Aleksandrs Dima (tevs) - GRAFS MONTE-KRISTO

Bošāns un Šato-Reno tūdaļ ieraudzīja grāfu un tuvojās viņam.

— Kur Morelis? — jautāja Monte-Kristo.

Neviens nemācēja viņam atbildēt.

Pēdīgi gājiens nonāca pie kapsētas, un grāfa asais skatiens šeit drīz atrada meklēto aiz kādas cipreses ejam uz kapa vietu.

Tuvāk pienākot, grāfs Monte-Kristo pamanīja, cik bāls ir Morelis; arī jautrajiem jaunajiem kungiem tas likās dīvaini. Visas bēru ceremonijas laikā Monte-Kristo neizlaida Moreli no acīm; kad ceremonija bija bei­gusies un visi sāka izklīst, Monte-Kristo atvadījās un nozuda ļaužu drūz­mā. Bet viņš neaizgāja, nostājās turpat aiz kāda monumenta, no kurienes varēja redzēt Moreli.

Kad kapsēta bija palikusi gluži tukša, Morelis pienāca kapiem tuvāk, palūkojās apkārt un tad nometās ceļos, vaidēdams:

— Ak, Valentīna!

Šajā vienā vārdā bija tik daudz sāpju un moku, ka Monte-Kristo, kurš to dzirdēja, vai sirds gribēja lūzt aiz līdzcietības; klusi viņš pienāca un uzlika roku uz Moreļa pleca.

— Mans draugs, es jūs meklēju, — viņš teica.

— Jūs redzat, es lūdzu Dievu, — klusi atbildēja Maksimiliāns.

Ar pētošu skatienu Monte-Kristo uzlūkoja viņu un tad, mazliet no­mierinājies, teica:

— Vai nebrauksim kopā atpakaļ uz Parīzi?

— Ļaujiet man palikt šeit vienam! — Morelis atteica tikpat rāmi.

Grāfs Monte-Kristo aizgāja bez ierunām, bet palika vēl turpat kapsētā,

lai uzlūkotu Moreli. Par laiku Maksimiliāns piecēlās un, atpakaļ neatska­tīdamies, izgāja no kapsētas.

Grāfs Monte-Kristo zināmā attālumā sekoja jauneklim, un, tiklīdz tas bija nonācis savās mājās, arī pieklauvēja.

— Ak, esiet sveicināts, grāf! — iesaucās Jūlija, viņu laipni saņemdama.

— Vai Maksimiliāns ir pārnācis? — jautāja Monte-Kristo. — Man tū­daļ ar viņu jārunā.

Monte-Kristo uzkāpa augšā Maksimiliāna dzīvoklī; durvis bija no iekšas aizšautas un logiem aizlaists priekšā prieškars.

„Piezvanīt?" viņš nodomāja. „Ak nē, tad Maksimiliāns tik vēl pasteigtos ar sava nodoma īstenošanu un zvana skaņām kā atbilde atskanētu pistoles šāviens."

Monte-Kristo stipri drebēja; tad viņš aši ar elkoni izsita durvju loga rūti, pacēla zīda priekškaru un redzēja, ka Maksimiliāns, kurš rakstīdams bija sēdējis pie galda, uzlēca kājās.

— Lūdzu tūkstošreiz piedot, mīļais draugs, — teica Monte-Kristo, - es paslīdēju uz grīdas un ar elkoni izsitu loga rūti. Neliecieties traucēties, es pats atvēršu durvis.

Un, iebāzdams roku caur izsisto loga rūti, Monte-Kristo attaisīja durvis.

Morelis bija manāmi apjucis un nāca pretī Monte-Kristo, lai lūkot 11 viņu atturēt no ienākšanas.

— Hm! — teica Monte-Kristo. — Pie jums grīdas ir gan gludas kā spogulis!

— Vai jūs sagriezāt roku? — Morelis jautāja.

— Es nezinu, bet ko jūs tur darījāt? Rakstījāt?

— Jā, es rakstīju, bet kas tad ir?

Monte-Kristo pagāja viņam garām un, pētīgi uz viņu skatīdamies, teica:

— Jūs rakstījāt, un blakus uz galda pistoles?

— Es gatavojos ceļojumam, — dusmīgi atteica Morelis.

— Mans draugs! — Monte-Kristo teica bezgala maigā balsi.

— Mans kungs?

— Mīļais Maksimiliān, neķerieties pie pēdējā līdzekļa, es jūs ludzu!

— Mans Dievs, vai tad ceļojums ir pēdējais līdzeklis? — Morelis at­teica.

— Maksimiliān, — teica Monte-Kristo mīkstā balsī, — abi noņemsim maskas. Jūs mani nepievilsit ar savu ārējo mieru, kā es ne ar savu piepešo ierašanos; Jūs sapratīsit, ka es esmu ļoti nemierīgs, ja jūs traucēju šādā stāvoklī, Morei, jūs gribat nonāvēties?

— Ā. — teica Morelis trīsēdams, — kāpēc jūs tā domājat?

Grāfs piesteidzās pie galda un, noņēmis no iesāktās vēstules uzklāto lapu, sāka lasīt vēstuli, kaut gan Morelis aši piesteidzās, lai to izrautu viņam no rokām.

— Šeit ir rakstīts, ka jūs gribai nonāvēties, — Monte-Kristo teica.

— Nu, labi! — kliedza Morelis, no sava ārējā miera piepeši pāriedams uz spēju uzbudinājumu. — Nu, labi, un ja ari tā būtu, kas varētu, kas iedrošinātos mani atturēt, kad es sacītu: „Visas manas cerības ir zudušas, mana sirds lauzta, mana dzīvības liesma izdzēsta…" Kad es sacītu: „Līdz- cietība pavēl ļaut man mirt, jo, kad es nemirstu, es kļūšu ārprātīgs!" Vai kāds būtu tik nežēlīgs, ka atbildētu: „Tev nav taisnība!" Vai būtu kāds, kam būtu dūša tā sacīt?

— Jā, Morei, jā, — atteica Monte-Kristo.

— Jūs? - kliedza Morelis lielākās dusmās un pārmetumos. — Jūs, kas mani ar neprātīgām cerībām, nepamatotiem solījumiem atturējāt! Bez jums es varbūt būtu vēl spējis viņu glābt, vismaz viņa būtu mirusi manās rokās! Jūs, kas lielījāties, ka jums rokās visa gudrība, visa vara, kas gri­bējāt izrādīties par likteni šeit zemes virsū un kas nespējāt ne pretindi gādāt noindētai meitenei! A, es jūs nožēlotu, mans kungs, ja pārāk neni­cinātu!

— Morel!!

— Jā, jūs vēlējāties, lai es noņemu masku, nu es izpildu vēlmi… Jā, kad jūs man sekojāt kapsētā, es jums vēl atbildēju, jo man ir laba sirds… Bet, kad jūs, draudzību velti valkādami, man nākat pakaļ pat manā istabā, kad jūs man uzkraujat jaunas mokas, kad es domāju jau visas izbaudījis, — tad, grāf Monte-Kristo, mans lielais labdari, vispārējais palīg un glābēj, esiet apmierināts, jūs redzēsit, kā mirst jūsu bijušais draugs!..

Un nelaimīgais kā ārprātā metās pie pistolēm.

Bāls kā spoks, bet zibošām acīm grāfs uzlika roku uz pistolēm un teica:

— Es jums saku, jūs nenonāvēsities!

— Palūkojiet taču mani atturēt! — kliedza Morelis, otrreiz pēc pisto­lēm mezdamies.

— Es jūs atturēšu, — teica Monte-Kristo, satverdams viņu ar stiprām rokām.

— Bet kas tad jūs esat, ka iedrošināties varu lietot pret brīviem un domājošiem cilvēkiem?! - sauca Morelis.

— Kas es esmu? — atkārtoja Monte-Kristo. — Klausieties, es esmu vienīgais cilvēks pasaulē, kuram ir tiesība jums sacīt: „Morel, negribu, ka tava tēva dēls šodien mirtu!"

— Kāpēc jūs runājat par manu tēvu? — stomījās Maksimiliāns atkāp­damies. — Kāda daļa mana tēva piemiņai gar šo lietu?

— Tāpēc, ka es esmu tas, kas glāba tava tēva dzīvību, kad viņš gribēja tāpat nonāvēties — kā tu šodien. Tāpēc, ka es esmu tas vīrs, kas tavai māsai sūtīja naudas maku un tavam vecajam tēvam kuģi „Faraons". Tā­pēc, ka es esmu Edmons Dantess, kas tevi kā bērnu turēja klēpī!

Morelis atkāpās vēl soli atpakaļ, apmulsis, sadragāts, smagi elsodams, tad piepeši spēki likās viņu atstājam, viņš iekliedzās un saļima.

Bet tikpat piepeši viņa spēki atkal atmodās, viņš uzlēca augšā, izskrēja no istabas un sauca tad pilnā balsi:

— Jūlija, Jūlija! Emanuēl, Emanuēl!

Monte-Kristo gribēja viņu atturēt, bet viņš aši izrāvās. No viņa klie­dzieniem izbiedēti, saskrēja pāris sulaiņu, kā arī Emanuēls un Jūlija.

Morelis satvēra māsu un svaini pie rokas un teica:

— Nāciet, nāciet, lūk, tas ir viņš, mūsu labdaris, mūsu tēva dzīvības glābējs, tas ir…

Viņš gribēja teikt „Edmons Dantess", — bet grāfs aizturēja viņa muti.

Emanuēls, Jūlija, Maksimiliāns apskāva viņu, spieda tam rokas un izrā­dīja tik dziļu, sirsnīgu prieku un pateicību, ka šī dzelzs vira sirds izkusa, uguns stars no viņa sirds iešāvās viņa acīs, viņš nolieca galvu un raudāja…

Tikko atguvusi elpu no dziļā aizkustinājuma, Jūlija steidzās pa kāpnēm lejā pēc naudas maka, kuru nepazīstamais labdaris bija viņai devis.