Karloss Kastaņeda - Dona Huana mācības

Saucu palīgā donu Huanu, vienreiz pat iekaucos pilnā balsī, ta­ču dons Huans pat nepakustējās. Viņš turpināja nedaudz ieslīpi uz mani skatīties, it kā viņam negribētos pagriezt galvu, lai skatītos uz mani taisni. Es pat jau spēru soli viņam pretī, taču, tā vietā, lai kus­tētos uz priekšu, sašūpojos un atmuguriski nokritu pret sienu. Zinā­ju, ka atsitīšos pret to ar muguru, taču nesajūtu vis triecienu, bet pilnībā iegrimu mīkstā sūkļveidīgā vielā—tā bija siena. Rokas tā ari palika izstieptas gar sāniem, bet viss ķermenis it kā lēni grima sienā. Man neatlika nekas cits, kā tikai skatīties uz priekšu, uz istabu. Dons Huans joprojām mani vēroja, taču neko nedarīja, lai man palīdzētu. Ar pārcilvēciskām pūlēm mēģināju izraut savu ķermeni no sienas, taču tas grima tajā arvien dziļāk un dziļāk. Neaprakstāmās šausmās vēroju, kā sūkļveidīgā siena sakļāvās virs manas sejas. Mēģināju aizvērt acis, taču tā nevērās ciet.

Es neatceros, kas notika tālāk. Pēkšņi dons Huans jau bija man līdzās, ļoti tuvu. Mēs atradāmies otrā istabā. Redzēju gan galdu, gan uguni māla krāsnī, bet ar acs stūrīti pat saskatīju žogu aiz mājas. Visu varēja ļoti skaidri redzēt.

Dons Huans atnesa petrolejas lampu un pakāra to istabas vidū. Centos palūkoties uz citu pusi, taču manas acis spēja tikai raudzīties uz priekšu. Nespēju atšķirt vai sajust nevienu no sava ķermeņa da­ļām. Elpu ari nejutu. Taču manas domas bija apbrīnojami skaidras, jo skaidri apzinājos visu, kas notiek manā acu priekšā.

Dons Huans pienāca man klāt, un domu skaidrība izgaisa. It kā manī kaut kas būtu apstājies, domu nebija vispār. Es ieraudzīju man tuvojamies donu Huanu un viņi ienīdu, gribējās viņu saplosīt gaba­los. Tobrīd biju spējīgs viņu nogalināt, bet nevarēju pakustēties. Līdz tam neskaidri izjutu kaut kādu spiedienu galvā, taču arī tas izzuda. Palika tikai viens — visaptverošs naids pret donu Huanu. Redzēju viņu dažu collu attālumā no sevis. Gribējās mesties viņam virsū, lai plosīto. Droši vien es rūcu. Un tad kaut kas manī sāka trīcēt un raustīties. Es izdzirdu, ka dons Huans ar mani runā maigā, nomieri­nošā balsī, un mani pārņēma bezgalīgs apmierinājums. Viņš pienāca vēl tuvāk un sāka skaitīt spāņu šūpuļdziesmu:

Seсora Santa Anna, porque llora el niсo?

Por una manzana que se la ha perdido.

Yo le dare una. Yo le dare dos.

Una para el niсo y otra para vos.

(* Svētā Annas kundze, kāpēc bērniņš raud?

Ābolītis pazudis, tāpēc bērniņš raud.

Es došu tev ābolu. Došu tev divus.

Vienu tev, otru mazajam puisītim, (spāņu))

Man pāli pārvēlās siltuma vilnis, jūtu un sirds siltuma vilnis. Do­na Huana vārdi izskanēja kā tāla atbalss, atmodinādami tālas bērnī­bas atmiņas.

Naids, kuru pirms tam izjutu, pagaisa. Dusmas nomainīja mī­lestība — bezgalīga mīlestība pret donu Huanu. Viņš man teica, lai cenšos neiemigt, ka man vairs nav ķermeņa un tagad es varu pār­vērsties par visu, ko vēlos.

Viņš atkāpās. Manas acis atradās normālā līmenī, tā it kā es stāvētu viņam blakus. Viņš pastiepa man pretī abas rokas un lika man tajās ienākt.

Vai nu es pagāju uz priekšu, vai arī viņš panāca man pretī. Viņa rokas bija gandrīz uz manas sejas—uz acīm, lai gan es tās nesajūtu.

— Ieej manās krūtīs, — es izdzirdu viņa balsi. Radās sajūta, ka viņš mani iesūktu līdzīgi kā sūkļveidīgā siena.

Pēc tam tikai dzirdēju viņa balsi, kas pavēlēja man skatīties un redzēt. Viņu pašu es jau vairs nevarēju izšķirt. Manas acis acīmre­dzot bija atvērtas, jo redzēju gaismas uzliesmojumus uz sarkana fo­na, it kā es skatītos uz gaismu caur aizvērtiem plakstiem. Tūdaļ atkal ieslēdzās domas. Tās atgriezās kā blīvs redzes ainu masīvs — sejas, ainavas. Ainas uzradās un izzuda haotiski. Tas līdzinājās straujam sapnim, kurā tēli neprātīgā ātrumā nomaina viens otru. Tad domu straume sāka pamazām izsīkt un drīz vien izzuda pavisam. Palika tikai satraukums un laimes sajūta. Es vairs nespēju atšķirt jebkādas formas vai gaismu. Un pēkšņi mani izgrūda virspusē. Es pilnīgi skaidri sajutu, ka mani kaut kur paceļ. Es biju brīvs un kustējos milzīgā ātrumā gluži kā ūdenī vai gaisā. Es peldēju kā zutis. Absolūti patva­ļīgi locījos un griezos, paceļos un nolaidos. Ap mani visapkārt pūta auksts vējš, un es sāku virpuļot kā putna spalviņa — uz priekšu un atpakaļ, un lejup, un lejup, un lejup.

Sestdien, 1963. gada 28. decembrī

Es pamodos vakar pusdivos dienā. Kā apgalvoja dons Huans, biju mierīgi nogulējis gandrīz divas diennaktis. Galva plīsa vai pušu. Iedzēru ūdeni, un man kļuva slikti. Sajutos noguris, ārkārtīgi nogu­ris, un paēdis atkal aizgāju gulēt.

Šodien es jau sajutos pilnīgi atpūties. Mēs ar donu Huanu apspriedām manu eksperimentu ar dūmiņu. Domādams, ka viņš, kā jau vienmēr ierasts, gaida no manis garu jo garu atskaiti, sāku ap­rakstīt viņam savus iespaidus, taču viņš mani pārtrauca, teikdams, ka šoreiz tas nav nepieciešams, jo īstenībā es jau neko neizdarīju un tūdaļ pat aizmigu; tad jau arī nemaz nav par ko runāt.

— Bet kā tad tas, ko es sajutu? Vai tad tas nemaz nav svarīgi? — es uzstāju.

—Nē. Ar dūmiņu — nav svarīgi. Vēlāk, kad iemācīsies ceļot, tad arī mēs aprunāsimies. Kad iemācīsies iekļūt lietās.

— Bet vai "iekļūt" lietās var reāli?

— Vai tad tu vairs neatceries? Tu iekļuvi šai sienā un izgāji caur to.

— Manuprāt, es biju zaudējis prātu. —Nē, tu nebiji zaudējis prātu.

— Don Huan, bet vai tu izturējies tāpat, kad pirmoreiz pīpēji?

— Nē, tad bija savādāk. Mums ir atšķirīgi raksturi.

— Bet kā tu izturējies?

Dons Huans neatbildēja. Atkātoju šo pašu jautājumu citādā for­mulējumā. Taču viņš teica, ka neatceras vairs savus pirmos iespai­dus un uzdot šādu jautājumu ir gluži tas pats, kā jautāt vecam zvej­niekam par viņa izjūtām, viņam pirmoreiz piedaloties zivju zvejā.

Viņš teica, ka dūmiņš ir unikāls sabiedrotais, taču es viņam at­gādināju, ka to pašu viņš teica ari par Meskalito. Viņš iebilda, ka gan viens, gan otrs ir unikāli, taču kvalitatīvi atšķirīgi.

—Meskalito ir aizbildnis, tāpēc ka viņš sarunājas ar tevi un var vadīt tavu rīcību, — viņš teica. — Meskalito māca pareizi dzīvot. Un tu vari viņu redzēt, jo viņš ir ārpus tevis. Turpretī dūmiņš ir sa­biedrotais. Viņš tevi izmaina un dod tev spēku, pat neparādot savu klātbūtni. Ar viņu nevar runāt. Taču tu zini, ka viņš eksistē, jo novāc tavu ķermeni un padara tevi tik vieglu kā gaiss. Un tomēr tu viņu nekad neieraudzīsi. Taču, neraugoties uz to, viņš ir šeit un dod tev spēku paveikt visneiedomājamākās lietas.

— Es patiešām sajutu, ka esmu pazaudējis savu ķermeni.

— Jā, tu to pazaudēji.

— Tu runā tā, it kā man patiešām nebija ķermeņa?

— Bet kā gan tu pats domā?

— Nu, nezinu. Es patiešām tā sajutos, — tas arī viss, ko varu teikt šai sakarā.

— Tas jau arī ir tas, kas bija īstenībā — tas, ko tu sajuti.

— Bet kādu tu mani redzēji, don Huan? Kāds es tev likos.

— Tam, kādu es tevi redzēju, nav nekādas nozīmes. Vai atce­ries, kā tu ķēri stabu? Tu sajuti, ka viņa tur nav, un tu gāji tam riņķī, lai pārliecinātos, ka viņš ir tur. Bet, kad uzlēci viņam virsū — atkal taču sajuti, ka īstenībā viņa tur nemaz nav.

— Bet tu taču mani redzēji tādu, kāds esmu tagad, vai ne?