Aleksandrs Dima (tevs) - GRAFS MONTE-KRISTO

Viņš mēdza atnākt savā dzīvoklī pulkstens četros pēc pusdienas, bet nekad nepalika tur pa nakti. Kāda veca kalpone uzkopa istabas. Ikreiz pēc noslēpumainā vīra ierašanās mēdza atbraukt dziļi plīvurā ietinusies kundze un klusiem soļiem ieiet noslēpumainajā dzīvoklī.

Dienu pēc Mersedes apciemojuma pie Danglāra nepazīstamais ieradās jau pulkstens desmitos. Gandrīz vai reizē ar viņu atbrauca aizplīvurotā kundze.

— Ak, Lisjēn, mans draugs! — iesaucās kundze, ieiedama uzīvoklī.

— Kas ir noticis, dārgā draudzene? Jūsu vēstule šorīt mani ļoti pār­steidza, sakiet aši, kas ir noticis, nomieriniet mani!

— Lisjēn, liels notikums, — teica kundze, — Danglāra kungs šonakt ir aizbraucis.

— Danglāra kungs? Aizbraucis? Kurp?

— To es nezinu.

— Kā? Jūs nezināt? Tātad viņš aizbraucis, lai neatgrieztos?

— Jā, viņš līdz ar savu sulaini, izbraucis no pilsētas ar ekstrapastu uz Fonteneblo.

— Ak, pagaidiet, mans draugs, viņš man atstājis vēstuli! Lasiet! — teica baronese Danglāra, pasniegdama vēstuli Debrē.

„Cienijamā kundze un ļoti uzticamā laulātā draudzene!"

Neko nedomādams, Debrē uzlūkoja baronesi, kura stipri nosarka.

Debrē turpināja lasīt:

„Kas Jūs šo vēstuli saņemsit, Jums vairs nebūs vīra, kā Jums vairs nav meitas — Francija tad jau būs tālu aiz manis. Es Jums kā gudrai sievai došu paskaidrojumus, kurus Jūs gan sapratīsit. Šorīt man bija jāizmaksā pieci miljoni, un no rīta man jāizmaksā tikpat liela summa. Es šo otru rītu negribu sagaidīt. Es zinu, ka jūs to ļoti labi saprotat, jo manas veikala darīšanas Jums vēl labāk zināmas nekā man: ja kāds gribētu jautāt, kur palika manas mantas lielākā daļa, es pats uz to nespētu atbildēt, kamēr Jūs to zināt itin labi.

Vai Jūs arī esat brīnījusies par mana bankrota ātrumu? Par to uguni, kurā izkusa visi mani zelta krājumi? Ak, es tur redzēju tikai postošu uguni, kamēr Jūs, es ceru, pelnos būsit atradusi arī mazliet zelta.

Apmierinādamies ar šo cerību, es aizeju, mana ļoti gudrā laulātā drau­dzene, un sirdsapziņa neizsaka man ne mazāko pārmetumu. Jums paliek labi draugi, minētie zelta pelni un pilnīga brīvība.

Bet vēl kāds vārds jāpiebilst, gluži mūsu starpā. Kamēr es vēl domāju, ka Jūs rūpējaties par mūsu nama un meitas labklājību, es pievēru acis, bet kad Jūs sākāt manu namu postīt, es negribu vairs būt par pamatu svešu ļaužu laimei. Es Jūs apņēmu par sievu bagātu, bet maz godātu, piecpadsmit gadus es vairoju mūsu mantu, tā kļuva ļoti liela, kamēr man gluži neizprotamās katastrofas, bez manas vainas, to pilnīgi izpostīja. Jūs šajā posta darbā piepalīdzējāt, un nu atkal es Jūs atstāju — bagātu, bet maz godātu.

Es aizbraucu vēl šodien, lai strādātu pats sev. Esmu Jums pateicīgs par labo paraugu, kā vajag tikai par sevi rūpēties, un es sekošu tam.

Jūsu padevīgais

barons Danglārs."

Baronese pa visu laiku, kamēr Debrē lasīja šo nepatīkamo vēstuli, ne­bija viņu izlaidusi no acīm un pamanījusi, ka viņš vairākas reizes bija nobālis un nosarcis.

— Nu? — jautāja baronese, kad Debrē bija beidzis lasīt un salocīja vēstuli.

— Nu, cienījamā kundze? — mehāniski atkārtoja Debrē.

— Ko jūs domājat?

— Es domāju, ka Danglāra kungs aizbraucis pilns aizdomu.

— Protams, bet vai tas ir viss, ko jūs man varētu sacīt?

— Es jūs nesaprotu, — vēsi teica Debrē.

— Viņš aizbraucis, lai nekad vairs nenāktu atpakaļ. Viņš mani atstāj šeit — un es esmu brīva uz visiem laikiem, — baronese piebilda lūg­damās.

Bet Debrē nekā neatbildēja, atstādams to viņas bailēm.

— Kā? — pēdīgi iesaucās baronese.

— Jūs man neatbildat?

— Vai jūs no manis vēlaties padomu?

— Jā, jā.

— Nu, tad es jums dodu padomu ceļot, — vēsi atbildēja jaunais cil­vēks.

— Ceļot? — čukstēja baronese.

— Jā. Jūs esat bagāta un gluži brīva, kā Danglāra kungs pareizi saka. Ceļojums liks aizmirst nepatīkamos notikumus Parīzē. Pasaulei vajag turēt jūs par atstātu un nabaga sievu, jo bagātību neviens nepiedos bankro­tējuša vīra sievai. Tagad palieciet vēl divas nedēļas Parīzē un izstāstiet katram, kas grib klausīties, cik nelaimīga, cik atstāta jūs esat. Tad pa- metiet visu sava nama dārgo ierīkojumu kreditoriem un aizbrauciet, un visi vienā balsī slavēs jūsu krietnumu un nesavtību. Visi jūs uzskatīs par nabagu, atstātu sievu, tikai es zinu jūsu mantas stāvokli un esmu gatavs dot jums par to rēķinu.

Bāla un gluži satriekta par Debrē atraidošo aukstumu, baronese tik tikko saprata sava agrākā mīļākā runu.

— Atstāta, jā, atstāta, mans kungs, — viņa atkārtoja, — jā, jums taisnī­ba; atstāta, par to neviens nešaubīsies.

— Bet bagāta, ļoti bagāta, - turpinaja Debrē, izņemdams kaut kādus papīrus no savas kabatas grāmatiņas.

Baronese nekā vairāk neteica, viņas lepnums bija lauzts, viņa bija sava mīļākā atstāta. Viņa spēja tik tikko noturēt asaras.

— Cienījamā kundze, — atkal teica Debrē, — tagad ir seši mēneši, kopš mēs biedrojamies; jūs devāt mums simttūkstoš franku pamatkapitāla. Ar šo kapitālu mēs pelnījām maijā 400000 franku, jūnijā 900000, jūlijā 700000, tas bija tad, kad mēs spekulējām ar spāņu papīriem. Augustā mēs zaudējām 300000, bet drīz atkal pelnījām, un nu tagad galu galā mums ir kopā 2400000 franku, tas būtu katram no mums viens miljons un divsimt tūkstoši franku.

— Tagad, — Debrē turpināja kā īsts biržas aģents, — mums ir 80000 franku procentu no šīs summas.

— Bet no kurienes tad ņemt procentus, kad jūs naudu neesat nekur veikalā ielicis? — viņu pārtrauca baronese, kuras atraidītās mīlestības sā­pes bija remdinājusi naudas skaņa.

— Ā, man taču bija no jums pilnvara, — teica Debrē, —. un es šo summu izmantoju veikalā. Un jūsu daļa tātad ir 40000 franku un bez tam vēl jūsu ieliktais pamatkapitāls - 100000 franku. Es šo naudu aizvakar izņēmu, jo paredzēju, ka man nāksies jums dot rēķinu. Šeit ir nauda — puse banku zīmēs, puse labos vekseļos.

Un viņš nodeva baronesei naudu un papīrus, piebilzdams, ka nauda ir droši noguldīta un viņa varot būt gluži mierīga.

Nopūzdamās baronese ielika bankas zīmes un vekseļus savā kabatas grāmatiņā un tad bāla un klusa gaidīja kādu maigāku vārdu, kas viņu nomierinātu par viņas lielo bagātību.

Bet viņa gaidīja velti.

— Tagad, cienījamā kundze, — turpināja Debrē, — jums būs gada ienākums 60000 liru, tā ir milzīga bagātība kundzei, kura vismaz gada laikā nedrīkst atklātībā rādīties. Jūs varat izpildīt tagad katru savu vēlmi, un, ja ne, es vēl varu no savas daļas aizdot.

— Pateicos, mans kungs, — teica baronese, — nabaga sievietei, kura ilgi nevarēs rādīties pasaulē, tā ir pārāk liela manta.

Debrē pakustējās, it kā gribētu teikt: „Kā jums tīk."

Nabaga baronese aizvien vēl bija cerējusi, bet Šī kustība, šis vēsais ska­tiens un tad klusuciešana viņu galīgi satrieca. Viņa piecēlās, atvēra durvis un, atpakaļ nepaskatīdamās, aizgāja.

Debrē gluži vienaldzīgi ļāva viņai aiziet, tad apsēdās un sāka aprēķināt vēlreiz savus kapitālus.

— Jā, jā, — viņš teica, — man paliek viens miljons sešdesmit tūkstoši franku. Žēl, ka Vilfora jaunkundze nomira. Es viņu labprāt būtu precējis, bet nu jau man rokas ir brīvas.

Un flegmātiski viņš nogaidīja vēl minūtes divdesmit un tad arī aizgāja.

Vienu stāvu augstāk virs Debrē dzīvokļa atradās Morserfa un viņa mā­tes dzīvoklis.