Aleksandrs Dima (tevs) - GRAFS MONTE-KRISTO

— Netīšām! — teica Danglārs. — Nu, tas ir lieliski, ir jau divdesmit četras stundas, kopš es nekā neesmu ēdis!

— Un jūs, ekselence, tiešām gribat ēst? — jautāja Pepīno.

— Cik ātri vien iespējams.

— Tūlīt viss būs klāt, — teica Pepīno, — šeit var visu dabūt, ko vien grib, protams, kad samaksā, kā tas jau visur ir parasts!

— Protams, — teica Danglārs, — kaut gan jums īsti pienāktos pašiem uzturēt savus gūstekņus.

— Ekselence, atvainojiet, tas pie mums nav parasts.

— Diezgan nelāga, ka jums nav parasts, — atcirta Danglārs, — bet nu, lūdzu, dodiet man ēst!

— Acumirkli, ekselence, ko vēlaties?

Un Pepīno savu bļodu nolika zemē, tā ka smarža Danglāram sitās tieši degunā.

— Vai tad jums šeit ir virtuve? — jautāja barons.

— A, mums ir izmeklēta, smalka virtuve!

— Un pavāri arī?

— Tie visulabākie.

— Nu, labi, es vēlos vistu, zivi, meža putnus, — ak, vienalga, kad tik ir ko ēst.

— Tātad, ekselence, pavēlat pasniegt vistu?

— Jā, vistu.

Pepīno pagājās mazliet už priekšu un sauca:

— Vistu ekselencei!

Pēc nedaudz minūtēm parādījās jauns, slaiks vīrietis, kurš uz galvas sudraba bļodā nesa ceptu vistu.

— Gluži kā kafejnīcā „Parīze", — nomurmināja Danglārs.

— Še, ekselence, būs vista, — teica Pepīno, uzlikdams Cepeti uz veca galda blakus Danglāra gultai.

Danglārs prasīja nazi un dakšiņas.

— Še, ekselence, — teica Pepīno, pasniegdams viņam savu kabatas nazi un koka dakšiņas.

Danglārs bija gan pārsteigts, bet tomēr paņēma un sāka sagriezt cepeti.

— Atvainojiet, ekselence, — teica Pepīno, uzlikdams roku uz Danglāra pleca, — vispirms aizmaksā, tad ēd!

— A, ā, — iesaucās Danglārs, — tas nav tā kā Parīzē! Še būs, — . viņš teica, uzmezdams uz galda zelta gabalu, jo Itālijā, kā viņš bija dzirdējs, viss ir ļoti lēts, bet viņš negribēja izlikties skops.

Pepīno iebāza naudu kabatā, un Danglārs sāka sagriest vistu.

— Acumirkli, ekselence, — teica bandīts, — ar to nepietiek.

— Ak, kā te krāpj, — nomurmināja Danglārs. — Nu, cik tad jūs gri­bat? — viņš teica skaļi.

— Ekselence deva man vienu zelta gabalu iemaksai.

— Zelta gabals iemaksai par vienu vistu?

— Protams, iemaksai.

— Jā, labi…

— Ekselence man vēl ir parādā četri tūkstoši deviņi simti deviņdesmit deviņus zelta gabalus.

No šā milzīgā joka Danglārs plati atplēta acis.

— Ha, tas ir labs joks, — viņš teica, — tas ir labs joks.

Un viņš gribēja it nopietni sākt ēst, kad Pepīno saķēra viņa roku.

— Nu? — viņš teica. — Vai drīz dosit?

— Kā — jūs nesmejaties? — jautāja Danglārs.

— Mēs nekad nesmejamies, ekselence, — nopietni atteica Pepīno.

— Kā, simts tūkstošu franku par vienu vistu?!

— Ekselence, jūs nemaz nevarat iedomāties, cik ļoti daudz pūliņu jā­pieliek, lai šinīs neģēlīgās alās varētu putnus uzaudzēt.

— Jā, jā, — teica Danglārs, - es jūsu joku tiešām atrodu par diezgan asprātīgu, bet man gribas ēst, un še jums vēl viens zelta gabals.

— Labi, tad paliek 4998 gabali, - vienaldzīgi atteica Pepīno, — un tos mēs arī dabūsim.

— Ak, — par šo atkārtoto joku iesaucās Danglārs dusmīgi, — ejiet pie velna, nekā jūs nedabūsit, jūs nezināt, ar ko jums ir darīšana!

Pepīno piezvanīja, atkal parādījās tas pats jaunais cilvēks un aiznesa vistas cepeti. Danglārs metās savā gultā, Pepīno aizslēdza durvis un tur­pināja atkal pārtrauktās pusdienas.

Danglārs gan neredzēja, ko bandīts dara, bet viņš toties skaidrāk dzir­dēja, ka tas garšīgi ēd.

— Tāds neizglītots cilvēks, — noteica Danglārs, — ēd, tik skaļi šmak­stinādams.

Pepīno ēda arvien skaļāk.

Danglārs juta, ka viņa kuņģis kļūst aizvien tukšāks — kā danaīdu muca, visapkārt ar caurumiem. Viņam likās, ka viņš nekad vairs nespēs savu kuņģi pildīt.

Pagāja pusstunda, kuru viņam šķita vesels gadu simtenis.

Pēdīgi viņš atkal pieklauvēja pie durvīm.

— Nelieciet man ilgāk smakt, — viņš sauca, — sakiet man ašāk, ko no manis grib!

— Tieši otrādi, ekselence, — atbildēja tas pats laipnais Pepīno, — sakiet, ko pavēlat, un tūdaļ viss tiks izpildīts.

— Nu, labi, atveriet durvis!

Pepīno atvērā durvis.

— Pie velna, — iesaucās Danglārs, — es gribu ēst!

— Vai jūs varbūt esat izsalcis, ekselence?

— To taču jūs zināt!

— Ko, ekselence, vēlaties ēst?

— Gabalu rupjas maizes, jo vistas pie jums nav samaksājamas.

— Maizi, — teica Pepino, — labi!

— Ē, atnes maizi! — viņš sauca.

Jaunais cilvēls atnesa mazu maizīti.

— Še! — teica Pepino.

— Un cena? — jautāja Danglārs. .

— 4998 zelta gabali, divi ir jau iepriekš samaksāti.

— Kā! Viena maizīte maksā simts tūkstošu franku?

— Simts tūkstošu franku.

— Bet tik daudz jau jūs prasāt par vistu.

— Pie mums ēd tikai pēc cieti noteiktām cenām. Un tātad — ēd daudz vai ēd maz, viss vienā cenā, — vai prasa vienu ēdienu vai desmit, — aizvien tā pati cena.

— Aizvien tas pats joks. Mans draugs, tas ir garlaicīgi. Sakiet man aši, vai jūs gribat mani badā nomērdēt, tad jūsu mērķis drīz būs sasniegts.

— Ak, ekselence, jūs pats gribat savu nāvi, samaksājiet, tad jūs varat ēst.

— Bet ar ko tad lai es saņiaksāju, nerr? Vai tad tu domā, ka piecus tūkstošus zelta gabalu var kabatā līdzi nēsāt?

— Ak, jums kabatā ir pieci miljoni, ekselence, — teica Pepīno, — par to naudu jūs varat apēst piecdesmit vistas.

Danglārs nodrebēja, no viņa acīm nokrita it kā apsējs, viņš beigās sa­šuta.

— Tātad, — viņš teica, — es vismaz varētu pieēsties, kad to summu samaksātu?

— Protams, — teica Pepino.

— Bet kā >tad es varu samaksāt? — jautāja Danglārs, vieglāk elpo­dams.

— Pavisam vienkārši; jums ir kredīts pie Tomsona un Frenča, Bankas ielā Romā, dodiet man čeku par 4998 zelta gabaliem pie šiem kungiem, un mēs būsim saņēmuši samaksu.

Tā Danglārs arī darīja.

— Še, — viņš teica nopūzdamies un pasniegdams čeku.

— Labi, šeit ir vista.

Danglārs vaidēdams grieza vistu, tā par tik lielu summu likās pārāk vāja.

Pepino aši paņēma čeku, iebāza to kabatā un pabeidza ari savas pus­dienas.

Nākamajā dienā Danglārs vēl bija izsalcis, gaiss šinī alā bija tik sauss, bet taupīgais baņķieris tomēr domāja, ka šodien varēs iztikt bez naudas izdošanas, labs nama saimnieks būdams, viņš bija pusi vistas uzglabājis un paslēpis kādā kaktā.

Bet, tiklīdz viņš bija paēdis, kā sajuta lieliskas slāpes; par to viņš nemaz nebija domājis.

Viņš cīnījās ar slāpēm, līdz mēle sāka piekalst pie žokļiem.

Pēdīgi viņš nespēja vairs pretoties šīm mokām un sauca.

Sargs atvēra durvis, tas bija cits bandīts.

Danglāram bija vairāk uzticības Pepīno.

— Te es esmu, ekselence, — tas teica atsteigdamies, — ko vēlaties?

— Dzert!

— Ekselence, taču zina, — teica Pepīno, — ka vīns Romas apkārtnē ir ļoti dārgs.

— Labi, tad dodiet ūdeni! — teica Danglārs, kurš vajadzības gadījumā bija ar mieru palikt par sātībnieku.

— Ā, ekselence, ūdens ir šeit vēl retāk atrodams.

— Nu, saprotu, saprotu, — teica Danglārs dusmodamies, bet tomēr jokodams, — tātad, lūdzu, man glāzi vīna!