Aleksandrs Dima (tevs) - GRAFS MONTE-KRISTO

Piepeši viņš pie kādas krūmiem apaugušas klints palika stāvot.

Klints atvērās, un Pepīno iegāja iekšā; Danglāra pavadoņi arī viņu ie­bīdīja iekšā.

Danglārs, kurš nu vairs nešaubījās, ka viņam ir darīšana ar laupītājiem, izturējās kā vīrs, kurš bailēs kļuvis dūšīgs.

Viņš drošsirdīgi aizmiedza acis un, neskatoties uz savu resnumu, sekoja Pepīno šaurajā ejā.

Izlīdis pa caurumu, viņš atkal atvēra acis.

Ceļš šeit bija plats, bet tumšs. Tagad, drošībā juzdamies, Pepīno aiz­dedzināja lāpu.

Lēni kāpjot lejā pa šauro eju, viņi beigās nonāca pie krustceļa.

— Kas tur? — uzsauca sargs.

— Draugi, — atteica Pepīno. — Kur ir virsnieks?

— Tur! - rādīja sargs uz kādu klintī iecirstu zāli, kura bija ap­gaismota.

— Labs loms, virsniek! — teica Pepīno.

Un, paņēmis Danglāru aiz rokas, viņš to ieveda virsnieka istabā.

— Vai šis ir tas vīrs? — jautāja virsnieks, lasīdams Plularha grāmatu „Aleksandra Lielā dzīves gājums."

— Jā, virsniek, tas pats ir.

— Rādi viņu šurp!

Pēc šīs pavēles Pepīno piegrūda savu lāpu tik tuvu Danglāra sejai, ka tas izbijies atsprāga atpakaļ.

Vislielākās izbailes bija lasāmas barona vaigā.

— Tas vīrs ir noguris, — teica virsnieks, — ved viņu gulēt!

— Ak, — pie sevis nomurmināja Danglārs, — nu tiešām man jāsa­taisās uz pēdējo dusu. Kā tie dunči viņiem spīguļo!

Lielajā zālē, kurā viņš nu tika ievests, tas redzēja uz zāļu nastām un vilku ādām guļot laupītājus, par kuriem Albērs bija stāstījis.

Baņķieris nopūtās un sekoja vedējam; viņam nebija ne spēka, ne gribas, viņš gāja, tāpēc ka tika vilkts uz priekšu.

Piepeši viņš atdūrās pret kādu pakāpienu un manīja, ka viņa priekšā ir kāpnes, mehāniski viņš četras piecas reizes cēla kājas.

Atvērās zemas durvis, viņš neviļus pieliecās un iegāja klintī izcirstā ista­biņā.

Viņa cietums bija tīrs, kaut gan kails un gluži sauss, lai gan dziļi zem zemes.

Gulta ar cisām un kazas ādām uzklāta stāvēja pie sienas.

Danglārs bija gluži sajūsmināts, kad to ieraudzīja.

— Paldies Dievam, — viņš teica, — tā ir īsta gulta.

„Ecco," teica vedējs.

Un, iebīdīdams Danglāru iekšā, viņš aizslēdza durvis. Nu baņķieris bija cietumnieks.

Un, ja arī durvis nebūtu aizslēgtas, tomēr nabaga baronam nebūtu ne mazākās cerības izkļūt no Sensebastjāna katakombām.

Nabaga baņķieris nu arī pazina šo istabiņu — tajā bija ieslodzīts viņa bijušais znots Albērs.

Šīs atmiņas tomēr viņu nomierināja, jo, kad viņš līdz šim nebija vēl nokauts, tad laikam arī izies sveikā kā Albērs.

Laikam būs gribējuši tikai viņu apzagt un būs prasījuši izpirkšanas nau­du.

Viņš nu arī atcerējās, ka Albērs bija ticis novērtēts par četriem tūksto­šiem dālderu, un, tā kā viņš pats sevi uzskatīja par daudz svarīgāku per­sonu, tad nolika sev izpirkšanas summu par astoņiem tūkstošiem.

Astoņi tūkstoši dālderu, tas bija četrdesmit astoņi tūkstoši liru.

Viņam tātad palika vēl pieci miljoni un mazliet vairāk par 50000 fran­kiem.

Danglārs tātad izstiepās gultā un, pāris reižu šurpu turpu valstījies, aizmiga kā tas varonis, par kura dzīvi lasīja Luidži Vampa.

Parīzietim, kurš pieradis pie gultas zīda priekškariem, ar samtu pār­vilktām zemām un smalkām mēbelēm, pamošanās tukša alā ir kā nejauks sapnis.

Kad barons Danglārs aptaustīja savus ādas palagus un kažokādas segas, viņš domāja, ka atrodas pie samojediem.

Bet vienā acumirklī viņš jau bija pārliecinājies par to briesmīgo patie­sību.

— Jā, jā, es esmu to romiešu laupītāju rokās, par kuriem stāstīja Al­bērs, — viņš čukstēja.

Viņa pirmā pakustēšanās bija: dziļi elpot, lai pārliecinātos, vai nav ie­vainots.

Tas bija līdzeklis, kuru viņš zināja no „Dona Kihota", vienīgās grāma­tas, kuru viņš bija ne vien lasījis, bet kuru arī atcerējās.

— Nē, — viņš teica, — viņi mani nav nedz nokāvuši, nedz ievainojuši, varbūt ir apzaguši.

Un aši viņš ķēra pie kabatām: viņš atrada tiklab zelta gabalus, kā arī kredītzīmes.

— Dīvaini laupītāji, — viņš pie sevis teica, — tie man atstājuši maku un kabatas grāmatiņu. Laikam gan prasīs izpirkšanas naudu. Ak, lūk, te jau ir arī mans pulkstenis! Vai ir agrs rīts?

Pulkstenis bija pieci.

Ko nu lai viņš dara?

Vai lai prasa laupītājiem paskaidrojumus?

Vai lai gaida, kamēr viņi tam kaut ko jautā?

Pēdējo izeju viņš novērtēja kā vislabāko.

Tātad Danglārs gaidīja, — gaidīja līdz pusdienai.

Kāds sargs viņu apsargāja durvju priekšā.

Ap astoņiem sargi mainījās.

Danglārs gribēja redzēt, kas viņu apsargā.

Viņš bija pamanījis, ka pa duryju šķirbu viņa alā iespiedās nevis dienas gaisma, bet gan lampas stari. Viņš tuvojās durvīm tieši tanī acumirklī, kad viņa sargs laupītājs dzēra malku degvīna no ādas maisiņa ar nelāgu smaku.

— Fui! — iesaucās barons.

Ap pusdienlaiku degvīna dzērāja vietā nāca cits. Danglārs arī to gribēja aplūkot.

Tas bija milzīga auguma laupītājs, īsts Goliāts ar lielām acīm resnām lūpām, uzrautu degunu un sarkaniem matiem.

— Ak, ak, — iesaucās Danglārs, — tas jau izskatās vairāk pēc sum­purņa nekā pēc cilvēka! Paldies Dievam, ka es esmu vecs un ne visai gards kumoss!

Danglāram vēl bija, kā redzams, diezgan dūšas jokoties.

Sumpurnis par apmierinājumu Danglāram apsēdās un izvilka no ka­batas melnmaizi, sīpolus un sieru, kurus apēda ar gardu muti.

„Velns," domāja Danglārs, „kā tas ir iespējams — ēst tik negaršīgas lietas!"

Bet dabas noslēpumi ir nesaprotami, arī pašas rupjākās un negaršī­gākās vielas dažreiz tukšam kuņģim ir pa prātam.

Danglāra kuņģis nebija izņēmums, un neviļus viņš sajuta, ka šis kuņģis ir diezgan tukšs.

Piepeši sīpolu smaka viņam atgādināja kādu smalku Robēro mērci, ku­ru viņa pavārs mācēja tik smalki pagatavot.

Baņķieris pieklauvēja pie durvīm.

Laupītājs pacēla galvu.

Danglārs klauvēja stiprāk.

— Kas tur? — jautāja bandīts.

— Draugs, — sauca Danglārs, — laiks, es domāju, parūpēties par ma­nām brokastīm!

Bet laupītājs nekā neatbildēja un mierīgi ēda tālāk sīpolus.

Danglārs jutās šā neizglītotā cilvēka ļoti apkaunots un tāpēc tūdaļ likās gulēt.

Pagāja četras stundas, milzi nomainīja pret citu sargu. Danglārs tagad jau sajuta stipru ēstgribu, viņš klusi piecēlās un piegāja pie durvju sprau­gas.

Pie durvīm sēdēja Pepīno, viņa vedējs, un starp ceļgaliem turēja kū­pošu bļodu ar taukos sutinātiem zirņiem.

Viņam blakus bija groziņš ar Velletrī vīnogām un pudele Orvietas vīna.

Varēja noprast, ka Pepīno ir gārdēdis.

Danglāram mutē saskrēja siekalas.

— Ak, — viņš čukstēja, — palūkosimies, vai šis nebūs runīgāks.

Un viņš atkal pieklauvēja pie durvķn.

— Ko jūs vēlaties? — Pepīno jautāja franču valodā, ko bija mazliet iemācījies, bieži grozīdamies ap Pastrīni viesnīcu.

Viņš pavēra durvis.

Danglārs saņēma viņu ar vislaipnāko smaidu.

— Atvainojiet, mans kungs, — teica barons, — bet man liekas — būtu laiks arī man dot ēst.

— Kā? — iesaucās Pepīno. — Vai ekselence varbūt netīšām ir izsal­cis?