Aleksandrs Dima (tevs) - GRAFS MONTE-KRISTO

— Elizejas laukos? Ak, mēs jau nākam tuvāk savam īstajam priekš­metam — vai mazliet neparunāsim par manu tēvu?

— Ka tas es tev esmu?

— Jūs, mīļais kungs, esat tikai mans audžutēvs, un es neticu, ka jūs man esat gādājis tos simttūkstoš franku, kurus es četros piecos mēnešos tiku izdevis. Jūs arī neesat man pagādājis augsti dzimušu itāliešu tēvu un ielūdzis uz zināmo mielastu, pēc kura >man vēl tagad siekalas tek, — un viņš viltīgi uzlūkoja Bertučio. — Jā, jā, tas bija Oteilā, labākā sabiedrībā Parīzē, arī prokurors bija tur, un es darīju nepareizi, ka tieši ar prokuroru neturpināju draudzību, tā man tagad būtu labi noderējusi. Nu, runājiet, mans cienījamais audžutēvi

— Ko tad lai es tev saku?

— Es tev palīdzēšu. Nupat tu runāji par Elizejas laukiem, — tur dzīvo ļoti, ļoti bagāts kungs.

— Pie kura tu esi zadzis un nokāvis?

— Es domāju gan.

— Grāfs Monte-Kristo kungs.

— Tas pats, — vai lai es metos viņa apkampienos un saucu — mans mīļais tēv!

— Klusē nelieti, nejoko ar šo cēlo vārdu! — Bertučio teica dusmīgi un nopietni.

— Ā, — teica Andrea drusciņ nokaunējies, — kāpēc tad ne?

— Tāpēc, ka tas, kura vārdu tu minēji, ir no dabas pārāk lieliski ap­balvots, lai varētu būt par tēvu tādam nelietim kā tu.

— A, lieli vārdi…

— Un lieli panākumi, ja tu nesargāsies.

— Tu draudi? Es nebaidos, — es nesacīšu…

— Vai tu domā, ka tev ir darīšana ar tev līdzīgiem? — jautāja Ber­tučio tik mierīgi un strupi, ka Benedeto nodrebēja. — Tavs liktenis ir varenās, briesmīgās rokās. Šīs rokas grib tev atvērties, izmanto to! Bet sargies, šī roka var arī bez tevis iztikt, bet tu ne.

— Mans tēvs — es gribu zināt, kas ir mans tēvs! — sauca Andrea. — Jums visiem ir ko zaudēt, es ne godu, ne slavu, ne mantu nevaru zaudēt, es gribu zināt, kas ir mans tēvs!

— Es atnācu, lai tev to pasacītu.

Benedeto acis iemirdzējās priekā.

Šinī acumirklī atvērās durvis, parādījās sargs, kurš teica Bertučio:

— Atvainojiet, mans kungs, bet tiesnesis gaida cietumnieku.

— Es rīt atnākšu, — teica Bertučio.

— Labi, — teica Andrea, — bet mīļais kungs, atstājiet man šeit kādus desmit dālderus, lai es varu dabūt, kas man ir vajadzīgs!.

Andrea sniedza viņam roku, Bertučio paturēja savējo kabatā un skan­dināja naudu.

— Jā, jā, to es domāju, — smiedamies teica Andrea.

Cietuma sargi viņu aizveda.

„Vai es būtu maldījies, un grāfs nav mans tēvs?" Andrea nodomāja pie sevis, iekāpdams garenajos, segtajos cietuma ratos, kurus mēdza saukt par „salātu grozu". „Nu, jau rīt mēs to redzēsim!"'

Pēc divām trim dienām bija gaidāma zvērināto tiesas sēžu atklāšana.

Prokurors Vilfors bija ieslēdzies savā kabinetā un drudžaini strādāja pie Kadrusa slepkavības lietas. Šī prāva, tāpat kā viss, kas bija jel kādā sakarā ar grāfu Monte-Kristo, bija lieliski uztraukuši visu Parīzi. Pierādī­jumi pret slepkavu bija diezgan nepietiekami, jo dibinājās tikai uz mirsto­šā cietumnieka Kadrusa rakstu, kurā viņš apsūdzēja savu bijušo biedru. Bet vai šeit nevarēja būt vainīgs ienaids vai atriebība? Tomēr prokurors visiem spēkiem pūlējās pierādīt, ka vainīgais ir Benedeto, un viņa no­tiesāšana būtu vēl spējusi cik necik atdzīvināt viņa pamirušo sirdi.

Prokurors gribēja tieši ar Benedeto prāvu atklāt tiesas sēdes un tāpēc jo vairāk bija spiests strādāt. Viņš nevienam nerādījās un tikai vienu vie­nīgu reizi pa šo laiku bija redzējis savu tēvu, veco Nuartjē, kad bija aiz­gājis uz dārzu drusku atpūsties un staigādams bija ar nūju nocirtis puķēm galvas un lauzis rozes.

Dārzā rotājās arī mazais Eduārs ar savu māti, un Nuartjē bija licis piestumt savu krēslu pie loga, lai saulē pagozētos. Nejauši prokurors palū­kojās uz savu tēvu un redzēja, ka tā skatiens, pilns neizdzēšama, kvēla naida, bija stīvi vērsts uz to vietu, kur sēdēja Vilfora kundze ar mazo Eduāru.

Prokurors nobālēja, jo viņš zināja, ko sirmgalvis gribēja sacīt ar šo skatienu.

Vilfora kundze neko nenojauta, viņa lūkoja visādi pielabināt savu ne­rātno dēlēnu, kurš necik viņā neklausījās.

Prokurors vēlējās izbēgt no sirmgalvja briesmīgā skatiena un aši tuvojās namam, bet skatiens kļuva aizvien briesmīgāks un draudošāks, un neviļus viņš padevās tā varai, un, kā no čūskas skatiena valdzināts, viņš pat tuvo­jās viņam. Nuartjē pacēla savas briesmīgās acis uz augšu, it kā atgādinā­dams dēlam viņa zvērestu.

— Jā, jā, — teica prokurors klusi, — pacietieties, mans kungs, tikai vēl vienu dienu, ko es teicu, to es izpildīšu.

Nuartjē likās apmierināts, un viņa skatiens novērsās uz citu pusi.

Prokurors atrāva vaļā savus svārkus, viņam likās, ka viņš noslāps, viņš spieda drebošo roku pie pieres un iesteidzās savā kabinetā.

Nakts pagāja klusi un vēsi, visi gulēja, tik prokurors strādāja, lai varētu nodot bendēm vēl vienu upuri. Viņa apsūdzības runai šoreiz vajadzēja būt sevišķi asai.

Atausa bāla, drūma gaisma. Prokurora lampa kvēloja tumši, uzliesmoja un apdzisa. Vilfors streipuļodams pacēlās un atvēra logu, pa kuru dvesa salda oranžērijas smarža.

— Šodien, šodien, — čukstēja prokurors, — soģis sodīs vainīgo, kur viņš to sastaps!

Neviļus viņš palūkojās uz Nuartjē logiem.

Priekškari bija nolaisti.

— Esi mierīgs, es izpildīšu solījumu, — drebēdams klusi teica pro­kurors.

Maz pamazām namā sāka mosties ļaudis, un prokurors dzirdēja, ka viņa sieva piezvanīja, dzirdēja, ka mazais Eduārs sāka trokšņot. Prokurors arī piezvanīja. Ienāca sulainis, atnesdams avīzes un tasi šokolādes.

— Es neesmu prasījis šokolādi, — teica Vilfors, — kas tad tā rūpējas par mani?

— Cienījamā kundze domāja, ka cienījamam kungam šodien būšot daudz jārunā un tāpēc viņam arī jāstiprinoties.

Sulainis nolika tasi uz galdiņa un izgāja.

Vienu acumirkli prokurors uzlūkoja tasi šaubīdamies, tad viņš to aši paņēma un izdzēra vienā paņēmienā. Likās gluži tā, it kā viņš būtu ce­rējis, ka dzēriens būs nāvīgs un viņu atsvabinās no pienākuma, kurš bija grūtāks par nāvi.

Šokolāde izrādījās nekaitīga. Pienāca brokastu stunda, bet prokurors to nemaz neievēroja.

Atkal ienāca sulainis.

— Cienījamā kundze liek paziņot, ka pulkstenis ir vienpadsmit un ka sēde sākas divpadsmitos.

— Nu?

— Cienījamā kundze ir apģērbusies un vaicā, vai viņa var pavadīt cie­nījamo kungu?

— Kāpēc?

— Viņa vēlas noklausīties prāvas tiesāšanā.

— A, — teica prokurors gluži izbrīnījies. — To viņa vēlas?

Sulainis soli atkāpās.

— Sakiet cienījamai kundzei, — domīgi teica prokurors, — ka es gribu ar viņu parunāt un lūdzu viņu pagaidīt mani savā istabā. Pasakiet to un tūdaļ nāciet mani apģērbt!

Kad viss bija izdarīts, pēc brīža prokurors, rūpīgi apģērbts, ar savām lietām zem rokas devās uz sievas istabu.

Pie durvīm viņš acumirkli apstājās, lai noslaucītu baiļu sviedros nosvī­dušo pieri.

Tad viņš iegāja iekšā.

Vilfora kundze pusguļus sēdēja uz kāda dīvāna un šķirstīja žurnālus, kurus Eduārs saplosīja, pirms vēl māte bija tos izlasījusi. Viņa bija pilnā viesu uzvalkā, cepure un cimdi bija nolikti blakus.

— Ak, te jau jūs esat! — viņa mierīgi iesaucās. — Dievs, cik jūs esat bāls! Jūs laikam visu nakti neesat gulējis? Kāpēc jūs nenācāt brokastīs? Vai jūs ņemsit mani līdzi, vai man jāpaliek ar Eduāru?