Aleksandrs Dima (tevs) - GRAFS MONTE-KRISTO

„Nē," domāja Monte-Kristo, „es nebiju vainīgs, ka atriebos, nepilnīga bija mana atriebība, jo es tikai sevi atriebu, katram tā jāatriebj sevi, vi­siem jāatriebj visi; šīs manas šaubas izzūd, — tikai to es nesapratu, ka ar atsevišķu atriebšanos nav nekas panākts, jānāk jaunai cīņai! Jānāk jaunai dzīvei! Es derēšu jaunai dzīvei!"

Un neviļus, braucot garām Katalānām, viņa lūpas čukstēja citu vārdu, ne to, kuru viņam Katalānas citkārt mēdza atsaukt atmiņā. Šis vārds bija — Haide.

Nonācis Marseļas ostā, Monte-Kristo devās uz kapsētu, lai tur atkal satiktos ar Moreli.

Arī viņš pirms desmit gadiem bija meklējis šinī kapsētā kapu, bet velti; viņš, atgriezdamies bagāts, nevarēja atrast tēva kapu, kurš bija miris badā.

Morelis gan bija licis uzlikt krustu vecajam Dantesam, bet krusts ar laiku bija satrunējis, un kapracis bija galu galā to sadedzinājis malkas vietā, kā jau vispār kaprači mēdz darīt.

Vecais Morelis pats bija dabūjis rūpīgi koptu kapa vietu, jo viņa bērni par to gādāja.

Divi marmora pieminekļi norādīja, kur gulēja viņš un viņa laulātā drau­dzene.

Šeit Monte-Kristo atrada Maksimiliānu dziļās sāpēs nogrimušu un lū­koja viņu mierināt.

— Vai jūs vēlaties palikt vēl kādas dienas Marseļā, Maksimiliān? — jautāja Monte-Kristo.

— Man nav vairs nevienas vēlmes, — atbildēja jauneklis, — bet es ceru, ka gaidīšana šeit man būtu vieglāka nekā kaut kur citā vietā.

— Tad es atstāšu jūs šeit, — teica Monte-Kristo. — Jūs neaizmirsīsit savu solījumu?

— Ak, grāf, es aizmirsīšu, man viss ir vienalga!

— Nē, Morei, jūs esat goda vīrs, jūs neaizmirsīsit.

— Ak, grāf, apžēlojaties, es esmu tik nelaimīgs!

— Es pazinu vīru, kas bija vēl daudz nelaimīgāks.

— Tas nevar būt!

— Ak, — teica Monte-Kristo, — tas ir lielākais pierādījums cilvēku augstprātībai, ka ikviens domā, ka ir visnelaimīgākais.

— Bet kas var būt nelaimīgāks kā tas, kas pazaudējis savu vienīgo zemes virsū!

— Klausieties, Morei, — teica Monte-Kristo, — es pazinu viru, kas tāpat visu savu laimi bija dibinājis uz sievieti. Viņš ar viņu saderinājās, kad piepeši sātans aizrāva viņu no tās sāniem un iemeta cietumā.

— Ak, cietumu atstāj pēc nedēļām, mēnešiem, pēc gada!

— Viņš tur smaka četrpadsmit gadus! — teica Monte-Kristo.

Morelis notrīsēja.

— Četrpadsmit gadus!

— Četrpadsmit gadus, — atkārtoja grāfs, — arī viņš toreiz uzskatīja sevi par nelaimīgāko cilvēku un gribēja sevi nonāvēt.

— Nu? — jautāja Morelis.

— Notika kāds no ikdienišķiem brīnumiem, un viņš palika dzīvs un beigās iznāca no sava kapa tika liels, varens un bagāts. Viņa pirmās c^omas bija par mīļoto tēvu, — tēvs bija miris.

— Arī mans tēvs ir miris, — teica Morelis.

— Jā, bet viņš mira savu bērnu rokās. Viņa tēvs mira viens, badā, un, kad dēls desmit gadus pēc viņa nāves meklēja viņa kapu, viņš to nevarēja atrast.

— Ak! — iesaucās Morelis.

— Šis dēls bija nelaimīgāks nekā jūs, Morei!

— Bet viņam palika vismaz sieviete, kuru viņš mīlēja.

— Jūs maldāties, draugs, — teica Monte-Kristo.

— Vai viņa bija mirusi? — iesaucās Morelis.

— Vēl ļaunāk nekā mirusi, — viņa bija neuzticīga un bija apprecējusi sava saderinātā vajātāju. Jūs redzat — arī kā mīlētājs viņš bija nelaimīgāks par jums.

— Un šis vīrs atkal kļuva laimīgs?

— Vismaz mierīgs, un vēl cer kļūt laimīgs.

Jauneklis nolaida galvu.

— Piektā oktobra dienā es sagaidu jūs Monte-Kristo salā, — teica grāfs. — Kuģis „Eross" aizvedīs jūs turp, tikai sakiet kapteinim savu vār­du, Morei!

— Jūs atstājat mani?

— Jā, man ir darīšanas Itālijā, un es atstāju jūs vienatnē ar jūsu sā­pēm, vienu ar to ērgli ar varenajiem spārniem, kuru Dievs sūta saviem izredzētajiem, lai tos atvestu pie viņa. Stāsts par Ganiinēdu nav pasaka, Maksimiliān, tikai alegorija.

Morelis pavadīja Monte-Kristo līdz ostai, un atvadīdamies viņi apkam­pās.

Tai paša laikā, kad Monte-Kristo aizbrauca uz Marseļu, kāds vīrs ar ekstrapastu no Florences steidzās uz Romu tik ātri, cik vien iespējams, jo citādi pievērstu sev ļaunas aizdomas.

Viņš bija ģērbies brūnos ceļa virssvārkos, zem kuriem varēja redzēt spīdam Goda Leģiona sarkano lentīti. Pēc sarkanās lentītes un izrunas varēja pazīt francūzi, jo viņš itāliski prata tikai mūzikas tehniskos apzī­mējumus un domāja šo trūkumu pilnīgi aizpildīt ar pasaules valodu — franču — tēvu valodu.

Lad viņš bija sasniedzis Stortu, no kurienes var saredzēt Romu, viņš necik necentās palūkoties uz mūžīgo pilsētu, viņš turpat izvilka kabatas grāmatiņu, izņēma kādu papīru un teica: „Labi, viss ir kārtībā!"

Rati beigās iebrauca Romā un apstājās pie spāņu viesnīcas.

Pastrini kungs, mūsu vecais paziņa, uzņēma viesi.

Viesis izkāpa, pasūtīja sev krietnas pusdienas un apjautājās pēc bankas nama „Tomsons un Frenčs" adreses, kuru viņam tūdaļ pasacīja, jo banka ir visiem labi pazīstama.

Banka atradās Bankas ielā pie Pētera baznīcas.

Romā tanī laikā pasta ratu pienākšana bija notikums. Desmit jauni Marija un Graha pēcnācēji basām kājām, saplīsušām piedurknēm, bet, lepni un skaisti nostājušies, aplūkoja ceļotāju, ratus un zirgus.

Tiklīdz ceļotājs bija iegājis viesnīcā, jau visi zināja, no kurienes un kā­pēc viņš atbraucis. Kad francūzis pēc kāda laiciņa iznāca no viesnīcas, lai dotos uz banku, viņam pa gabalu sekoja kāds vīrs.

Kad ceļotājs iegāja bankas namā, ari šis vīrs viņam sekoja.

— Vai Tomsona un Frenča kungi ir runājami? — jautāja francūzis.

— Kā lai es jūs pieteicu, kungs? — jautāja kāds sulainis.

— Barons Danglārs.

— Lūdzu, nāciet līdzi! — teica sulainis.

Abi iegāja iekšā.

Vīrš, kurs bija Danglāram sekojis, apsēdās bankas uzgaidāmajā istabā. Pēc laiciņa komijs, kurš sēdēja šai istabā rakstīdams, redzēdams, ka pali­cis viens ar ienācēju, teica:

— Ā, tu atnāci, Pepīno?

— Jā, — tas īsi atteica.

— Tu pie šā resnā ceļotāja esi saodis naud/i?

— Mums tika dota ziņa.

— Tātad tu zini, ka viņš ir šurp atbraucis?

— Jā, viņš grib izņemt kādu naudas summu, tikai es nezinu, cik daudz.

— To tu driz vien uzzināsi, draugs.

— Labi, bet nesaki atkal kā viņureiz — nepareizu summu!

— Ko? Par ko tu runā, par to angli, kas nesen šeit izņēma trīstūkstoš dālderu?

— Nē, tas bija pareizi, un mēs to naudu atradām, bet tad krievu kņazs…

— Nu?

— Nu, tu biji teicis 30000 liru, un mēs atradām tikai divdesmit divus tūkstošus.

— Jūs laikam nebūsit pratuši meklēt.

— Luidži Vampa pats savām rokām meklēja.

— Tad kņazs varbūt būs samaksājis kādu parādu.

— Ko nu! Krievs ies tev parādus maksāt!?

— Varbūt būs tāpat naudu izšķērdis?

— Tas var būt.

— Bet nu man jāiet uzzināt, cik francūzis saņem, citādi viņš vēl aizies un es nezināšu.

Pepīno pamāja ar galvu, izvilka pātaru krelles un sāka skaitīt pātarus, kamēr komijs iegāja iekšā.

Pēc desmit minūtēm komijs iznāca priekā starojošs. Nu? — jautāja Pepīno.

— Smalki, smalki! "— tas teica. — Apaļa summa!

— Pieci vai seši miljoni, vai ne?

— Kā tu zini?