Karloss Kastaņeda - Dona Huana mācības

Svētdien, 1965. gada 7. februārī

Mana nākamā satikšanās ar dūmiņu notika ap pusdienlaiku svēt­dien, 31. janvārī. Pamodos nākamajā dienā agri no rīta un apjautu neparasta spēju atcerēties visu, ko dons Huans man teica eksperi­menta laikā. Viņa pārdabiski skaidri un nepārprotami izteiktie vārdi bija burtiski iespiedušies manā apziņā; un es vēl aizvien tos dzirdēju. Toreiz sapratu vēl vienu lieta: viss mans ķermenis pamira tūdaļ pēc tam, kad es sāku rīt smalko pulveri, kas iekļuva mutē ikreiz, kad ievilku kārtējo dūmu. Tātad es ne tikai ieelpoju dūmus, bet arī ēdu maisījumu.

Pacentos atstāstīt savas izjūtas donam Huanam; viņš teica, ka nekas prātīgs nav sanācis. Es vēl piebildu, ka atceros visu notikušo, taču viņš nevēlējās par to neko dzirdēt. Ikvienu epizodi atcerējos precīzi un nekļūdīgi. Pīpēšanas procedūra bija gluži tāda pati kā iepriekšējā dienā. Man bija tāda sajūta, it kā viens eksperiments būtu pārgājis otrā un es varētu sākt savas pieredzes atstāstīšanu no tās vietas, kur beidzās pirmais eksperiments. Skaidri atceros, ka pēc tam, kad nokritu uz grīdas, pagaisa visas manas jūtas un do­mas, taču prāts palika joprojām skaidrs. Atceros, ka tai brīdī, kad istaba sagriezās vertikālā plaknē, manā galvā pazibēja pēdējā doma: "Es droši vien pamatīgi atsitos ar galvu pret grīdu un tomēr nejūtu nekādas sāpes."

Kopš šī laika es spēju tikai dzirdēt un redzēt. Atceros katru dona Huana teikto vārdu. Es sekoju visiem viņa norādījumiem. Tie šķita tik pašsaprotami, loģiski un vienkārši. Viņš teica, ka mans ķer­menis izzūd un man paliek tikai galva, bet šādos apstākļos vienīgais veids, kā palikt nomodā un saglabāt pārvietošanās spējas, — ir kļūt par vārnu. Viņš lika man pacensties pamirkšķināt un piebilda, ja es spēšu mirkšķināt, tas nozīmēs, ka esmu gatavs turpināt. Tad viņš teica, ka mans ķermenis ir pilnībā izzudis un man nav atlicis nekā cita, izņemot vienīgi galvu; galva nekad neizzūd, jo tieši galva pār­vēršas par vārnu.

Viņš lika man pamirkšķināt. Droši vien viņš šo pavēli — gluži tāpat kā ari citas komandas — atkārtoja neskaitāmas reizes, jo es tās visas atceros neparasti skaidri. Acīmredzot es pamirkšķināju, jo viņš nosprieda, ka tagad esmu gatavs, un pavēlēja man iztaisnot galvu un atspiesties uz apakšžokli. Kā viņš paskaidroja, apakš­žoklī atrodas vārnas kājas. Viņš lika man sajust kājas un sekot līdzi, kā tās pamazām iziet no apakšžokļa. Pēc tam viņš teica, ka es vēl neesmu pietiekami spēcīgs un ka man ir jāizaudzē aste, kas izies no mana kakla. Lika izlaist asti kā vēdekli un sajust, kā tā slauka grīdu.

Tas dons Huans sāka runāt par vārnas spārniem un teica, ka tiem jāiziet no maniem vaigiem. Tas būšot ļoti grūti un sāpīgi, jo tie ir cieti. Viņš pavēlēja izplēst spārnus. Tiem bija jābūt ļoti gariem, tik gariem, cik vien garus tos spēšu izveidot, citādi nevarēšu lidot. Viņš teica, ka spārni iziet un tie ir gatavi un skaisti, un man nepārtraukti tos jāvicina, līdz tie nekļūs par īstiem spārniem.

Vēl viņš runāja par manu galvvidu un teica, ka tas vēl ir ļoti liels un smags, un tā smagums man traucēs lidot. Lai to samazinātu, jā­mirkšķina; ar katru acu pamirkšķināšanu galva kļūs arvien mazāka. Viņš lika man mirkšķināt, līdz galvvidus svars nebūs samazinājies un es varēšu brīvi lēkāt. Tad teica, ka es jau esmu samazinājis savu galvu līdz vārnas izmēriem un man jāpastaigā tepat apkārt un jāpa­lēkā, līdz manas kustības kļūs brīvākas.

Bija palikusi vēl tikai viena lieta, kuru man vajadzēja izmainīt, un tad es varēšu lidot. Tā bija visgrūtākā izmaiņa—lai to sasniegtu, bija īpaši precīzi jāizpilda visi viņa norādījumi. Man vajadzēja iemā­cīties redzēt kā vārnai. Dons Huans teica, ka tūlīt man starp acīm izaugs mute un deguns un izstiepjoties izveidos cietu knābi. Viņš piebilda, ka vārnas skatās taisni uz abām pusēm, un pavēlēja man pagriezt galvu un paskatīties uz viņu ar vienu aci. Ja es sagribētu paskatīties uz viņu ar otru aci, man vajadzētu pastiept knābi uz le­ju — un tad, pateicoties šai kustībai, man būs iespēja redzēt ar otru aci. Viņš man lika pārslēgt redzi no vienas acis uz otru. Tad secināja, ka esmu spējīgs lidot un viņam tikai atlicis mani pasviest gaisā.

Manas sajūtas precīzi atbilda visām viņa komandām. Es sajutu, kā man izaug putna kājas, sākumā vārgas un trīcošas. Izjutu, kā no mana kakla mugurpuses iziet aste, bet no vaigiem — spārni. Spārni bija cieši saritināti, sajutu kā pakāpeniski tie iztaisnojas. Process bija grūts, taču noritēja bez sāpēm. Tad es mirkšķināju acis, līdz mana galva samazinājās līdz vārnas galvas izmēriem. Bet vispār­steidzošākā pārvērtība notika ar manām acīm, es patiešām sāku redzēt kā putns!

Kad pēc dona Huana norādījumiem audzēju knābi, radās sajū­ta, it kā man trūktu gaisa. Tad kaut kas izspīlējās uz āru un izveidoja man priekšā tādu kā šķērsli. Tikai pēc tam, kad dons Huans lika man skatīties iešķībi, manas acis atkal atguva kopskata iespējas. Mirkšķinot ar vienu aci, spēju novirzīt redzes fokusu no vienas acs uz otru. Tai pašā laikā istaba un visi priekšmeti, kas tajā atradās, izskatījās savādāk nekā parasti, lai gan es nevarēju pateikt, ar ko tie īsti atšķīrās. Acīmredzot es skatījos ieslīpi vai arī priekšmeti neatra­dās fokusā.

Dons Huans kļuva ļoti liels un spoži spīdēja. Viņš izstaroja kom­forta un drošības sajūtu. Tad redzes tēli aizmiglojās, zaudēja aprises un pārvērtās ģeometriski precīzos shematiskos ornamentos, kas rei­zēm iemirdzējās un spīguļoja.

Svētdien, 1965. gada 28. martā

Otrdien, 18. martā, es atkal pīpēju halucinogēno maisījumu. Šo­reiz sākotnējā procedūrā bija dažas nelielas izmaiņas. Man nācās divreiz piepildīt pīpi.

Pēc tam, kad izpīpēju pirmo pīpi, dons Huans lika to iztīrīt, bet maisījumu tajā iebēra pats, jo man trūka muskuļu koordinācijas. Tikai ar milzu piepūli spēju vienkārši pakustināt rokas. Manā maisiņā bija tieši tik daudz smēķējamā maisījuma, lai vēlreiz piepildītu pīpi. Dons Huans palūkojās uz to un teica, ka tas šogad būs mans pēdējais mēģi­nājums ar dūmiņu, jo esmu izlietojis visus savus krājumus.

Viņš izgrieza maisiņu uz otru pusi un izkratīja putekļus traukā ar oglēm. Uzliesmoja oranža liesma, it kā viņš būtu ielicis oglēs caur­spīdīga materiāla loksni. Loksne aizdegās un sabruka sīkā kontūrlīniju zīmējumā. Kaut kas milzu ātrumā zigzagveidīgi šaudījās pa šīm līnijām. Dons Huans lika man vērot līniju kustības. Ieraudzīju kaut ko līdzīgu lodītei, kas šaudījās šurpu turpu pa spīdošo kontūru. Dons Huans pieliecās, iebāza roku šajā starojumā, izņēma lodīti un ielika to pīpes galvā. Lika ievilkt dūmu. Man radās skaidrs priekšstats, ka viņš ielika lodīti pīpē, lai es varētu to ieelpot. Istaba acumirklī zau­dēja savu horizontālo izvietojumu. Es sajutu milzu sastingumu un smagumu.

Pamodos, guļot uz muguras sekla irigācijas grāvja dibenā, līdz pat apakšžoklim atrazdamies ūdenī. Kāds pieturēja manu galvu. Tas bija dons Huans. Man tūdaļ pat ienāca prātā, ka grāvja ūdenim piemīt neparastas īpašības. Tas bija auksts un smags. Tas vienmērīgi mani apskaloja, un ar katru nākamo vilni mana galva noskaidrojās. Sāku­mā ūdeni apņēma koši zaļš oreols vai fluorescence, taču drīz vien šī gaisma izplēnēja, atstājot tikai vienkāršu ūdens straumi.

Pajautāju donam Huanam, cik pulkstens. Bija agrs rīts. Pēc kāda laika es jau pilnīgi pamodos un izlīdu no ūdens.