Aleksandrs Dima (tevs) - GRAFS MONTE-KRISTO

Monte-Kristo smagi elpoja, sviedri pilēja no viņa pieres, nāves trīsas sažņaudza viņa sirdi.

— Nē, — viņš čukstēja, — nē, tās šaubas, kuras es jūtu, vai man bija tiesība atriebties, bija tikai aizmiršanas sākums, bet tagad sāpes no jauna sarauj manu sirdi un pilda to ar atriebību.

— Un cietumnieks? — skaļi jautāja Monte-Kristo. — Vai par viņu nekur un nekas nav dzirdēts? \

— Nē. — viņš ir nogrimis dibenā un uz vietas bijis pagalam, tas nabaga vīrs!

— Jūs viņu žēlojat?

— Jā. Viņš bijis jūrnieks un ieslodzīts par politisku noziegumu par labu Napoleonam.

— Vai nav zināms viņa vārds?

— Nē, viņu sauca tikai par Nr. 34.

— Vilfor, Vilfor! — čukstēja Monte-Kristo.

— Vai kungs grib redzēt arī otru cietumu?

— To, kur sēdēja nabaga abats? — jautāja Monte-Kristo.

— Jā, Nr. 27.

— Ak, Nr. 27, — atkārtoja Monte-Kristo, un viņam izlikās, it kā viņš vēl dzirdētu vecā Faria balsi: „Mani sauc Nr. 27."

— Nāciet! — teica vedējs.

— Pagaidiet vēl acumirkli, — teica Monte-Kristo, uzmezdams pēdējo skatienu cietuma kamerai.

— Ak, tas jau labi sagadās, — teica vedējs, — es esmu aizmirsis otru atslēgu.

— Ejiet un atnesiet!

— Es atstāšu jums lukturi ar uguni.

— Nē, man nav vajadzīgs.

— Bet tad gan jūs paliksit tumsā?

— Es taču varu redzēt.

— Ak, tāpat kā viņš!

— Kas tāds? Kāds viņš?

— Nu, Nr. 34. Saka, ka viņš tā esot beigās pieradis pie tumsas, ka būtu tumšakajā kaktā ieraudzījis adatiņu.

— Jā, viņam vajadzēja desmit gadu, līdz tik tālu tika, — čukstēja Mon­te-Kristo.

Vedējs aizgāja ar visu lukturi.

Grāfs Monte-Kristo bija teicis taisnību, tiklīdz viņš drusciņ aprada ar tumsu, viņš varēja visu redzēt it kā gaišā dienā.

Tagad tikai viņš tiešām pazina savu cietumu.

— Jā, — viņš teica, — tas ir akmens, uz kura es mēdzu sēdēt, tur manu plecu iespiedumi, kuri vēl, palikuši mūrī. Šeit vēl dažas lāses manu asiņu, kad es gribēju sev galvu pret sienu sadragāt! A, šie skaitļi — es zinu gan, es tos rakstīju vienu dienu, kad gribēju izzināt sava tēva vecumu, lai noprastu, vai es viņu vēl dzīvu atradīšu. Ak, pēc šā aprēķina es vienu brīdi cerēju. Es nebiju domājis par badu un Mersedeses neuzticību!

Un rūgts smaids parādījās uz grāfa lūpām.

Kā sapnī viņš redzēja savu tēvu uz kapu vedam un Mersedesi pie al­tāra.

Otrā sienā viņam krita acīs kaut kādi raksti, kuri balti rēgojās zaļganajā sienā.

— „Mans Dievs," — lasīja Monte-Kristo, — „uzturi man atmiņu!"

— Ak jā! — viņš iesaucās. — Tā bija vienīgā lūgšana pēdējā laikā. Es nelūdzu vairs brīvību, tikai vēl atmiņu, es baidījos prātu pazaudēt un aizmirst, — ak, liktenis man nelika aizmirst!

Sargs atnāca atpakaļ.

Monte-Kristo gāja viņam pretim.

— Nāciet man līdzi! — teica sargs.

Tūkstoš atmiņu sagrābts, grāfs sekoja Faria cietumā.

Pirmais priekšmets, ko viņš ievēroja, bija saules pulkstenis pie sienas; tad viņš redzēja atliekas no gultas, kurā nabaga cietumnieks bija miris.

Maigas pateicības jļūtas pārņēma Monte-Kristo sirdi, žēlabas viņa krūtis sažņaudza, asaras ritēja neviļus pār viņa vaigiem.

— Šeit, — teica vedējs, — dzīvoja nabaga ārprātīgais, tur pie viņa ienāca jaunais cilvēks. No akmens kņāsas kāds mācīts vīrs esot izdibinājis, ka cietumnieki kādus desmit gadus esot satikušies; ak, tie nabaga ļautiņi, kā viņi garlaikojās.

Dantess izņēma dažus zelta gabalus un deva tos sargam, kurš, nu jau otro reizi viņu nepazīdams, bija nožēlojis.

Vedējs ieraudzīja, ka tie bija zelta gabali, un teica:

— Kungs, jūs laikam gan esat pārskatījies?

— Kā tā?

— Jūs man esat iedevis zeltu.

— Jā, es zinu.

— Vai tad jūs man tiešām bijāt nodomājis zeltu dot?

— Jā.

— Un es to mierīgi varu paturēt?

— Jā.

Sargs izbrīnījies uzlūkoja Monte-Kristo.

— Mans kungs, — viņš tad teica, — es nesaprotu jūsu devību!

— Tomēr tā ir viegli saprotama, — atteica grāfs, — es arī jaunībā biju jūrnieks, un tā mani jūsu stāsts vairāk aizkustināja nekā kuru katru citu.

— A, mans kungs, kad jūs esat tik labsirdīgs, tad jūs arī pelnāt, ka es jums kaut ko piedāvāju.

— Ko jūs man gribat piedāvāt, mans kungs? Gliemežvākus vai salmu pinumus? Pateicos.

— Nē, mans kungs, kaut ko, kas ir saistīts ar nupat atstāstītajiem noti­kumiem.

— Tiešām! — iesaucās grāfs. — Kas tad jums ir?

— Klausieties, — teica sargs, -r es domāju, ka tur, kur kāds cilvēks dzīvojis piecpadsmit gadus, aizvien kaut ko atradīsi, un es sāku visapkārt meklēt.

— Ā! — iesaucās Monte-Kristo, atcerēdamies abata dažādās slēptuves.

— Tā es atradu, — teica sargs, — ka zem gultas galvgaļa un pie krāsns dobji skanēja.

— Jā, jā, — teica grāfs.

— Es pacēlu akmeņus un atradu…

— Virvju trepes un riņķus! — iesaucās Monte-Kristo.

— Bet kā tad jūs to zināt? — pārsteigts jautaja sargs.

— Nu, es tā domāju, kas tad cits var būt cietumniekam apslēpts?

— Jā, mans kungs, — teica sargs, — es atradu'virvju trepes un riņķus.

— Vai jums tie vēl ir?

— Nē, mans kungs, es šīs dīvainās lietas pārdevu ceļotājiem, bet man vēl ir kaut kas cits.

— Kas tad?

— Man ir tāda savāda, uz audekla rakstīta grāmata.

— Un vai jums vēl tagad ir šī grāmata?

— Jā.

— Atnes man to, draugs! — nepacietīgi teica grāfs.

Vedējs aizgāja.

Monte-Kristo bija viens šinī drūmajā kamerā, kura viņam bija kļuvusi tik svarīga. Klusu viņš piegāja pie pussatrunējušās gultas, kura viņam bija svēta kā altāris.

Pazemīgi viņš nometās pie tās ceļos.

— Ak, mans otrais tēv, — viņš teica, — tu, kas man devi brīvību, zinības un bagātību, tu, kas līdzīgi augstākai, cēlākai būtnei zināji labu un ļaunu, ja kapa dziļumā paliek no mums kāda daļa, ja mūsu būtības atspoguļojums uzturas tanī vietā, kur mēs daudz esam mīlējuši un daudz cietuši, — cēlā sirds, lielais gars, augstā dvēsele, savas tēva mīlestības dēļ pret mani uzklausi mani, dod man kādu zīmi, kas iznīcinātu manas šau­bas, kuras dzen mani nāvē, ja tās nekļūst par jaunu pārliecību!

Monte-Kristo vēl bija uz ceļiem, kad ienāca sargs.

— Še, mans kungs! — viņš teica.

Sargs turēja rokās divus uz audekla rakstītus sējumus, kuros abats Fa- ria bija izteicis savas zināšanas.

Tas bija viņa lielais darbs par Itālijas savienošanu vienā lielā, brīvā valstī.

Monte-Kristo aši paņēma grāmatu, viņa skatiens atdūrās vispirms uz virsrakstu, viņš lasīja:

„Tu pūķim izrausi viņa zobus, un lauvu tu samisi zem savām kājām, saka Tas Kungs!"

— Ak, — čukstēja Monte-Kristo, — tā ir atbilde, pateicos, manu tēv, pateicos!

Un viņš izņēma mazu grāmatiņu, kurā bija desmit tūkstoši franku, un deva tos sargam.

— Jūs to man dodat?

— Jā, bet ar norunu, ka jūs to neatverat, pirms es neesmu aizgājis.

Un, atrasto dārgumu paslēpdams uz savām krūtīm, Monte-Kristo atkal

uzkāpa gaismā un devās uz savu laivu.

— Uz Marseļu! — viņš uzsauca laiviniekam.

Stīvi viņš nolūkojās uz šausmīgo cietumu.

— Nelaime pār tiem, — viņš teica, — kas tur ieslodzīja dzīvus cilvē­kus, savus labākos dēlus, kuri gribēja labu un laimi nest cietējiem!