Karloss Kastaņeda - Dona Huana mācības

Es paķēru no zemes nelielu stūrainu akmeni, kurš tieši atradās pie manas kreisās rokas, un, pat nepalūkojies uz to, piespiedu ar lielo pirkstu pie pārējiem izstieptajiem pirkstiem. Izveidojās tā for­ma, kurn man iemācīja dons Huans. Nākamajā acumirklī mani pār­pildīja dīvains spēks, es iekliedzos un metu viņam ar akmeni. Do­māju, ka tas bija lielisks kliedziens. Tobrīd man bija vienalga, vai esmu dzīvs vai miris, — es apzinājos, ka šim kliedzienam piemīt drausmīgs spēks. Tas bija ilgs un griezīgs, un tas patiešām virzīja manu roku. Figūra manā priekšā sašūpojās, iespiedzās, grīļodamās aizstreipuļoja prom no mājas krūmos.

Pagāja dažas stundas, līdz mazliet nomierinājos. Sēdēt vairs ne­varēju, bet turpināju mīdīties tai pašā vietā. Man trūka elpas, tādēļ nācās elpot caur muti.

Pulksten vienpadsmitos dons Huans atkal iznāca no mājas. Salēcos, — taču šoreiz viņa kustības varēja piederēt tikai donam Huanam. Viņš tūdaļ aizgāja uz savu vietu un apsēdās savā ierastajā un tik labi zināmajā pozā.

Palūkojās uz mani un pasmaidīja. Tas bija dons Huans! Es pie­gāju pie viņa un, tā vietā, lai sadusmotos, noskūpstīju viņa roku. Es patiešām ticēju, ka tas nebija viņš, kas radīja visas šīs drausmās lietas, — ka kaut kas, atdarinot viņu, gribēja nodarīt man lielu ļau­numu vai pat nogalināt.

Saruna aizsākās ar spriedelējumiem par to, kas ir tā sieviete, kas, mūsuprāt, bija sagrābusi manu dvēseli. Dons Huans palūdza man viņam izstāstīt visos sīkumos manus nakts piedzīvojumus.

Īsi izstāstīju viņam visu notikumu gaitu loģiskā secībā. Viņš visu laiku smējās, it kā tas būtu tikai joks. Kad es pabeidzu, viņš teica:

— Tu rīkojies lieliski. Tu uzvarēji kauju par savu dvēseli. Taču šī lieta ir daudz nopietnāka, nekā es biju domājis. Tava darbība pagājušonakt nebija ne plika graša vērta. Par laimi tu jau biji pagu­vis šo to iemācīties. Ja tev nebūtu šo nelielo praktisko iemaņu, tu tagad jau būtu miris, jo tas, ar ko tu sadūries pagājušonakt, gribēja tevi nogalināt.

— Bet kā tas iespējams, don Huan, ka viņa spēj pieņemt tavu veidolu?

— Ļoti vienkārši. Viņa ir diablera, un viņai ir labs palīgs viņā pusē. Taču viņa ne pārāk veikli spēja piesavināties manu izskatu, un tu atklāji viņas viltību.

— Vai palīgs no viņās puses ir tas pats, kas sabiedrotais?

— Nē, palīgs palīdz diablero. Palīgs — tas ir gars, kas dzīvo pasaules viņā pusē un palīdz diablero nodarīt sāpes vai izsaukt sli­mības. Viņš palīdz viņam nogalināt.

— Vai diablero arī var iegūt sabiedroto, don Huan?

—Tieši diablero jau arī izmanto sabiedrotos, taču pirms diablero spēj pieradināt sabiedroto, viņš parasti izmanto palīgu, kurš viņam palīdz.

— Bet kā tad ir ar to sievieti, kura pieņēma tavu veidolu, don Huan? Vai viņai ir tikai palīgs? Vai nav sabiedrotā?

— Es nezinu, vai viņai ir vai nav sabiedrotais. Dažiem nepatīk sabiedrotā spēks un viņi dod priekšroku palīgam. Pieradināt sa­biedroto — tas ir grūts darbs. Daudz vieglāk iegūt palīgu viņā pusē.

— Kā tu domā, vai es varu atrast sev palīgu?

— Lai to uzzinātu, tev daudz jāmācās. Mēs atkal esam pašā sākumā, gandrīz kā pašā pirmajā dienā, kad tu atnāci pie manis un lūdzi pastāstīt par Meskalito, bet es to nevarēju izdarīt, jo tu nesap­rastu. Tā viņā puse — tā ir diablero pasaule. Domāju, ka vislabāk būs, ja es tev pastāstīšu par maniem personīgajiem iespaidiem un sajūtām — gluži tāpat, kā to darīja mans benefaktors, stāstot par savu pieredzi. Viņš bija diablero un karotājs, un tāpēc viņa dzīvē nozīmīga loma tika atvēlēta spēkam un vardarbībai. Man turpretī tas viss ir svešs — tāda nu reiz ir mana daba. Tu redzēji manu pa­sauli no paša sākuma. Tāpēc, lai parādītu tev mana benefaktora dzīvi, — es varu tikai pievest tevi pie tās durvīm, bet, kā rīkoties tālāk, izlem pats. Tev nāksies to mācīties patstāvīgi. Tagad jāatzīst, ka esmu pieļāvis vienu kļūdu. Kā tagad redzu, daudz labāk ir sākt ceļu tā, kā darīju es pats — patstāvīgi. Tad vieglāk saprast, cik vienkārša un vienlaikus dziļa ir šī atšķirība. Diablero — tas ir diable­ro, bet karotājs — tas ir karotājs. Bet cilvēks, kurš tikai iet pa dzīves ceļiem, ir viss. Šodien es neesmu ne karotājs, ne diablero. Man ir tikai ceļi, pa kuriem es eju, jebkurš ceļš, kuram ir sirds vai kuram var būt sirds. Tad es pa to eju, un vienīgais vērā ņemamais izaicinājums ir—noiet pa to līdz pašam galam. Un es eju pa to, eju un, elpu aizturējis, skatos — kamēr vien vēl esmu dzīvs.

Viņš apklusa. Viņa sejā parādījās savdabīga izteiksme — viņš šķita neparasti nopietns. Nezināju, ko viņam pavaicāt vai teikt. Viņš turpināja:

— Ir īpaša mācības daļa par to, kā nokļūt līdz plaisai starp pasaulēm un kā ieiet citā pasaulē. Pastāv plaisa starp divām pasau­lēm: diablero pasauli un dzīvo cilvēku pasauli. Ir vieta, kur abas pasaules krustojas. Tur ir plaisa. Tā atveras un aizveras kā durvis vējā. Lai tur nokļūtu, cilvēkam jāattīsta un jānorūda sava griba, šim mērķim jākļūst par viskvēlāko, visnepārvaramāko vēlēšanos. Taču tas jādara pašam, bez jebkāda spēka vai kā cita palīdzības. Pašam viss jāapsver un jāizlemj līdz mirklim, kad ķermenis būs gatavs veikt šo ceļojumu. Par šo mirkli vēsta ilglaicīga roku un kāju trīcēšana un šausmīga vemšana. Cilvēks parasti nevar ne ēst, ne gulēt un nonāk līdz pilnīgam spēku izsīkumam. Ja konvulsijas vairs nepāriet, viņš ir gatavs; un plaisa starp pasaulēm līdzīgi monumentālām durvīm atve­ras no augšas līdz apakšai. Kad plaisa atveras, vajag pa to iekļūt. Viņā pusē ir grūti redzēt. Tur ir tik vējains kā smilšu vētras laikā. It visur savijas virpuļi. Cilvēkam tad jāiet jebkurā virzienā. Ceļojums būs īss vai garš, tas ir atkarīgs no viņa gribasspēka. Nedrošs un vājš cilvēks iet ilgi un bīstami. Pēc šī ceļojuma cilvēks nokļūst tādā kā līdzenumā, kas paceļas virs zemes. To var pazīt pēc vēja, kas šai vietā ir īpaši negants, tas burtiski gāž tevi nost no kājām, un viss pārējais nogrimst tā rēkoņā. Šī plato virsotnē atrodas ieeja citā pa­saulē, un tur arī atrodas aizsegs, kas nodala vienu pasauli no otras. Mirušie iziet tai cauri bez skaņas, bet mums tā ir jāpārplēš ar klie­dzienu. Vējš pieņemas spēkā, un, kad tas jau ir pietiekami stiprs, cilvēkam jāizrāda nelokāmu gribu, lai spētu to pakļaut. Nepiecie­šams tikai viegls grūdiens, nevis kārtīgs trieciens, kas var tevi izmest otrās pasaules citā malā. Tiklīdz tu nokļūsi viņā pusē, jāpastaigā vi­sapkārt. Ja paveiksies, atradīsi palīgu kaut kur tuvumā, netālu no ieejas. Cilvēkam jāpalūdz viņam palīdzību. Saviem paša vārdiem jāpalūdz palīgam viņu iemācīt un padarīt par diablero. Ja palīgs pie­krīt, viņš nogalina cilvēku uz vietas, un, kamēr tas ir miris, apmāca viņu. Kad tu pats veic tādu ceļojumu, tad, ja paveiksies, vari atrast sev par palīgu varenu diablero, kurš tevi nogalinās un apmācīs. Taču visbiežāk gadās sīki un nenozīmīgi diablero, kuri ļoti maz ko var iemācīt. Starp citu, nedz tev, nedz viņiem nav spēka atteikties. Vis­labāk, protams, ir atrast par palīgu vīrišķo būtni, citādi vēl patrāpī­sies kādai diablerai, kura tev sagādās neizsakāmas ciešanas. Visas sievietes ir tādas. Taču tas viss ir veiksmes ziņā. Vienīgi, ja paša cilvēka benefaktors ir varens diablero, kuram ir daudz palīgu viņā pasaulē, tad šajā gadījumā viņš var nosūtīt savu skolnieku pie kāda noteikta palīga. Mans benefaktors tāds arī bija, tādēļ viņš nosūtīja mani pie sava palīga. Pēc tam, kad atgriezīsies, tu jau vairs nebūsi tu pats. Tu būsi spiests turp atgriezties, lai bieži satiktos ar savu palīgu, un tu būsi spiests klaiņot arvien tālāk un tālāk no ieejas, līdz beidzot reiz aiziesi pārāk tālu un nevarēsi atgriezties.