Karloss Kastaņeda - Dona Huana mācības

Palūkojos pulkstenī. Pulksten septiņi vakarā. Ilgu laiku nosē­dēju pilnīgi nekustīgi. No dona Huana istabas neatskanēja neviena skaņa. Valdīja pilnīgs klusums. Pūta stiprs vējš, un es iedomājos, vai nevajadzētu aiziet līdz mašīnai, lai atnestu no turienes kādu vairogu, kas aizsargātu mani no vēja, taču neuzdrošinājos pārkāpt dona Hu­ana norādījumus. Miegs nenāca, taču biju noguris, bet aukstais vējš neļāva atpūsties.

Pēc četrām stundām izdzirdu, kā dons Huans iet ap māju. Nodomāju, ka viņš droši vien izgājis pa aizmugures durvīm, lai nokārtotu krūmos savas dabiskās vajadzības. Tad viņš skaļi mani pasauca:

— Hei, puisi! Hei, puisi, nāc šurp!

Jau gandrīz vai metos pie viņa. Balss bija viņa, taču sveša into­nācija un vārdi. Dons Huans nekad nemēdza man kliegt "Hei, pui­si!", tāpēc arī paliku uz vietas. Man pa muguru sāka skraidīt aukstu­ma tirpiņas. Viņš atkal sāka izkliegt tos pašus vai ļoti līdzīgus vārdus.

Dzirdēju, kā viņš apiet apkārt mājai, kā paklūp pret malkas klēpi, it kā nezinātu, ka tas tur atrodas. Tad viņš piegāja pie veran­das un apsēdās līdzās durvīm, atspiedies ar muguru pret sienu. Viņš šķita smagāks nekā parasti. Viņa kustības nebūt nebija lēnas vai neveiklas, bet vienkārši smagnējākas. Turklāt tā nebija viņa vieta, bet dons Huans nekad, nekādos apstākļos nesēdēja nevienā citā vietā.

Tad viņš atkal sāka ar mani runāt. Pajautāja, kāpēc es atteicos atnākt, kad biju viņam vajadzīgs. Viņš runāja skaļi. Negribēju uz viņu skatīties, un tomēr kaut kas neatvairāmi man lika viņu novērot. Viņš sāka lēni šūpoties no vienas puses uz otru. Es izmainīju pozu, pieņēmu kaujas formu, kurn viņš bija man iemācījis, un pagriezos ar seju pret viņu. Mani muskuļi saspringa un dīvaini sastinga. Nezinu, kas pamudināja mani ieņemt kaujas formu,—varbūt pārliecība, ka dons Huans tīšām cenšas mani nobiedēt, radot iespaidu, ka tas, kuru es redzu, nemaz nav viņš. Šķita, it kā viņš ļoti precīzi dara to, kas viņam nav raksturīgs, lai tādā veidā sētu šaubas manā apziņā. Es baidījos, taču vēl aizvien it kā stāvēju tam visam pāri — es taču patiešām kritiski novērtēju un analizēju visu notikumu gaitu.

Tobrīd dons Huans piecēlās. Viņa kustības bija man absolūti nepazīstamas. Viņš izstiepa rokas sev priekšā un pastiepās uz priekšu, vispirms paceļot pēcpusi, tad pieķērās pie durvīm un iztaisnoja ķer­meņa augšdaļu. Ārkārtīgi izbrīnījos par to, cik labi pazīstu viņa kus­tības un kādas šausmas viņš man iedvesis, vienkārši parādot donu Huanu, kurš kustas ne tā kā dons Huans.

Viņš paspēra pāris soļus uz manu pusi, ar rokām pieturēdams savu jostasvietu, it kā cenšoties iztaisnoties vai it kā viņam sāpētu mugura. Viņš elsa un tusnīja. Viņa deguns, šķiet, bija ciet. Viņš teica, ka grasās ņemt mani līdzi, un lika man celties un viņam sekot, tad sāka iet no mājas rietumu virzienā. Es izmainīju pozu, lai būtu ar seju pret viņu. Viņš pagriezās. Es nekustējos no savas vietas: sēdēju tajā kā pielīmēts.

Viņš sāka aurot:

— Hei, puisi, es taču tev teicu, lai tu nāc man līdzi. Ja nenāksi, aizvilkšu tevi ar varu!

Un devās pie manis. Sāku sist ar plaukstu pa labās kājas cisku un ātrā tempā izpildīju man iemācīto aizsargdeju. Viņš pienāca pie verandas stūra tieši man pretī un gandrīz pavisam cieši klāt. Neiz­sakāmā izmisumā jau gatavojos ieņemt metiena pozīciju, taču viņš mainīja virzienu un devās prom, uz krūmiem kreisajā pusē. Jau promejot viņš uz mirkli pēkšņi pagriezās, taču es biju tam gatavs, ar seju pret viņu.

Viņš nozuda skatienam. Vēl kādu brīdi saglabāju kaujas pozī­ciju, bet, tā kā viņš vairs nebija redzams, apsēdos, sakrustoju kājas un atspiedos ar muguru pret laukakmeni. Un te nu patiesi izbijos. Gribēju bēgt, taču šī doma mani izbiedēja vēl vairāk, jo sapratu, ka nokļūšu pilnīgā viņa varā, ja viņš saķers mani pa ceļam uz mašīnu. Sāku dziedāt man zināmās peijotes dziesmas, taču nez kāpēc saju­tu, ka šīm dziesmām šeit trūkst spēka. Tās varēja iedarboties tikai kā nomierinošs faktors, un tomēr tās man palīdzēja. Dziedāju tās atkal un atkal.

Bez ceturkšņa trijos atskanēja troksnis mājas iekšienē. Tūdaļ pat izmainīju pozu. Durvis atvērās, un no turienes grīļodamies iznāca dons Huans. Viņš bija ar rokām saķēris kaklu un kampa ar muti gaisu, tad noslīga uz ceļiem manā priekšā un sāka vaidēt. Smalkā žēlabainā balsī viņš palūdza pienākt viņam klāt un palīdzēt. Tad viņš atkal sāka kliegt, pieprasot, lai es pieeju pie viņa. No kakla viņam lauzās ārā pirmsnāves gārdzieniem līdzīgas skaņas. Viņš izmisīgi lū­dzās, lai es pienāku klāt un palīdzu—kaut kas viņu žņaudza. Sāka rāpot četrrāpus, līdz atradās pusotra metra attālumā no manis. Pastie­pa man pretī rokas un teica: "Nāc šurp!" Pēc tam viņš piecēlās. Viņa rokas stiepās pēc manis, un, šķiet, grasījās jau mani satvert. Piesitu kāju pie zemes un sāku plaukšķināt pa cisku. Biju gluži vai zaudējis prātu no bailēm.

Viņš pēkšņi apstājās un gar mājas stūri devās krūmu virzienā. Es izmainīju savu stāvokli, lai atrastos ar seju pret viņu. Pēc kāda laiciņa atkal apsēdos. Dziedāt vairs negribējās. Šķita, ka visa mana enerģija ir izsmelta. Ķermenis smeldza. Visi muskuļi bija saspringti un sāpīgi savilkti. Galvā pilnīgs haoss. Nesapratu, vai esmu tiesīgs dusmoties uz donu Huanu vai nē. Gluži nopietni apsvēru iespēju mesties viņam virsū, taču kaut kādā veidā skaidri zināju, ka viņš mani nospiedīs kā blusu. Gribējās kliegt. Kritu galējā izmisumā, bet, iedomājoties, ka dons Huans grasās visu laiku mani baidīt, biju ga­tavs apraudāties. Nekādi nespēju izprast visa šī aktiermākslas farsa patiesos iemeslus; taču viņa kustības bija tik meistarīgas, ka es pa­tiešām pilnībā apjuku. Tas neizskatījās tā, it kā viņš censtos kustē­ties kā sieviete, bet, gluži otrādi, — tas izskatījās tā, it kā viņa cen­stos kustēties un staigāt kā dons Huans, taču ir pārāk smagnēja un viņai trūkst viņa lokanības. Lai arī kas nebūtu manā priekšā, tas radīja iespaidu, ka masīva sieviete cenšas imitēt vēl spēkpilna sirm­galvja ātrās un vieglās kustības.

Šīs pārdomas noveda mani panikas stāvoklī. Skaļi kaut kur pa­visam netālu sāka sisināt sienāzis. Ievēroju šī toņa labskanību; šķiet, viņam bija baritons. Skaņa sāka pieklust. Pēkšņi nodrebēju ar visu ķermeni un ieņēmu kaujas pozīciju, pavērsdamies ar seju virzienā, no kurienes tikko kā skanēja sienāža dziesma. Skaņa vilka mani sev līdzi, tā jau bija gandrīz mani sagrābusi, vēl pirms sapratu, ka tā tikai atgādina sienāža dziesmu. Skaņa atkal tuvojās un kļuva šausmīgi skaļa. Sāku dziedāt savu peijotes dziesmu — arvien skaļāk un ska­ļāk. Pēkšņi sienāzis apklusa. Es tūdaļ pat apsēdos, taču turpināju dziedāt. Nākamajā acumirklī ieraudzīju cilvēka figūru, kas skrēja manā virzienā no tās puses, kas atradās pretējā virzienā tai, no ku­ras bija skanējusi sienāža dziesma. Sāku plaukšķināt pa cisku un izmisīgi ar pēdu sist takti. Figūra ātri panesās man garām, gandrīz man pieskardamās. Kaut kas sunim līdzīgs. Bailes sagrāba mani ar tādu spēku, ka es burtiski pārakmeņojos. Vairs nespēju atcerēties, ko tobrīd jutu vai domāju.

Līdz ar rīta rasu man kļuva nedaudz vieglāk. Lai ari kas nebūtu noticis, acīmredzot tas bija jau beidzies. 5.48 no rīta durvis atvērās, un dons Huans mierīgi iznāca verandā. Viņš izstaipījās, nožāvājās un paskatījās uz mani. Pēc tam paspēra divus soļus manā virzienā, tur­pinot žāvāties. Es ieraudzīju viņa acis aiz pievērtajām skropstām. Un pielēcu kājās. Toreiz zināju tikai vienu — lai arī kurš (vai kas) tas nebūtu, tas nav dons Huans.