Aleksandrs Dima (tevs) - GRAFS MONTE-KRISTO

Prokurors nekā neatbildēja.

— Eduār, — viņš beigās teica stingri, — ej un rotaļājies salonā, man vajag ar tavu māti parunāt!

Vilfors kundze nodrebēja. Eduārs uzlūkoja māti, bet kad tā pavēli ne atkārtoja, viņš mierīgi palika istabā.

— Eduār, — prokurors uzsauca tik nikni, ka zēns tūdaļ uzlēca kājas, — vai tu nedzirdi, ej tūdaļ projām!

Zēns, neparadis pie stingrības, dusmās gluži nobālēja, bet, kad tēvs viņu noskūpstīja uz pieres un lēnāk atkārtoja pavēli, viņš izgāja no istabas.

— Mans Dievs, — jautāja Vilfors kundze, izbijusies uzlūkodama savu vīru, — kas tad ir noticis?

— Kundze, kur jūs uzglabājat to indi, kuru mēdzat lietot? — pro­kurors jautāja asi, nostādamies starp savu sievu un durvīm.

Aizsmakusi, dobja skaņa, puskliedziens, pusnopūta paspruka Vilfora kun­dzei, viņa kļuva līķa bāla.

— Mans kungs, — viņš stomījās, — es… es nesaprotu…

— Es jautāju, — tagad prokurors teica jau gluži mierīgi, — kur jūs uzglabājat indi, ar kuru nozāļojāt manu sievastēvu un māti, nabaga Baruā un Valentīnu?

— Mans kungs, ko jūs sakāt? — iekliedzās Vilfors kundze, rokas sa­ņemdama.

— Nejautājiet, bet atbildiet!

— Kam? Tiesnesim vai vārām? — stomījās Vilfors kundze.

— Tiesnesim, tiesnesim, kundze!

— Ak, mans kungs, mans kungs! — bija vienīgie vārdi, kurus spēja izrunāt šī drebošā, apstulbusī sieviete.

— Jūs neatbildat un neliedzaties, — teica Vilfors, — un jūs arī nevarat liegties. Jūs visus šos noziegumus izdarījāt ar bezkaunīgu veiklību, bet pievīlāt tikai tos, kas jūs mīlēja. Avrinji man atklāja noslēpumu. Es turēju — lai Dievs man piedod — aizdomās eņģeli! Ak, pēc Valentīnas nāves neva­rēja būt vairs nekādu šaubu. Divas personas zina jūs noziegumu, daudzas jūs tur aizdomās, viss nāks atklātībā, to es jums saku kā laulāts draugs, ne kā tiesnesis.

Jaunā sieva apslēpa seju rokās.

— Ak, mans kungs, neticiet, neticiet tam! — viņa lūdzās.

— Ak, vai jūs esat gļēva? — iesaucās prokurors nicinoši; — jā, tiešām, visi noindētāji mēdz būt gļēvi. Vai jūs arī esat gļēva, kam bija dūša no­indēt divus sirmgalvjus un jaunu, skaistu meiteni? Vai jūs gļēva, kas varēja noskatīties tik daudzās nāves mokās? Jūs, tik smalka indes sagatavotāja, tik smalka visu apstākļu aprēķinātāja, kā jūs to neaprēķinājāt, ka varētu jūsu noziegumu atklāt? Vai jūs neuzglabājāt sev pašu maigāko, visātrāk nonāvējošo indi? Bet vai ne, to taču jūs esat darījusi?

Vilfors kundze lauzīja rokas un nokrita ceļos.

— Es zinu, — teica prokurors,. — jūs atzīstaties, bet atzīšanās pašā pēdējā acumirklī neko vairs nepalīdz, sodu nemīkstina.

— Ak, sods! Mans kungs, kam jūs izrunājat šo vārdu?

— Vai jūs, četrkārt vainīgā, domājat no soda izbēgt? Vatbūt tāpēc, ka esat tā vīra sieva, kas sodu noteic? Nē, kundze, nāvessods sagaida katru noindētāju, ja tas nav diezgan gudrs bijis sev atlikt drošāko indi.

Vilfors kundze briesmīgi iekliedzās, šausmas attēlojās viņas sejā.

— Nebaidieties no nekā, es negribu jums darīt negodu, nē, jūs nemirsit atklātā soda vietā, ja esat mani pareizi sapratusi.

— Nē, nē, es nekā nesaprotu, ko jūs sacījāt!

— Es sacīju, ka pirmā tiesas ierēdņa sieva galvaspilsētā nevar ar kaunu apkraut līdz šim nevainīgu vārdu un darīt negodu vīram un bērnam!

— Nē… ak nē!

— Nu, labi kundze. Jūs darīsiet labu darbu, es jums pateicos par to, ko nupat solījāt.

— Jūs man pateicaties… par ko?.. Ko tad es esmu solījusi?.. Ak, es nekā nesaprotu… mans Dievs, mans Dievs!

— Jūs neatbildējāt uz jautājumu. Kur jūs uzglabājat savas indes?

— Nē, nē, — viņa kliedza, — tā jūs nevarat gribēt!

— Ko es negribu, kundze, ir tas, ka jūs mirtu atklātā soda vietā!

— Ak, kungs, apžēlojaties!

— Es gribu, lai notiek taisnība. Es esmu pasaulē, lai sodītu, kundze, un katru vainīgu sievieti, lai tā būtu arī karaliene, es nodotu bendēm; bet ar jums man ir līdzcietība, un es saku: kundze, jums ir daži pilieni no drošākās indes, kas atlikti jums pašai?

— Ak, žēlastību, žēlastību, ļaujiet man dzīvot!

— Ak, cik viņa ir gļēva, — teica Vilfors.

— Apdomājiet, ka es esmu jūsu sieva!

— Jūs esat noindētāja!

— Dieva dēļ, apžēlojieties!

— Nē.

— Tās mīlestības dēļ, kuru jūs pret mani jūtat, — apžēlojieties!

— Nē, nē, — atbildēja Vilfors.

— Mūsu bērna dēļ! Mūsu bērna dēļ ļaujiet man dzīvot!

— Ja es jums ļautu dzīvot, tad varbūt atnāktu diena, kad jūs viņu noindētu tāpat kā citus.

— Es?.. Savu dēlu nonāvētu? — kā ārprātā kliedza māte, pieskriedama prokuroram klāt. — Es lai nokauju savu Eduāru? Ha! ha! ha!

Un briesmīgi, ārprātīgi smiekli sekoja šiem vārdiem; jaunā sieva nokrita zemē pie vīra kājām.

— Neaizmirstiet, kundze, — cietsirdīgi teica prokurors, — ja līdz ma­nai pārbraukšanai tas vēl nebūs noticis, kam ir jānotiek, tad es pats jūs uzrādīšu un apcietināšu.

Smagi elsodama, satriekta, nogurusi, viņa tik tikko dzirdēja šos briesmī­gos prokurora vārdus, tikai viņas acīs dega kvēlojošas ugunis.

— Es eju spriest nāvessodu slepkavam, — bez žēlastības turpināja pro­kurors, — ja es pārnākot jūs atrodu vēl dzīvu, tad jūs šo nakti pavadīsit cietumā!

Vilfora kundze dobji iekliedzās un kā nedzīva atkrita uz grīdas.

Vienu acumirkli prokurora sirdī likās pamostamies līdzcietība. Viņš uz­lūkoja viņu žēlīgāk un pieliecies klusi teica:

— Ardievu, ardievu!

Šīs ardievas kā nazis iegriezās viņas sirdī.

Benedeto prāva bija sacēlusi lielisku uztraukumu. Neīstais Kavalkanti divus trīs mēnešus bija rādījies Parīzes augstākajās aprindās un bija ie­guvis lielu pulku paziņu. Avīzes par viņu bija daudz rakstījušas un at­stāstījušas visus sīkumus no viņa dzīves tiklab labākās familijās, kā arī galerās, un bija tā modinājušas vēl sevišķu ziņkāri. Viss lielais bars viņa personīgo paziņu negribēja nekādā ziņā palaist garām ievērojamo gadī­jumu.

Daudziem Benedeto bija arī nevainīgs upuris, jo bija taču savā laikā redzēts Kavalkanti tēvs, kuru arī tagad dienu no dienas gaidīja. Daudzi jo jūsmīgi runāja par cienīgo veco kareivi, kura uzstāšanās bija tik cēla un smalka, ja tikai tas nerunāja, un, kā zināms, tas reti runāja.

Pats apsūdzētais bija bijis tik spīdošs jauns kavalieris, tik patīkams, labi ieredzēts viesis un biedrs, ka daudzi domāja par intrigām, kuras nezināmi ienaidnieki sarīkojuši tik bagātam cilvēkam, ko visi apskauda.

Tāpēc nav brīnums, ka jau no pat pulkstens septiņiem rītā liels ļaužu pūlis drūzmējās ap tiesas namu un jau stundu pirms sēdes atklāšanas zāle bija kā bāztin piebāzta ar tiem, kas bija ieejas biļetes.

Bošān^ kā jau avīžnieks, bija ieguvis sev labāko vietu un ar lorneti lū­kojās pa labi un kreisi. Viņš ieraudzīja Šato-Reno un Debrē, kuri bija par labu dzeramnaudu dabūjuši vietu aiz kāda pilsētas seržanta muguras, no kurienes visu varēja labi redzēt. Viņš pat apņēmās apsargāt viņu vie­tas, kad tie aizgāja apciemot Bošānu. '

— A, jūs arī gribat redzēt mūsu draugu? — smējās Bošāns.

— Ak, šis cēlais princis! Lai velns parauj tos itāliešus! — teica Debrē.

— Tas bija vīrs, kura cilts senčus pat Dante bija minējis!