Aleksandrs Dima (tevs) - GRAFS MONTE-KRISTO

Viņš piegāja pie kāda skapīša, kur bija sev ierīkojis mazu aptieku, un iepilināja glāzē dažus pilienus salpetra skābes, kura šķidrumu tūdaļ krā­soja sarkanu.

Vilfora kundzei viss griezās acu priekšā, viņai tika nelabi ap dušu, un viņa strauji izstreipuļoja ārā.

Tikai ārsts bija pamanījis Vilfora kundzes apjukumu un drīzo aiziešanu.

Viņš pacēla priekškaru uz Eduāra istabu un redzēja Vilfora kundzi nekustīgi guļam uz grīdas.

— Palīdziet Vilfora kundzei, — ārsts teica kopējai, — viņai ir uznācis ģībonis.

— Bet Valentīnas jaunkundze? — tā atbildēja.

— Valentīnas jaunkundzei palīdzība vairs nav vajadzīga, viņa ir mirusi.

— Mirusi, mirusi, — ievaidējās prokurors, kuru sāpes mocīja vēl jo vairāk, jo mazāk līdzcietība bija pazīstama šai akmens sirdij, kas bija no­rūdīta viņa asiņainajā amatā.

— Mirusi? — iekliedzās vēl kāda trešā balss. — Kas apgalvo, ka Va­lentīna mirusi?

Abi vīrieši, ārsts un prokurors, apgriezās un ieraudzīja Moreli, kurš drebošs, bāls un sejā gluži pārvērties stāvēja uz sliekšņa.

Viņš bija parastā stundā atnācis pie Nuartjē apjautāties par Valentīnu.

Šoreiz viņš atrada visas durvis vaļā un varēja ienākt bez piezvanīšanas.

Priekšistabā viņš acumirkli gaidīja, bet neviens sulainis nerādījās.

Visi sulaiņi, arī Nuartjē jaunais sulainis, bija atstājuši namu.

Moreli tas vēl sevišķi nemierīgu nedarīja: Monte-Kristo viņam bija so­lījis, ka Valentīna paliks dzīva, un līdz šim bija solījumu turējis. Katru vakaru grāfs viņam bija devis labas ziņas, kuras katru rītu Nuartjē ap­liecināja.

Tomēr šis klusums viņam likās dīvains. Viņš sauca, bet neviens ne­atbildēja. Tad viņš gāja tālāk.

Nuartjē durvis bija atvērtas tāpat kā visas citas durvis.

Sirmgalvis kā aizvien sēdēja savā krēslā, plaši atvērtās acis izrādīja bai­les.

— Kā jūs jūtaties, mans kungs? — jautāja Morelis ne bez zināma ne­miera.

— Labi, — atteica sirmgalvja acis.

Bet viņa vaibsti kļuva aizvien nemierīgāki.

— Jūs kaut ko vēlaties? — jautāja Morelis. — Vai lai es pasaucu kādu sulaini?

— Jā.

Morelis zvanīja ļoti stipri, bet neviens nerādījās.

Viņš pagriezās pret Nuartjē. Tas bija bāls kā līķis.

— Mans Dievs, kāpēc tad neviens nenāk? — iesaucās Morelis. — Vai ir notikusi kāda nelaime?

Nuartjē acis likās vai no dobumiem laukā sprāgstam.

— Bet kas tad jums kaiš? Jūs mani biedējat, — iesaucās Morelis. — Valentīna… Valentīna!

— Jā, jā, — teica sirmgalvis.

Maksimiliāns atpleta muti, gribēdams ko teikt, bet nevarēja izdabūt nekādas skaņas, viņš grīļojās un tik tikko nepakrita.

Tad viņš izstiepa roku pret durvīm.

— Jā, jā, jā, — teica sirmgalvis.

Maksimiliāns aši uzskrēja augšā pa mazām kāpnēm, kamēr Nuartjē acis likās vēl saucam:

„Ašāk, ašāk!"

Pāris minūtēs jaunais cilvēks izskrēja cauri veselai rindai istabu līdz Valentīnas istabai; visas istabas bija gluži tukšas.

Morelim pat nevajadzēja durvis atvērt, jo visas bija vaļā.

Skaļa šņukstēšana skanēja viņam pretī. Viņš redzēja kā caur miglu mel­nu tēlu starp baltiem spilveniem un segām. Bailes, briesmīgas bailes viņam lika sastingt uz sliekšņa.

Tad viņš dzirdēja kādu balsi sakām: — Valentīna ir mirusi! Un otru kādu balsi atskanam: „Mirusi! Mirusi!"

Vilfors piepeši piecēlās, gandrīz vai nokaunējies,' ka nu kāds redzējis viņu sāpju pārņemtu.

Šausmīgais prokurora amats, kuru viņš pildīja jau divdesmit piecus ga­dus, viņa krūtīs bija apspiedis katru cilvēcīgu jūtu.

Prokurora apmulsušais skatiens vērsās pie Moreļa.

— Kas jūs esat, mans kungs, — prokurors sauca, — ka aizmirstaties un šādā kārtā ienākat bēru namā? Tūliņ ejiet projām!

Morelis stāvēja nekustēdamies. Viņš nevarēja savas acis novērst no šausmīgā skata.

— Ejiet prom, vai dzirdat! — kliedza Vilfors, kamēr ārsts tuvojās jau­neklim, lai viņu izbīdītu ārā pa durvīm.

Morelis apmulsis uzlūkoja līķi, abus kungus, visu istabu, acumirkli likās kavējamies, atvēra muti, bet ne vārda nespēja izrunāt, neskatoties uz sā­pīgo domu drūzmu, kas viļņoja viņa smadzenēs. Viņš rokām plosīja sev matus un, stīvi, neprātīgi skatīdamies, atstāja istabu.

Bet nebija pagājušas vēl ne piecas minūtes, kad prokurors un ārsts izdzirda kāpnes čīkstam zem svarīgiem, smagiem soļiem; durvīs atkal pa­rādījās Morelis, kurš gandrīz vai ar pārdabisku spēku nesa rokās krēslu ar veco Nuartjē.

Uz pēdējā kāpņu pakāpiena nonācis, viņš nolika krēslu zemē un iestū­ma to uz ritenīšiem Valentīnas istabā.

Tikai izmisums deva jauneklim spēku izdarīt šādu neticamu darbu.

Šausmīgs tagad bija Nuartjē, kura gudrība izlietoja visus līdzekļus un kura kvēlojošās, varenās acis likās stājamies visu citu locekļu vietā.

Arī uz Vilforu šī bālā seja ar liesmojošām acīm atstāja briesmīgu ie­spaidu.

Ikvienu reizi, kad prokurors bija sadūries ar savu tēvu, bija noticis kaut kas šausmīgs.

— Palūkojiet, ko ar viņu ir izdarījuši! — kliedza Morelis, Nuartjē krēs­lu gluži tuvu piestumdams pie Valentīnas gultas un izstiepdams roku pret Valentīnu. — Palūkojiet, manu tēv!

Soli atkāpdamies, Vilfors izbrīnījies uzlūkoja šo jaunekli, kuru viņš tik tikko pazina un kurš Nuartjē sauca par tēvu.

Visa sirmgalvja dvēsele likās sastrēgusi viņa acīs,' kuras bija asiņu pil­nas. Kakla dzīslas bija uztūkušas, sejas krāsa — zilgana. Kliedziens, aiz­grābjošs savā mēmumā, likās spiežamies caur visām ādas porām.

Avrinji izbijies piesteidzās pie sirmgalvja un deva viņam ost kaut kādas nomierinošas zāles.

— Mans kungs! — kliedza Morelis, satverdams Nuartjē roku, — man jautāja, kas es esmu, kādas man ir tiesības še ienākt! Izskaidrojiet viņiem, sakiet viņiem!

Un Maksimiliāna balss elsojot aizrāvās.

Sirmgalvis elpoja tik spēji, ka bija jābaidās, ka viņu neķer pēdējā trie* kas lēkme.

Pēdīgi pār viņa vaigiem noritēja lielas asaras, viņš bija laimīgāks par Moreli, kurš elsoja bez asarām.

— Sakiet viņiem, — dobji turpināja jauneklis, - ka es biju viņas sa­derinātais! Sakiet viņiem, ka viņa bija mana cēlā draudzene, mana vienīgā mīlestība zemes virsū! Sakiet, sakiet aši, ka šī mirusī pieder man, man!

Lielais spēks sabruka, un viņš nokrita ceļos pie savas mīļākās miesām.

Jaunekļa sāpes bija tik dziļas, tik patiesas, ka ārstam vajadzēja no­vērsties, lai apslāpētu savu uzbudinājumu, un Vilfors, neprasīdams nekādu izskaidrojumu, šā briesmīgā sāpju spēka pārvarēts, padevās tam magnē­tiskajam iespaidam, kas mūs velk pie cilvēkiem, kas mīlējuši tos, kurus mēs apraudam, un sniedza Moreiim roku.

Bet Morelis nekā neredzēja, viņš bija satvēris Valentīnas roku un kvē­lojošo galvu vaidēdams gremdēja spilvenos.

Vairākas minūtes istabā bija dzirdami tikai skaļa elsošana, lāsti un lūg­šanas.

Bet kāds troksnis visus pārsteidza, tā bija vecā Nuartjē smagā, aiz- dvesusī elpošana, no kuras likās cits pēc cita pārtrūka viņa dzīvības pa­vedieni.

Pēdīgi saņēmies, Vilfors teica Maksimiliānam:

— Mans kungs, jūs mīlējāt Valentīnu, jūs bijāt viņas saderinātais, kā pats sacījāt, es nekā nezināju par šo jūsu sakaru, un tomēr es, viņas tēvs, piedodu jums, jo es redzu, ka jūsu sāpes ir lielas un patiesas. Es pats esmu pārāk sagrauzts, lai varētu sirdī turēt dusmas. Bet jūs redzat, ka šis eņģelis, kuru mēs mīlējām, atstājis šo zemi, viņai mēs vairs neesam vajadzīgi, tātad sakiet ardievas šīm mirstīgajām atliekām, pēdējo reizi satve­riet viņas roku un atstājiet viņu mūžam, aiziedams no šejienes! Valentīnai tagad ir vajadzīgs tikai vēl priesteris, kas viņu svētīs.