Tas ļoti atšķi­ras no visa tā, ko biju redzējis iepriekš. Es domāju, ka esmu sajucis prātā.

Tas bija viskrasākais salīdzinājums, kurš nez kāpēc man ienāca prātā. Es visu uztvēru no tāda cilvēka pozīcijas, kurš izmēģinājis vēl arī citus halucinogēnos pārdzīvojumus, un, tos salīdzinot, es aizvien biju spiests secināt, ka ar dūmiņu cilvēks zaudē prātu.

Dons Huans noraidīja manu salīdzinājumu, paziņodams, ka tas, ko sajutu, bija neparastais dūmiņa spēks. Un lai šo spēku pārvaldī­tu, jādzīvo spēcīga dzīve. Spēcīgas dzīves ideja attiecas ne tikai uz sagatavošanās periodu, bet pēc šī eksperimenta nosaka arī cilvēka attieksmi pret visu pārējo. Viņš teica, ka dūmiņam piemīt tāds spēks, ka cilvēks var to izturēt, tikai pateicoties savai nelokāmībai. Citādi viņa dzīve sabirs lauskās.

Es jautāju, vai dūmiņš vienādi iedarbojas uz visiem cilvēkiem. Viņš atbildēja, ka dūmiņš rada izmaiņas, taču ne visos.

— Bet kāpēc tad es pārveidojos viņa iedarbības rezultātā.

— Man šķiet, ka tas ir ļoti muļķīgs jautājums. Tu paklausīgi izpildīji visus nepieciešamos sagatavošanās soļus, un tur nav nekā neparasta, ka dūmiņš tevi pārveidoja.

Vēlreiz palūdzu viņu pastāstīt, kā es izskatījos. Man ļoti gribējās to uzzināt, jo bezķermeniskās būtnes tēls, kuru viņš man iedvesa, protams, bija man absolūti nepieņemams. Viņš atbildēja, ka, atklāti sakot, baidījies uz mani skatīties. Viņš sajuties tāpat kā acīmredzot arī viņa benefaktors, kad dons Huans pīpējis pirmoreiz.

— Kāpēc tu baidījies? Vai es biju tik briesmīgs? — es jautāju.

— Līdz šim es vēl nevienu nebiju redzējis pīpējam.

— Vai tad tu neredzēji, kā pīpēja tavs benefaktors?

— Nē.

— Un nekad neredzēji sevi pašu?

— Kā gan es varēju redzēt?

— Tu varēji pīpēt spoguļa priekšā.

Viņš neko neatbildēja, tikai klusējot skatījās uz mani un pakra­tīja galvu. Es atkal viņam pajautāju, vai drīkst skatīties spogulī. Viņš teica, lai gan tas arī ir iespējams, taču absolūti bezjēdzīgi, —jo, visticamāk, nomirsi no izbīļa, ja vēl ne no kā cita.

—Vai tiešām izskatās drausmīgi?

— Visu dzīvi es gribēju to uzzināt, — viņš teica. — Un tomēr nevaicāju un neskatījos spogulī. Es pat par to nedomāju.

— Bet kā tad lai es uzzinu?

— Tev jāgaida tāpat, kā gaidīju es, līdz spēsi nodot dūmiņu vēl kādam citam, — protams, ja tu viņu vispār kādreiz apgūsi. Tad arī ieraudzīsi, kā izskatās cilvēks, kurš to pielietojis. Tādi ir noteikumi.

— Kas notiks, ja es pīpēšu fotokameras priekšā vai sevi nofo­tografēšu?

—Nezinu. Droši vien dūmiņš vērsīsies pret tevi. Man šķiet, tu uzskati viņu par tik nekaitīgu un miermīlīgu lietu, ka pat iedomājies ar viņu spēlēties.

Teicu, ka nebūt negrasos spēlēties, gluži vienkārši viņš pats ta­ču man agrāk apgalvoja, ka dūmiņš neprasa spert kādus noteiktus soļus, un man šķita, ka nebūtu nemaz tik liels grēks uzzināt, kā iz­skatās cilvēks, kurš pielietojis dūmiņu.

Viņš man savukārt paskaidroja, ka dūmiņš atšķirībā no velna zāles tiešām neprasa ievērot noteiktu darbību kārtību, vienīgais, kas viņam nepieciešams, ir pareiza attieksme pret to. No šī redzes vie­dokļa tad arī nedrīkst pārkāpt noteikumus. Tā, piemēram, nav nozī­mes tam, kurn no smēķējamā maisījuma daļām ņem pirmo, ja vien ir ievērota to kvantitatīvā attiecība.

Jautāju, vai tiks nodarīts kas ļauns, ja es pastāstīšu arī citiem par to, ko izjutu. Viņš atbildēja, ka ir trīs noslēpumi, kurus nedrīkst atklāt: kā pagatavot smēķējamo maisījumu, kā pārvietoties un kā atgriezties, bet visam pārējam nav nekādas nozīmes.

Mana pēdējā satikšanās ar Meskalito ilga četras dienas un at­bilstoši tam sastāvēja no četrām sesijām. Dons Huans šādu garu sesiju sauca par "mitotu". Peijotes ceremonijā piedalās peyteros (*Cilvēki, kuriem ir nepieciešamā pieredze, kā apieties ar peijoti) un audzēkņi. Tajā piedalījās divi veci indiāņi dona Huana vecumā, viens no kuriem vadīja mitotu, un pieci jauni cilvēki, ieskaitot mani. Ceremonija notika Čivavas štatā Meksikā, gandrīz uz pašas robe­žas ar Teksasu. Tās laikā naktī tika dziedāts un lietota peijote. Die­nā sievietes, kuras pašas ceremonijā nepiedalījās, apgādāja visus dalībniekus ar ūdeni un rituālu ēdienu — gan viena, gan otra bija simboliski maz.

Sestdien, 1964. gada 12. septembrī

Ceremonijas pirmās nakts laikā, 3. septembrī, es sakošļāju as­toņus peijotes batoniņus. Nekādu iedarbību praktiski nesajūtu. Gan­drīz visu nakti nosēdēju ar atvērtām acīm—tā man bija vieglāk. Es neaizmigu un nenoguru. Pašās sesijas beigās dziedāšana kļuva īpaši neparasta. Uz īsu brīdi sajutu tādu dvēselisku pacēlumu, ka gribējās raudāt, taču, dziesmai beidzoties, šī sajūta izzuda.

Visi piecēlās un izgāja ārā. Sievietes iedeva mums ūdeni; daži skaloja arto kaklu, citi dzēra. Vīrieši vispār nesarunājās, bet sievie­tes pļāpāja un smējās bez mitas. Rituālo ēdienu—kukurūzas grau­dus — izdalīja pusdienlaikā.

4. septembrī saulrieta laikā iesākās otrā sesija. Vadītājs nodzie­dāja savu peijotes dziesmu, un viss dziedāšanas un peijotes pielie­tošanas cikls atkārtojās no paša sākuma. Tas noslēdzās no rīta, kad katrs nodziedāja savu peijotes dziesmu unisonā ar visiem pārējiem.