Aleksandrs Dima (tevs) - GRAFS MONTE-KRISTO

Aiz nama atradās mazs dārziņš, kurā Mersedese bija atradusi Dantesa aprakto naudu. Namā ieiedams, Monte-Kristo dzirdēja dārzā klusu šņuk­stēšanu, un tuvodamies viņš redzēja jasmīnu lapenē sēžam Mersedesi.

Viņa bija noņēmusi plīvuru un rokām aizklājusi seju. Domādama, ka ir viena, viņa ļāva vaļu savām sāpēm, kuras slēpa no dēla, kas brauca projām.

Monte-Kristo tuvojās, smiltis čirkstēja zem viņa kājām.

Mersedese uztrūkās un iekliedzās, savā priekšā ieraudzīdama vīrieti.

— Nevaru atnest jums laimi, — teica Monte-Kristo, — bet es gribētu jums dot mierinājumu, ak, atļaujiet man ar jums runāt kā ar draugu!

— Ak jā, — teica Mersedese, — es tiešām esmu nelaimīga un viena pasaulē, — man bija dēls, un arī tas mani atstāja!

— Viņš ir labs un cēls cilvēks, — teica Monte-Kristo, — viņš nevarēja rīkoties citādi. Viņš sapratis, ka katram jākalpo savai tēvijai un cilvēcei, vienam — ar savu talantu, otram — ar darbu un trešam — ar asinīm. Ja viņš būtu pie jums palicis, viņš dzīve būtu bijusi lieka. Tagad karstā cīņā viņš taps liels un stiprs un jūsu nelaimi pārvērtīs par laimi. Ļaujiet viņam jūsu abu labā celt nākotnes ēku, jūsu nākotne pie viņa ir labās rokās.

— Ak, šī laime, — teica nabaga māte, — kuru es no Dieva lūdzu viņam katru dienu, tā vairs nav man. Pārāk daudz kas manī un ap mani ir salauzts, es esmu tuvu kapam! Jūs labi darījāt, ka mani atvedāt šurp, kur es esmu bijusi laimīga, jo tur jāmirst, kur esi laimīgs bijis!

— Ak, — teica Monte-Kristo, — katrs jūsu vārds rūgti un degoši krīt manā sirdī, jo vairāk tāpēc, ka jums ir tiesības mani ienīst. Es jums darīju sāpes, kāpēc jūs mani neapsūdzat, nevainojat?

— Jūs nīst, jūs apvaino, Edmon, — to vīru nīst, kurš mana dēla dzī­vību divkārt glāba? Vai ne? Jūsu asiņainais nolūks taču bija nonāvēt Mor­serfa dēlu, par kuru tas bija tik lepns? Ak, uzlūkojiet mani, pētiet, vai es gribu jums pārmest!

Monte-Kristo pacēla acis, Mersedese bija piecēlusies un izstiepa rokas viņam pretim.

— Uzlūkojiet mani, — viņa teica dziļi sērigi, — manu acu stari ir izdzisuši — tie laiki sen pagājuši, kad jūs tur pie augšstāva loga stāvējāt, — kad Edmons mani gaidīja un man uzsmaidīja. Jūs ienīst, jūs apvainot, mans draugs? Nē, es sevi ienīstu un vainoju! Ak, es nelaimīgā, kā es esmu sodīta! Es biju vāja.

Monte-Kristo klusi sniedza viņai roku.

— Nē, nē, — viņa teica, savu roku atraudama, — jūs mani saudzējāt, un tomēr es biju no visiem visvairāk vainīga! Visi citi noziedzās naida, mantkārības, savtīgu nolūku dēļ — es viena gļēvuma dēļ. Visi kaut ko vēlējās, es viena tik baiļojos. Es jūtu, Edmon, jūs gribat man teikt kādus sirsnīgus vārdus, — es neesmu to cienīga, taupiet šos vārdus citai. Lūk, nelaime manus matus priekšlaikus balinājusi, manas acis par daudz rau­dājušas, mana piere no rūpēm sakrunkojusies! Jūs; Edmon, esat jauns, skaists un stalts! Jums bija spēks un ticība sev, jūs savu mērķi sasniedzāt, jūs arī tālāk varat cīnīties un sniegties pēc augstākiem un labākiem mēr­ķiem. Jūs arī tos sasniegsit, jūs varat sākt un jums jāsāk jauna dzīve! Es biju vāja un gļēva, es nekad nekā nevarēju sasniegt, es neesmu izredzēta jaunai dzīvei, un tagad…

Mersedesi piepeši pārmāca asaras.

Monte-Kristo godbijīgi skūpstīja viņas rokas; ak, nelaimīgā juta, ka šis skūpsts bija bez kvēles, it kā Monte-Kristo būtu skūpstījis svētas statujas roku.

— Ak, — viņa turpināja, — viens vienīgs trūkums, viena vājība, jā, pat viena vien kļūda var izpostīt visu cilvēka dzīvi! Es domāju, ka jūs esat miris, man arī vajadzēja mirt, jo ko tas palīdzēja, ka mana sirds visu mūžu pēc jums sēroja? Ko tas līdzēja, ka es vienīgā jūs pazinu? Es tikai savu dēlu izglābu, vai man nevajadzēja arī izglābt savu vīru, kaut gan viņš bija vainīgs? Un es ļāvu viņam mirt izmisumā. Ak, mans Dievs, ko es saku? Es esmu vainīga viņa nāvē, mana gļēvā nejūtība, mana nicināšana viņu iedzina nāvē, un es neiedomājos, ka viņš tikai manis dēļ bija kļuvis par nodevēju! Ko tas līdzēja, ka es savu dēlu šurp pavadīju, lai tad viņu sūtītu uz asiņaino kaujas lauku? Ak, es biju vāja un gļēva visu savu mūžu, es gļēvulības dēļ nodevu savu mīlestību, es visur nesu nelaimi negribot, ar savu gļēvulību es izpostīju jaunu dzīvi, es tevi nodevu!

— Nē, nē, Mersedese, — iesaucās Monte-Kristo, — domājiet labāk par sevi! Jūs esat cēla, jūs esat svēta sieviete, un jūs ar savām izklīdinājāt manu niknumu. Es par tālu aizgāju savā atriebībā, es pārkāpu cilvēcības robežas, un jūs mani atvedāt atpakaļ uz īstā ceļa. Es biju sevī apspiedis visu līdzjūtību, visu labsirdību, gatavodamies uz atriebēja lomu, kura, es domāju, man ir likteņa piešķirta. Es biju iedomājies, ka visa cilvēce man jāatriebj par tām sāpēm un pārestībām, ko viņa izcietusi, un jūs man rādījāt, ka es pats pārkāpu cilvēcības robežas, un es sāku saprast, ka ne man, ne vienam cilvēkam uzdots šis lielais izlīdzināšanas darbs. Bet toreiz no sava kapa, kurā smaku četrpadsmit gadus, kad man piepeši nāca rokā neaptverama bagātība, es nevarēju citādi, es ieskatīju sevi par likteņa ie­roci, tā nebija patmīlība, tās nebija lepnums, es jutos augstākas varas dzīts. Es biju kā uguns debesīs, kura iet pār zemi, pilsētas pelnos pār- svērsdama. Es no dabas biju lēns un labs, es kļuvu ļauns, apslēpts, viltīgs vai, pareizāk sakot, vienaldzīgs kā liktenis, un es nesu nelaimi tiem, kas ar mani sastapās… un tagad es izmisis un šaubos par savu lomu, man pašam jāmeklē tā žēlastība, kuras es nepazinu, es redzu, ka mans do­mātais lielais darbs visai cilvēcei bijis tikai maza, savtīga atriebšanās, pēc kuras nekas nav pārvērties…

— Diezgan, diezgan, Edmon! — teica Mersedese. — Es biju vienīgā, kas jūs pazina, es biju arī vienīgā, kas jūsu lomu saprata, un šī vienīgā jūs apbrīnoja. Jūs tufēja un vadīja jūsu tiesības, tās jūs arī attaisnos, jūs esat nācis pie jaunas ticības, un līdz ar to jums nāks jauns spēks tās labā cīnīties. Paļāvība uz sevi un uz savu spēku jūs glābs, tā atsvērs visas jūsu kļūdas un trūkumus. Ir tikai viena ticība — ticība sev, kā tikai viens trūkums — gļēvulība un vājība, kurš posta katru darbu un neļauj pacelties uz augšu un iekarot jauno dzīvi. Bet jūs esat stiprs! Tagad sakiet man ardievas, Edmon, mums jāšķiras!

— Ko jūs vēlaties, Mersedese, pirms mēs šķiramies? — teica Monte- Kristo.

— Tikai vienu, — lai mans dēls būtu laimīgs!

— Un jūs, Mersedese?

— Ak, man nekas nav vajadzīgs, es dzīvoju šeit starp diviem kapiem, viens ir Edmona Dantesa, mana mīļākā, kurš jau sen ir tur. Jā, es viņu mīlēju, šis vārds nenāk vairs par manām lūpām, bet mana sirds viņu atce- rās, un ne par ko pasaulē es negribētu zaudēt šo atmiņu. Kā ir bezdibenis starp mani un manu pagātni, tā ir bezdibenis starp jums un citiem vī­riešiem, manas lielākās mokas, ka man jāsalīdzina un ka nerodu pasaulē nevienu, kas līdzinātos sargam un viņu atsvērtu. Bet ir otrs kaps tam vīram, kuru Edmons Dantess nonāvējis. Es nevaru nokaušanu nosodīt, bet ne­varu pārstāt par nokauto lūgt Dievu.

— Jūsu dēls būs laimīgs, — lēni teica Edmons.

— Tad arī es būšu laimīga.

— Bet — kā jūs dzīvosit?

Mersedese rūgti pasmaidīja.

— Ak, es nevaru strādāt, bet mazais krājums, kuru es atradu dārzā, mani pilnīgi nodrošina.

— Mersedese, — teica Monte-Kristo, — jūs bijāt pārak augstsirdīga, kad atsacījāties no visas mantas, jo lielākā daļa taču bija jūsu taupības nopelns…