Karloss Kastaņeda - Dona Huana mācības

Es gāju pāri peijošu laukam, nepārtraukti atkārtojot vārdu, ku­ru man bija iemācījis Meskalito. Pēkšņi no dīvainas zvaigžņveidīgas gaismas, ko izstaroja kāds peijotes augs, parādījās garš mirdzošs gaismas stabs cilvēka lielumā. Uz acumirkli tas pielēja visu lauku ar intensīvi dzeltenu vai dzintarkrāsas gaismu; pēc tam, izgaismojot ari debesis, izraisīja grandiozu un neatkārtojamu skatu. Domāju, ka zau­dēšu redzi, ja vien turpināšu skatīties. Aizvēru acis un paslēpu seju plaukstās.

Es skaidri sapratu, ka Meskalito liek man apēst vēl vienu peijo­tes batoniņu, un nodomāju: "Kā lai to izdara? Man taču nav naža, lai to nogrieztu."

"Ēd tieši no zemes," viņš man pateica tai pašā dīvainajā veidā.

Nogūlos uz vēdera un sagremoju auga galotni. Burtiski viss manī uzliesmoja. Viss mans ķermenis, katra tā šūna sasila un iztaisnojās. Viss kļuva dzīvs. Viss sastāvēja no ļoti sarežģītām un smalkām deta­ļām — un tai pašā laikā bija tik ļoti vienkāršs! Es biju visur; varēju redzēt augšā, apakšā, visapkārt sev riņķī un visu vienlaicīgi.

Šī īpatnējā sajūta saglabājās pietiekami ilgi, lai spētu to apzinā­ties. Tad to nomainīja visu nomācošas bailes, šausmas, kas pārņē­ma mani nevis pēkšņi, bet kaut kā ļoti vienmērīgi un pietiekami ātri. Sākumā brīnišķīgo klusuma pasauli saplosīja asas skaņas, taču uz mani tas neattiecās. Skaņas kļuva skaļākas un nepārtrauktas, it kā tās spiestos man virsū, un pamazām es zaudēju vienreizējo brīvā lidojuma sajūtu nedalītajā, bezpersoniskajā un brīnišķīgajā pasaulē. Skaņas pārvērtās milzu soļos. Kaut kas milzīgs elpoja un staigāja ap mani. Es nospriedu, ka viņš mani medī.

Metos bēgt, paslēpos zem laukakmeņa un centos no turienes noteikt, kas īsti mani izseko. Pēc kāda laiciņa uz bridi izrāpoju no savas slēptuves, — un izsekotājs, kuru es tā arī nesaskatīju, metās man virsū. Man uzgāzās kaut kas līdzīgs milzu ūdenszālei. Iedomā­jos, ka neglābjami tikšu saspiests zem šī gigantiskā gļotu kalna, taču jau tūdaļ atrados kādā bedrē vai iedobumā. Tad ievēroju, ka šīs gļotas vēl nav noklājušas visu zemes virsmu ap mani. Zem laukak­meņa vēl bija brīvs zemes pleķītis. Sāku turp rāpties. Redzēju no gļotu kalna notekam milzīgas piles. Tobrīd "zināju", ka tas izdala gremošanas sulu, lai mani izšķīdinātu. Viena pile uzkrita man uz ro­kas; es centos noberzt skābi ar zemi un mitrināju roku ar siekalām, turpinot ierakties zemē. Taču pēc dažām sekundēm es jau pats grasījos iztvaikot. Mani izstūma pret gaismu. Droši vien gļotu kalns bija mani izšķīdinājis. Miglaini atskārtu gaismu, tā kļuva aizvien spožāka. Gais­ma plūda kaut kur no pazemes, pastiprinājās un beidzot kļuva par sauli, kas pacēlās virs kalnainā horizonta.

Palēnām atguvu savas ierastās uztveres spējas. Apgūlos uz vē­dera, nolicis roku zem galvas. Peijotes augs manā priekšā atkal iemir­dzējās, un, pirms vēl paguvu pievērt acis, atkal izrāvās garš gaismas stabs un izlija pār mani. Es apsēdos. Gaisma pieskārās visam ma­nam ķermenim ar rāmu spēku, bet tad atkāpās un nozuda.

Es skrēju visu ceļu uz to vietu, kur palika visi pārējie sesijas dalībnieki. Kopā atgriezāmies pilsētā. Mēs ar donu Huanu pava­dījām vēl vienu dienu pie peijotes ceremonijas vadītāja dona Ro­berta. Visu šo laiku es gulēju. Kad grasījāmies braukt prom, pie manis pienāca jaunieši, kas bija piedalījušies peijotes ceremonijā. Viņi viens pēc otra mani apskāva un kautrīgi smējās. Es iepazinos ar katru un runājos ar viņiem ilgi jo ilgi par visu pasaulē, izņemot mitotu.

Dons Huans paziņoja, ka jābrauc prom. Jaunieši atkal mani apskāva. "Atgriezies", viens no viņiem teica. "Mēs tevi jau gaidām", otrs piebilda. Es pošos lēnām, cerot, ka sastapšu kādu no vecajiem vīriem, taču neviena jau vairs nebija.

Ceturtdien., 1964. gada 10.septembrī

Stāstot donam Huanam par saviem piedzīvojumiem, vienmēr biju spiests atcerēties tos soli pa solim visos sīkumos. Tas šķita vie­nīgais veids, kā visu atcerēties.

Šodien es pastāstīju viņam visos sīkumos par savu satikšanos ar Meskalito. Viņš uzmanīgi klausījās manu stāstu līdz tai vietai, kad Meskalito nosauca savu vārdu. Tad dons Huans mani pārtrauca.

— Tagad tu esi pats par sevi, — viņš teica. — Aizbildnis tevi ir pieņēmis. Kopš šībrīža tev no manis būs ļoti maz labuma. Vairāk nestāsti man neko par jūsu savstarpējām attiecībām. Tu zini viņa vārdu — un nevienai dzīvai būtnei tagad nedrīkst pat pieminēt ne viņa vārdu, ne jūsu kopējās darīšanas.

Es uzstāju, ka gribu izstāstīt viņam visu pārdzīvoto, jo es tajā nesaskatu nekādu jēgu. Teicu, ka man nepieciešama viņa palīdzība, lai iztulkotu redzēto. Viņš turpretī atbildēja, ka es esmu spējīgs to izdarīt arī pats, ka man labāk būtu sākt domāt pašam. Iebildu, ka mani ļoti interesē viņa viedoklis, jo visu saprast pašam — tas man prasīs pārāk daudz laika, un turklāt es pat nezinu, ar ko sākt.

— Nu, piemēram, dziesmas. Ko tās nozīmē?

— Tikai tu pats vari par to spriest, — viņš teica. — Kā gan es varu zināt, ko tās nozīmē? Tikai aizbildnis tev var to pateikt, gluži tāpat kā tikai viņš varēja tev iemācīt savas dziesmas. Ja es sāktu tev skaidrot, ko tas nozīmē, tad tas būtu tas pats, it kā es iemācītos svešas dziesmas.

— Ko tu ar to gribi teikt, don Huan?

— To var tūdaļ uzzināt, ja kāds krāpjas un gluži vienkārši atkārto citu dziedātās aizbildņa dziesmas. Viņa dziesmām vienmēr ir dvēsele, jo viņš māca tikai tādas dziesmas. Visas pārējās dziesmas — tās ir svešu cilvēku dziesmu kopijas. Lūk, cik melīgi reizēm mēdz būt cilvē­ki. Viņi dzied svešas dziesmas, pat nezinot, par ko tur iet runa.

Es teicu, ka grasījos pajautāt, kāpēc tiek dziedātas dziesmas. Viņš atbildēja, ka tās dziesmas, kuras esmu iemācījies, paredzētas aizbildņa izsaukšanai un man vienmēr tas jāizmanto kopa ar vardu, lai viņu pasauktu. Vēlāk Meskalito acīmredzot iemācīs man ari ci­tiem mērķiem domātas dziesmas.

Pēc tam es pajautāju, vai viņš uzskata, ka aizbildnis mani pilnī­bā pieņēmis. Tas droši vien bija muļķīgs jautājums, jo dons Huans iesmējās. Teica, ka aizbildnis mani pieņēmis un divreiz to apliecinā­jis, parādoties man kā gaisma. Šķiet, tas fakts, ka divreiz ieraudzīju gaismu, atstāja uz donu Huanu lielu iespaidu. Viņš uzsvēra tieši šo manas un Meskalito satikšanās aspektu.

Izteicu neizpratni par to, kāpēc Meskalito mani pieņēma un tomēr pārbiedēja līdz nāvei.

Viņš ilgi neatbildēja, un man šķita, ka šis jautājums iedzinis viņu strupceļā. Beidzot noteica:

— Tas taču ir pilnīgi skaidrs. Tas, ko viņš gribēja, ir tik skaidrs, ka nespēju saprast, kā tu to nesaproti.

— Es vēl joprojām līdz šim to visu nespēju apjaust.

—Nepieciešams zināms laiks, lai patiesi ieraudzītu un saprastu Meskalito rīcības motīvus; tev jādomā par viņa sniegtajām mācī­bām, līdz tev tās kļūs skaidras.

Piektdien, 1964. gada 11.septembrī

Es atkal centos pierunāt donu Huanu, lai viņš iztulko manas vīzijas. Kādu laiku viņš atteicās to darīt. Beidzot viņš pats mani uz­runāja, kā turpinot sen aizsākto sarunu par Meskalito.

— Tu pats redzi, cik muļķīgi ir vaicāt tā, it kā viņš būtu cilvēks, ar kuru var sarunāties? Viņš nelīdzinās nekam, ko tu jau esi redzējis; viņš ir kā cilvēks, bet tai pašā laikā nav nemaz līdzīgs cilvēkam. To ir ļoti grūti paskaidrot cilvēkiem, kuri neko par viņu nezina un grib uzreiz uzzināt par viņu visu. Tāpēc jau viņa mācības ir tikpat noslē­pumainas kā viņš pats. Cik man zināms, neviens cilvēks nespēj pa­redzēt viņa rīcību. Tu uzdod viņam jautājumu, un viņš parāda tev ceļu, taču nerunā par viņu tā, kā runājam mēs ar tevi. Vai tagad saproti, ko viņš dara?