Aleksandrs Dima (tevs) - GRAFS MONTE-KRISTO

— Un tagad ēdiet un dzeriet, šovakar jūs esat mans viesis, — teica Luidži Vampa. — Tiklīdz jūs būsit paēdis, jūs esat brīvs.

Danglārs palika guļot zemē, kamēr Dantess aizgāja. Tad viņš piecēlās un redzēja tikai pa katakombām aizejam kādu tumšu tēlu, kura priekšā visi bandīti dziļi klanījās. Danglāru pēc Monte-Kristo pavēles Vampa lie­liski pacienāja un tad labos ratos aizveda uz ceļa.

Kāda liela koka pavēnī viņu atstāja vienu. Danglārs nezināja, kur viņš atrodas. Kad ausa diena, Danglārs, izslāpis būdams, uzmeklēja kādu avotiņu.

Pieliekdamies nodzerties, viņš ieraudzīja, ka viņa mati bija kļuvuši gluži balti.

Bija aptuveni seši vakarā, rudens saules pēdējie stari apzeltīja jūras zaļganos viļņus.

Kuģis strauji slīdēja uz priekšu, kaut vējš tik tikko pūta. Kuģa priekš­galā stāvēja jauns cilvēks, kurš cītīgi skatījās uz drūmām, stāvām klinšu kraujām, kas pacēlās no jūras.

— Vai tā ir Monte-Kristo sala? — jautāja jauneklis.

— Jā, ekselence, mēs drīz būsim tur, — atbildēja kapteinis.

Dažas minūtes pēc tam uz salas varēja redzēt uzliesmojam ugunis, kurām sekoja šāviena rībiens.

— Tā ir zīme no Monte-Kristo, — teica kapteinis. — Vai negribat atbildēt?

Un viņš pasniedza jauneklim pielādētu šauteni, no kuras tas izšāva gai­sā.

Desmit minūtes vēlāk viņš iebrauca nelielā ostā, kur jaunekli jau sa­gaidīja laiva. Nedaudzos acumirkļos viņi bija pie krasta, un jauneklis iz­lēca malā. Jau bija satumsis.

Piepeši kāds uzlika roku jauneklim uz pleca un teica:

— Sveiks, Maksimiliān, tu nāc īstā laikā!

— Ak, jūs tas esat, grāf, — Morelis teica nodrebēdams; tad viņš pār­steigts lūkojās uz laiviniekiem, kuriem nebija samaksājis.

— Nerūpējieties par to, Maksimiliān! — smiedamies teica Monte- Kristo. — Man ar visu floti ir savs līgums, lai mana sala būtu pasargāta no svešu kuģu piestāšanas. Man ir abonements, kā mēdz teikt civilizētās zemēs.

Morelis brīnīdamies uzlūkoja grāfu.

— Grāf, — viņš teica, — jūs šeit neesat tāds kā Parīzē!

— Kā tā?

— Jā, šeit jūs smejaties.

Monte-Kristo piere tūdaļ aptumšojās.

— Jūs labi darāt, Maksimiliān, ka man to atgādināt, — viņš teica, — es priecājos, ka jūs atkal redzu, bet katra laime ir pārejoša.

— Nē, nē, — iesaucās Morelis, satverdams viņa rokas, — smejieties, esiet laimīgs! Dzīve tikai tos spiež, kas paši cieš. Jūs esat liels un spēcīgs!

— Un jūs atnākat, neatradis mierinājumu? — jautāja Monte-Kristo.

— Ak, — rūgti iesmējās Morelis, — vai tad jūs tiešām domājat, ka es jebkad nomierināšos?

— Klausies, mans dēls, — teica Monte-Kristo, — es nejautāju velti. Lūkosim izpētīt jūsu sirdi. Vai tur ir vēl tā trakā sāpju nepacietība, no kuras dreb miesas? Vai tur ir vēl tās kvēlojošās slāpes, kuras tikai kaps spēj dzēst? Vai ari tā ir nogurušā gara pilnīga atslābšana? Vai tu nespēj vairs raudāt, jo domā savu sirdi mirušu?

— Mans draugs, — atbildēja Morelis mierīgā un tomēr noteiktā balsī, — es esmu pie jums atnācis, lai mirtu drauga rokās. Es mīlu daudzus, savu māsu Jūliju, savu svaini Emanuēlu, bet tie raudātu vai raudzītu mani at­turēt no miršanas. Bet jūs esat virs un mans draugs, jūs mani maigi vēdīsit pie nāves vārtiem!

— Draugs, — teica Monte-Kristo, — vēl paliek vienas šaubas: varbūt tu jūties tik vājš, ka vēlies rādīt savas sāpes?

— Nē, — teica Morelis, — palūkojiet manu pulsu, es esmu gluži mie­rīgs. Nē, es esmu tuvu mērķim un eju tālāk. Jūs man likāt cerēt un gaidīt, — vai zināt, ko ar to esat panācis? Esat man tikai licis velti ciest mokas. Es pat cerēju. Ko? Es nezinu — kaut ko neprātīgu, kādu brīnumu. Ak, draugs, cik mīļi, ar kādām ilgām es eju nāvei pretī!'

Morelis teica pēdējos vārdus ar tādu uzsvaru, ka Monte-Kristo no­drebēja.

— Jūs man likāt gaidīt līdz oktobra piektajai dienai, — turpināja Mo­relis, — šodien ir tā diena.

Tad viņš paskatījās pulkstenī.

— Ir jau deviņi, man vēl atliek trīs stundas ko dzīvot.

— Labi, nāc! — teica Monte-Kristo.

Klusuciezdami viņi sasniedza alu.

Alā tepiķi bija izklāti uz grīdām, atvērās durvis, smalkas smaržas un spoža gaisma nāca viņiem pretim.

— Pavadīsim pēdējās stundas, — teica Monte-Kristo, — kā tie ro­mieši, kurus Nērons uz nāvi notiesāja, sēdās pie puķēm greznota galda un ieelpoja nāvi līdz ar rožu un heliotropu smaržām.

— Kā jūs gribat, — smaidīdams atteica Morelis, — nāve taču paliek nāve un miers no ciešanām.

Viņi apsēdās greznajā ēdamzālē, kuru mēs jau agrāk aprakstījām.

— Grāf, — teica Morelis, — kad es jūs uzlūkoju, man ir tā, it kā jūs nāktu no citas pasaules, kura mums zināšanās ir daudz priekšā.

— Jā, Morei, — teica Monte-Kristo, melanholiski smaidīdams, — es nāku no citas pasaules, kuru sauc par „Sāpēm".

— Es ticu jums, kaut arī reizēm nesaprotu jūsu vārdus. Sakiet, mans draugs, vai mirt ir ļoti nepatīkami?

Monte-Kristo uzlūkoja jaunekli bezgala mīļi.

— Jā, — viņš teica, — nāve ir sāpīga, kad tu šīs miesas, kas tik kaislīgi vēlas dzīvot, gribi rupji salauzt. Kad tava āda vaid zem nepielūdzamā dunča asmeņa, kad lode urbjas tavās smadzenēs, tad tu cietīsi: atstāsi dzīvi mokās, un tavā izmisīgā nāves cīņā tev dzīve liksies tomēr labāka par tik dārgi samaksāto nāves mieru!

— Jā, to es saprotu, — teica Morelis, — nāvei ir savi sāpju un prieka noslēpumi. Tāpat kā dzīvībai. Vajag tikai tos zināt.

— Jā, Morei, nāve mums ir ir vai nu draudzene, kas mūs lēni un maigi kā uzticama aukle vada uz dusu, vai arī ienaidnieks, kas spēji uz­brūk un izrauj dvēseli no miesām. Varbūt ilga ilga laika, kad mēs zināsim visus dabas postošos spēkus un kalpināsim tos savā labā, varbūt tad mēs arī zināsim nāves noslēpumus un tad nāve mums būs salda — kā dusa mīļākās rokās.

— Un vai jūs tā mācētu mirt?

— Jā.

Morelis sniedza viņam roku.

— Tagad es saprotu, — viņš teica, — kāpēc jūs mani aicinājāt uz vientuļu salu lielā jūrā, apakšzemes alā, ak, tik tāpēc, ka jūs mīlat un vēlat man saldu nāvi.

— Jā, — vienkārši teica Monte-Kristo. — Vai jūs vairs šinī pasaulē nekā nenožēlojat?

— Nekā.

— Pat mani ne?

Morelis pacēla acis, tās pildījās asarām.

— Kā? — teica Monte-Kristo. — Jums vēl ir kādas saites ar šo pa­sauli, un jūs gribat mirt?

— Ak, grāf, — teica Morelis vāji, — nerunājiet vairs ne vārda, jūs manas mokas tikai paildzināt.

Monte-Kristo domāja, ka Morelis padodas vājumam, jūtām. To iedo­mājoties vien, viņā atkal pamodās briesmīgas šaubas.

„Es gribēju šo vīru atdot laimei," viņš domāja, „tas būtu bijis pretsvars pret to nelaimi, ko es esmu atnesis. Bet, ja nu viņš nebūtu diezgan ne­laimīgs, lai pelnītu laimi!?"

— Klausies, Moreli, — viņš tad teica skaļi, — es redzu, jūsu sāpes ir lielas, bet jūs varbūt ticat Dievam un negribat zaudēt savu dvēseles svētību pašnāvības dēļ?

Morelis pasmaidīja.

— Klausies, Maksimiliān, — turpināja Monte-Kristo, — man nav ne­viena rada pasaulē; es esmu tevi uzlūkojis par savu savu dēlu, — lai glābtu dēlu, es upurētu savu dzīvību, ne tikai savu mantību…

— Ko jūs ar to gribat teikt?