Aleksandrs Dima (tevs) - GRAFS MONTE-KRISTO

— Nododiet tad viņam arī šo atslēgu, lai viņš var pēc patikas ieiet un iziet, mani netraucējot! Priesteris sapratīs manas sāpes un atstās mani vienu, — teica prokurors un atvadījis devās savā kabinetā pie darba, jo tikai darbā viņš vēl spēja savām sāpēm atrast mierinājumu.

Ārsti jau durvīs sastapa kādu priesteri.

— Mans kungs, — viņu uzrunāja Avrinji, — vai jūs nebūtu tik laipns pakalpot nabaga tēvam, kurš ir pazaudējis meitu?

— Mans kungs, — atbildēja priesteris ar itāliešu akcentu, — es zinu, ka tur ir kāds nomiris. Es iešu izpildīt savu pienākumu.

— Valentīna ir jauna meitene.

— Jā, es to dzirdēju no sulaiņiem, kuri bēga no šā nama. Viņu sauca Valentīna, un es par viņu jau lūdzu Dievu.

— Pateicos, mans kungs! Tad, lūdzu, turpiniet savu svēto pienākumu! Es jūs aizvedīšu pie mirušās un varu jums jau iepriekš apliecināt dziļu ģimenes pateicību.

Kad ārsts un abats iegāja Valentīnas istabā, Nuartjē un abata skatieni sastapās, un sirmgalvis likās ienācējā atrodam kaut ko sevišķu, jo ne­novērsa vairs no viņa savu skatienu.

Lai netiktu traucēts lūgšanās, abats, kad ārsts bija aizgājis, rūpīgi aiz­slēdza visas durvis un tad vēl aizšāva priekšā aizbīdni.

Nākamā diena bija miglaina.

Pa nakti līķa apkopēji bija izpildījuši savu amatu un Valentīnu guldījuši greznā zārkā.

Vēlu vakarā Nuartjē ienesa tā istabā, un viņš bija gluži mierīgs, kad tika šķirts no savas mīlules: Nuartjē un abats Buzoni, kuri abi zināja par Vilfora kundzes noziegumu, zināja tagad arī par Valentīnas glābšanu, abats bija pratis visu paziņot sirmgalvim.

Pulkstens astoņos atnāca ārsts, kad abats jau bija aizgājis. Viņš atrada Nuartjē gluži mierīgi guļam un ļoti izbrīnījās.

— Redziet, — ārsts teica ienākušajam prokuroram, — kā daba prot remdināt asākās sāpes; Nuartjē kungs tik ļoti mīlēja Valentīnu, un tomēr viņš guļ.

— Jā, tas ir brīnišķi, — teica prokurors, — jo citkārt pēc vismazā­kajām nepatikšanām viņš neguļ caurām naktīm. Uzlūkojiet turpretī mani! — viņš turpināja. — Sāpes mani nav spējušas pārmākt un iemidzināt; jau otru nakti es neesmu ne acis aizdarījis un tikai strādājis, strādājis pie šīs Benedeto slepkavības prāvas. Ak, darbs! Darbs! Mans vienīgais prieks, mana kaislība, tu man remdini manas sāpes!

Un viņš drudžaini spieda ārsta roku.

— Vai es esmu jums vajadzīgs? — ārsts jautāja.

— Nē, bet, lūdzams, atnāciet ap pulkstens vienpadsmitiem, jo tad — būs — apbēdīšana — mans nabaga bērns!

— Un vai jūs bēru zālē ari būsit?

— Nē, kāds brālēns ir uzņēmies bēdīgo pienākumu sagaidīt bēru vie­sus. Es strādāšu, dakter, kad es strādāju, tad viss zūd.

Un atvadījies prokurors tūdaļ atkal devās pie darba.

Gaitenī ārsts satika Vilfora radinieku, par kuru nupat bija runa, neie­vērojamu personu, vienu no tām būtnēm, kuras liekas jau daba radijusi blakus lomām pasaulē.

Melni ģērbies, ar krepa lentu ap roku viņš akurāti bija ieradies pēc Vilfora uzaicinājuma, lai uzcītīgi izpildītu savu bēru amatu.

Pulkstens vienpadsmitos sāka pulcēties bēru viesi, piebrauca bēru rati, sanāca daudz ļaužu, kuri vienaldzīgi steidzās noskatīties greznās bērēs kā greznās kāzās.

Zāles pildījās ar labākajām Parīzes aprindām, pazīstamiem vīriem no tautas vietnieku nama un augšnama, no tiesu iestādēm, armijas, literatūras un preses, jo Vilfors ieņēma vienu no pirmajām vietām Parīzē.

Brālēns stāvēja pie durvīm un saņēma viesus pieklājīgi noskumušu, bet ne pārāk bēdīgu seju, kas nebūtu patikusi bēriniekiem.

Arī mūsu pazīstamie Debrē, Šato-Reno un Bošāns bija ieradušies.

— Kas tas par kungu, kas sagaidīja viesus? — jautāja Šato-Reno. — Vai kāds deputāts?

- Nē, — teica Bošāns, — es esmu nolādēts šo kungu katru reizi redzēt un nepazīstu viņu.

— Klausieties, Bošān, vai jūs savā avīzē rakstījāt par šo nāves gadī­jumu?

— Jā, par to bija runa, bet raksts nav mans, un es šaubos, vai tas būs patīkams Vilfora kungam. Man liekas, tur bija teikts, ka, ja četri nāves gadījumi būtu notikuši citur, ne pie paša prokurora, tad laikam gan pro­kurors uz tiem būtu pievērsis uzmanību.

— Bet kur tad ir Monte-Kristo?

— Arī Moreli es neredzu.

— Vai tad Morelis bija pazīstams šinī namā?

— Viņš bija tikai Vilfora kundzei priekšā stādīts, bet taču viņam va­jadzēja šeit būt, jo par ko tad lai viņš Šovakar runā, ja ne par šim bērēm?

— Klusu, nāk tieslietu ministrs, tas jūtas spiests teikt runu, lai mieri­nātu nelaiķes tēvu.

Monte-Kristo tiešām nebija ieradies bēru namā; viņš bija aizbraucis pie Danglāra, kurš arī bija palicis mājās.

— A, grāf, — teica Danglārs, — jūs nākat man izsacīt līdzjūtību par nelaimi, kura liekas mani tagad vajā. Mūsu paaudzes cilvēkiem šogad nav laimes, tā nabaga Morserfs aizgāja bojā, tā arī Vilforam nāve laupījusi mīļotu meitu, un īsā laikā viņš nu zaudējis gandrīz vai visu ģimeni. Mor- serfs negodā gāzts un pats nošāvies, un es šā ļaundara Benedeto dēļ esmu kļuvis smieklīgs un…

— Nu, un kas vēl? — jautāja grāfs.

— Ak, vai jūs nezināt, grāf?

— Kāda jauna nelaime?

— Mana meita…

— Eiženijas jaunkundze?..

— Ir mūs atstājusi!

— Ak, mans Dievs, ko jūs sakāt?

— Jā, mīļais grāf. Cik jūs esat laimīgs, ka jums nav ne sievas, ne bērnu.

— Tiešām?

— Ak jā!

— Un jūs sacījāt, ka Eiženijas jaunkundze?..

— Nav spējusi panest kaunu un — lūgusi atļauju aizceļot.

— Un aizceļojusi? Ar baronesi?

— Nē, ar kādu radinieci. Ak, mēs mūsu dārgo bērnu būsim pazau­dējuši, jo, cik es pazīstu viņas raksturu, viņa nekad neatgriezīsies Francijā.

— Ko nu, barons kungs! Tādas sāpes var tiešām sagrauzt nabaga vīru, kuram bērns ir visa bagātība, bet miljonārs to var paciest. Jūs, finansu karalis, taču zināsit, ka nauda spēj nomierināt vislabāk.

Danglārs iesāņus uzlūkoja grāfu Monte-Kristo, lai redzētu, vai tas zo­bojas vai runā nopietni.

— Jā, — viņš tad teica, — ia nauda var nomierināt, tad man jābūt apmierinātam, jo es esmu bagāts.

— Tik bagāts, mīļais baron, ka jūsu manta līdzinās piramīdām: ja kāds gribētu tās nopostīt, viņš neuzdrošinātos, un, ja uzdrošinātos, tad nespētu.

Danglārs pasmīnēja par šo grāfa lielo lētticību.

— Jūs redzējāt, — viņš teica, — ka es nupat izrakstīju piecus mazus čekus. Divus es esmu parakstījis, atļaujiet man arī vēl tos trīs parakstīt!

— Lūdzu, barona kungs!

Acumirkli valdīja dziļš klusums, dzirdēja tikai baņķiera spalvu pa pa­pīru čirkstam.

— Vai tie spāņu papīri, vai no Haiti, vai no Neapoles?

— Nē, — atteica Danglārs, lepni pasmīnēdams.

— Tie ir vekseļi uzrādītājam Francijas bankā. Palūkojiet, grāf, jūs, kas esat finansu ķeizars, vai jūs esat daudz šādas papīra strēmelītes redzējis, no kurām katra ir veseli miljonu vērta?

Monte-Kristo paņēma lik lepni rādītos čekus un lasīja:

„Francijas bankas direktors tiek lūgts uz mana rēķina no maniem noguldi jumiem izmaksai summu — piecus miljonus franku.

Barons Danglārs.„

— Pieci miljoni! — iesaucās grāfs. — Ak jūs, Krēzs tāds!

— Tādi nu reiz ir mani veikali, — teica Danglārs.

— Tas ir apbrīnojami, jo summa laikam tiks izmaksāta skaidrā naudā.