Aleksandrs Dima (tevs) - GRAFS MONTE-KRISTO

— Vai jūs gribat pierādījumu? — teica Benedeto smiedamies. — Nu, tad uzlūkojiet jel Vilfora kungu, un jums nevajadzēs nekādu citu pie­rādījumu!

Katrs skatījās uz prokuroru, kurš no šiem tūkstošs asajiem skatieniem jutās ievainots kā ar dunčiem; viņš streipuļoja un panāca soli uz priekšu.

Publikā atkal bija dzirdams troksnis.

— No manis prasa pierādījumus, tēv, — teica Benedeto, — vai jūs tiešām gribat, ka es dodu kādus pierādījumus?

— Nē, nē, — Vilfors stomījās gandrīz vai nesaprotami, — nav va­jadzīgs.

— Kā? Ko jūs sakāt? Nav Vajadzīgs? — iesaucās prezidents.

— Es gribu teikt, — kliedza prokurors, — ka es velti esmu cīnījies pret nāves bultu! Likteņa soģa roka ir mani sasniegusi. Mani kungi, nav vajadzīgi nekādi pierādījumi, viss, ko šis jaunais cilvēks saka, ir taisnība.

Drūmi nospiedošs klusums šķita bija uzvēlies ar visu smagumu sapulcei.

— Kā, prokurora kungs? — iesaucās prezidents. — Jūs ļaujaties mal- dināties? Šī briesmīgā, nesaprotamā nelaime ir aptumšojusi jūsu garu, at­jēdzieties!

Prokurors nolieca galvu; viņa zobi klabēja kā drudzī; viņš bija bāls kā līķis.

— Es esmu pie pilna prāta, tikai manas miesas cieš, — teica proku­rors. — Es atzīstos par vainīgu visos noziegumos, par kuriem jaunais cil­vēks mani apvaino, un nododu sevi prokuroram, manam pēcnācējam.

Šos vārdus dobjā balsī izteicis, prokurors soļoja uz durvīm, kuras su­lainis mehāniski atvēra.

Visa sapulce par šo izskaidrojumu un atzīšanos bija aizgrābta un iztrū­kusies.

— Nudien, — teica Šato-Reno, — tad es labāk gribētu mirt kā Mor­serfa kungs, pistoles šāviens liekas gandrīz vai salds pret šādu katastrofu kā Vilfora kungam.

— Ak, un es vienu brīdi biju nodomājis precēt viņa meitu, — iesaucās Debrē, — nabaga bērns darīja labi, ka nomira.

— Sēde tiek atlikta, mani kungi, — teica prezidents, — un prāva pa­liek uz nākamo sesiju. To vajag no jauna iesākt un nodot citam ierēdnim.

Andrea bija palicis gluži mierīgs un, no kareivjiem pavadīts, atstāja zāli.

— Nu, mīļais, ko jūs domājat par visu šo lietu? — jautāja Debrē ser­žantam, aiz kura muguras bija stāvējis.

— Laikam viņu apžēlos, — tas atteica, — ja jau pats prokurors ir vairāk vainīgs.

Ļaudis klusuciešot deva ceļu Vilforam. īstas sāpes aizvien iedveš cie­nību. Nav neviena piemēra pat no visvairāk pagrimušiem laikiem, ka liela, sapulcēta ļaužu bara pirmās jūtas, redzot lielu nelaimi un sāpes, nebūtu bijusi vispārēja līdzcietība. Ļoti bieži ienīsti cilvēki tiek dumpja laikā no­kauti, bet reti kad — nelaimīgais, un lai viņš arī būtu noziedznieks, no tiem, kas noskatās viņa tiesāšanā, aizskarts.

Vilfors izgāja caur klātesošo rindām netraucēts, vainīgs, kā pats bija atzinies, bet savu sāpju apsargāts.

Ir notikumi un dvēseļu cīniņi, kurus cilvēki saprot instinktīvi, bet nespēj ar prātu izskaidrot; tas, kas tādos apstākļos vissāpīgāk, visdziļāk ieklie­dzas, tas ir vislielākais dzejnieks. Ļaudis šo kliedzienu uzskata par veselu vēsturi, un viņi dara pareizi, ar to apmierinādamies, it sevišķi, ja klie­dziens ir patiess.

Neaprakstāmi satriektais Vilfors atstāja tiesas namu, drudzis viņu kratī­ja, katra dzīsla šķita raujamies, sastingstam, tūkstam un pušu plīstam, katrs loceklis likās saplosīts.

Mehāniski viņš nolika savus tiesneša svārkus, izgāja streipuļodams pa­galmā, iekāpa savos ratos un rādīja ar roku, lai brauc uz mājām.

Visas viņa izpostītās laimes smagums likās uzkrītam uz viņa galvas un viņu sadragājam. Vēl viņš skaidri nenoprata visas sekas, bet jau sajuta tās.

— Liktenis, liktenis! — viņš čukstēja.

Rati strauji ripoja uz priekšu; Vilfors spilvenos pakustējās un juta kaut

ko zem sevis.

Viņš ar roku aptaustīja, tas bija viņa sievas vēdeklis. Piepeši viņš ie­domājās par sievu.

— A, — viņš pēkšņi iekliedzās, it kā kvēlojoša dzelzs būtu viņam iegrūs­ta sirdī.

Tiešām, kopš stundas viņš bija domājis tikai par savu nelaimi, tagad piepeši viņa gara priekšā parādījās cita, vēl šausmīgāka aina.

Viņš sievu ar nepielūdzamu bardzību bija notiesājis uz nāvi, un viņa bija vāja sieviete, bez aizstāvja pret viņa cieto, vareno gribu, apmulsināta no bailēm un sirdsapziņas pārmetumiem, sadragāta no kauna, kuru viņai vīrs savas tikumības spilgtajā gaismā bija iztēlojis, — viņa varbūt mira šinī acumirklī.

Stunda bija pagājusi kopš viņas notiesāšanas, varbūt viņa tagad lūdza Dievu par saviem noziegumiem, varbūt rakstīja vēstuli, lai savu tikumiski skaidro laulāto draugu pazemīgi lūgtu piedot.

Vilfors otrreiz iekliedzās sāpēs un niknumā uz sevi.

— Ak, — viņš sauca, — šī sieviete tikai tāpēc kļuva par noziedznieci, ka nāca ar mani sakarā! Es izdvešu noziegumu, un viņai tas ir pielipis kā tīfs, kā mēris! Un es viņu sodīju, es iedrošinājos viņai sacīt: nožēlojiet un mirstiet! Es! Ak nē, nē, — viņai jādzīvo! Mēs bēgsim, atstāsim Fran­ciju, skriesim līdz pasaules galam. Es viņai runāju par bendi! Mums jābēg, es viņai visā atzīšos, visas dienas es viņas priekšā zemošos un teikšu, ka arī es izdarīju noziegumu! Viņai jādzīvo, lai viņas ļaunums nobāl, salī­dzinājumā ar manējo!

Un Vilfors atrāva karietes logu un uzsauca kučierim: — Ašāk, ašāk! — tik briesmīgā balsī, ka tas bailēs pielēca kājās.

Zirgi skrēja pilnos aulēkšos.

— Jā, jā, — atkārtoja Vilfors, jo tuvāk nāca savam namam, — viņai jādzīvo, jānožēlo un jāaudzina mūsu dēls, vienīgā ģimenes atvase. Viņa mīl dēlu, viņa dēļ tā noziedzās. Māte, kas tik ļoti mīlēja, nekad nevar gluži izmist. Mana sieva glābsies un paņems dēlu līdzi. Visus noziegumus es ņemšu uz sevi. Tas būs labs darbs, kaut viens vienīgais. Tas atvieglina sirdi.

Un pirmo reizi prokurors uzelpoja vieglāk.

Kariete iebrauca pagalmā.

Vilfors izlēca ārā; sulaiņi bija pārsteigti, redzot viņu tik ātri atgrie­žamies. Neviens viņam neteica ne vārda, visi klusu deva ceļu.

Viņš pagāja garām Nuartjē durvīm un caur pusatvērtajām durvīm pa­manīja divas ēnas, bet nemiers dzina viņu tālāk.

Viņš devās augšup pa kāpnēm, kuras veda uz Valentīnas tukšo istabu un uz viņa sievas istabām.

Viņš aizslēdza kāpņu durvis.

— Neviens lai mūs netraucē, — viņš noteica pie sevis, — man viņai jāatzīstas un jāatklāj mans noziegums…

Durvis uz Vilfora kundzes istabām bija vaļā.

„Tā ir laba zīme," viņš nodomāja.

Un viņš iegāja salonā, kur katru vakaru Eduāram tika klāta gulta, jo, kaut gan viņš bija nodots pansijā, māte tomēr negribēja no viņa šķirties, un zēns ik vakarus nāca mājās.

— Nav neviena, — prokurors teica, istabā apkārt lūkodamies, — lai­kam viņa ir guļamistabā.

Viņš steidzās pie durvīm. Tās bija aizšautas. Prokurors nodrebēja.

— Eloīze! — viņš sauca. Likās, ka istabā kaut kas kustās.

— Kas tur ir? — jautāja kāda baJss.

Likās, it kā Vilfora kundzes balss skanētu vājāk nekā parasti.

— Atver, atver! — sauca Vilfors. — Es tas esmu.

Bet, neskatoties uz viņa saucienu, durvis tomēr netika atvērtas. Vilfors ar kājas spērienu izlauza durvis. Pie durvīm uz buduāru stāvēja viņa sieva.

Viņa bija bāla, viņas vaibsti sapostīti, acis lūkojās briesmīgi stīvi.

— Eloīze! Eloīze! — viņš iesaucās. — Kas ir ar tevi, runā? Jaunā sieva pastiepa pret viņu stīvu roku.