Aleksandrs Dima (tevs) - GRAFS MONTE-KRISTO

Vilfors pēdējos vārdus izrunāja gandrīz vai ar drudžainu niknumu.

— Bet jūs sakāt, — teica baronese, izmēģinādama pēdējo līdzekli, — ka šis jaunais cilvēks esot bārenis?

— Jo labāk, liktenis tā lēmis, ka neviens par viņu neraudās, — atteica prokurors.

— Tā jau ir asinkārība pret vājo!

— Vājākais, kurš nokauj!

— Viņa kauns krīt arī uz manu namu, — teica baronese.

— Un vai manā namā nav nāve?

— Ak, mans kungs, — iekliedzās baronese, — jums nav līdzcietības pret citiem! Nu citiem nebūs arī līdzcietības pret jums!

— Lai tā ir! — iesaucās Vilfors, roku paceldams.

— Atlieciet vismaz šo nelaimīgo prāvu uz nākamo sēdi, tā būtu iegūti seši mēneši laika.

— Nu, — teica Vilfors, — man vēl piecas dienas laika, instrukcija ir gatava, piecas dienas ir vairāk laika, nekā man vajag, jo vairāk tāpēc, ka arī man gribas aizmirst! Jā, kad es strādāju dienas un naktis, tad gadās mirkļi, kad es varu aizmirst, un tad… es esmu laimīgs, kā var būt laimīgi tik mirušie, bet arī tas ir labāk nekā pastāvīgi ciest un ciest.

— Mans kungs, viņš ir izbēdzis, ļaujiet viņam bēgt, nekā nedarīt ir viegla žēlastība!

— Ir jau par vēlu, cienījamā kundze, līdzko ausa diena, pa telegrāfu tika dota ziņa, un tagad…

— Prokurora kungs, — ienākot teica sulainis, — no iekšlietu minis­trijas atnesta depeša.

Vilfors paņēma depešu un lasīja.

Danglāra kundze trīsēja no bailēm. Vilfors noprata.

— Atrasts! — iesaucās prokurors. — Kompjēnā viņu ir noķēruši.

Baronese auksti piecēlās, viņa bija ļoti bāla.

— Palieciet sveiks, mans kungs! — viņa teica.

— Ardievu, cienījamā kundze! — teica Vilfors gandrīz vai priecīgi un pavadīja viņu līdz durvīm.

Tad, pagriezdamies atpakaļ, prokurors teica, pa depešu sizdams:

— Man bija viens naudas viltotājs, trīs zagļi, divi ugunspielaidēji, trūka vēl tikai slepkava, nu viņš man ir. A, tā tik būs lieliska tiesas sesija.

Valentīna aizvien vēl atradās gultā un no Vilfora kundzes dabūja zināt par visiem notikumiem, tas ir, par Eiženijas bēgšanu un Andrea sagūstī­šanu. Bet slimā bija pārāk vāja, lai tam visam piegrieztu vērību; pa die­nām Nuartjē viņu uzmudināja, likdams sevi aiznest uz viņas istabu. Arī tēvs bieži bija pie viņas. Vectēvs mēdza palikt pie viņas līdz pulkstens astoņiem, kāda slimo kopēja — līdz vienpadsmitiem. Tad viņa nodeva istabas atslēgas pašam Vilfora kungam, un pa nakti tikai caur Vilfora kundzes un mazā Eduāra istabām varēja nokļūt pie slimās.

Katru rītu nabaga Morelis no Nuartjē dabūja zināt par Valentīnas ve­selību. Kaut gan vēl vāja, Valentīnai tomēr kļuva labāk, un Morelis kļuva mierīgāks, ievērodams Monte-Kristo apgalvojumu, ka Valentīna nemirs, ja pēc pirmās lēkmes, vēl paliks dzīva.

Liels nervu uzbudinājums nedeva Valentīnai mieru. Nakts klusumā vi­ņai likās, ka istabā parādās dzīvas ēnas; pamāte likās viņai draudot; tad viņa atkal redzēja Maksimiliānu viņu sargājot. Ja reizēm viņai arī likās, ka viņa redz gluži svešus tēlus,, kā, piemēram^ grāfu Monte-Kristo, tad arī mēbeles likās viņai kustamies.

Tonakt, kad Valentīna bija dzirdējusi par Eiženijas bēgšanu, kad visa māja bija apklususi, visi apkalpotāji bailīgi virtuvē runāja par briesmī­gajiem notikumiem prokurora namā, viņai likās, ka vājā naktslampas gai­smā it kā pakustētos viņas bibliotēkas skapis sienas iedobumā. Citā reizē viņa būtu zvanījusi vai saukusi pēc palīga, bet tagad viņai nekas nelikās brīnišķi, viņas fantāzija viņu bija pieradinājusi pie visādiem murgu tēliem.

Aiz skapja sienā likās esam durvis; tās bez trokšņa atvērās, un ienāca kāds cilvēcīgs tēls.

Viņa domāja, ka pazīst Maksimiliānu.

Tēls pienāca pie gultas un likās klausāmies.

Šinī acumirklī uz tēla sejas krita gaismas stars. Tas nebija Maksimi- liāns.

Viņa domāja, ka tēls pārveidosies vai pazudīs, bet, kad tas nenotika, viņa gribēja ņemt kādu malku no dzēriena, kas viņu uz mirkli mēdza nomierināt.

Viņa izstiepa roku pēc glāzes, tēls nepazuda, bet vēl viņu atturēja no glāzes ņemšanas.

Valentīna nojauta, ka viņa ir nomodā un nesapņo. Viņa nodrebēja un atvilka roku atpakaļ.

Tad tēls paņēma glāzi un lūkojās, vai dzēriens ir skaidrs, bet neap­mierinājās ar to vien un vēl ar karoti pārbaudīja glāzes saturu.

Valentīna gluži uztrūkusies gaidīja, ka nu tēls atkal pazudīs, bet viņš pienāca viņai vēl tuvāk, sniedza glāzi un sacīja:

— Tagad varat droši dzert!

Valentīna tik tikko neiekliedzās no bailēm; tēls uzlika viņai pirkstu uz lūpām.

— Grāfs Monte-Kristo, — viņa čukstēja.

— Nesauciet, nebaidieties, — teica Monte-Kristo, — neesiet nemierīga un neturiet nekādas aizdomas! Es esmu jūsu draugs, jo gādāju par jums un sargāju jūsu dzīvību.

Valentīna nekā nespēja atbildēt.

— Uzlūkojiet mani, — turpināja Monte-Kristo, — redziet šīs iekai­sušās, sarkanās acis, šo bālo seju! Es jau četras naktis acis neesmu aiz­darījis, man jūsu dzīvība jāsargā jūsu draugam Maksimiliānam.

Piepešs sārtums pārklāja slimnieces vaigu, jo pēc šā mīļā vārda izzuda viņas pēdējās aizdomas un bailes.

— Maksimiliāns! Maksimiliāns! — viņa atkārtoja. — Vai viņš jums vi­su ir atklājis?

— Jā. Viņš man teica, ka jūsu dzīvība esot viņa dzīvība, un es viņam apsolīju jūsu dzīvību uzturēt!

— Jūs viņam apsolījāt, ka es dzīvošu?

— Jā.

— Vai tad jūs esat ārsts, ka varat mani pasargāt un ārstēt?

— Jā, un labākais, kādu liktenis jums varēja sūtīt.

— Jūs mani apsargājāt, jūs sakāt, — Valentīna teica nemierīgi. — Bet kur, es jūs neredzēju?

— Es biju aiz durvīm, kuras iet uz blakus namu, ko esmu noīrējis. Visu šo laiku es esmu uzmanījis tās personas, kas nāk jums dot zāles. Un, kad šīs zāles man likās kaitīgas, es ienācu, izlēju tās, un indes vietā jums devu spēcinošu dzērienu.

— Inde? — iesaucās Valentīna, kura domāja, ka viņa atkal sāk murgot. — Ko-jūs sakāt, mans kungs?

— Klusu, mans bērns, — teica Monte-Kristo, — es teicu: inde, bet vispirms izdzeriet šo dzērienu!

Un viņš izvilka no kabatas pudelīti ar sarkanu šķidrumu, no kuras da­žas piles iepilināja glāzē, ko pasniedza Valentīnai.

— Kad jūs šo būsit izdzērusi, tad šonakt nedzeriet vairāk nekā!

Valentīna izstiepa roku pēc glāzes, bet piepeši atrāva roku atpakaļ.

Monte-Kristo, to pamanīdams, pats paņēma glāzi, izdzēra pusi un tad

deva glāzi Valentīnai, kura atlikumu tagad dzēra mierīgi.

— Ak, jā, — viņa teica, — tagad es pazīstu nakts dzēriena garšu, kurš reizēm mani atspirdzināja un manas smadzenes atvēsināja. Pateicos, mans kungs!

— Tā jūs esat dzīvojusi četras dienas, — teica Monte-Kristo, — bet kā es esmu dzīvojis?: Ak, šis neizsakāmās mokas, kādas jūs man esat sagādājusi! Es redzēju nāvīgo indi lejam jūsu glāzē un baidījos, ka jūs to neizdzertu, pirms es vēl to spēšu izliet.

— Jūs sakāt, ka jūs redzējāt, ka inde tikusi lieta manā glāzē, — vaicāja Valentīna, — bet vai tad jūs zināt, kas to darīja?

— Jā.

— Ak, tas, ko jūs man sakāt, mans kungs, ir tik šausmīgi! Tik brie­smīgi! Mana tēva namā, manā istabā, tiek turpināti mēģinājumi mani no­nāvēt? Ak, mans kungs, tas nevar būt! Jūs gribat mani tikai pārbaudīt!