Aleksandrs Dima (tevs) - GRAFS MONTE-KRISTO

— Jā, skaidrā naudā.

— Ak, tas ir smalki, ka ir tāds kredīts: piecas papīra strēmelītes ir piecus miljonus vērtas, to vajag paša acīm redzēt, lai ticētu.

— Vai jūs šaubāties? Pavadiet manu komiju, un jās redzēsit, ka iz­maksās!

— Nē, - teica Monte-Kristo, — es nebūt nešaubos, bet man pašam būs tas jāizmēģina. Mans kredīts pie jums bija seši miljoni, es esmu iz­ņēmis 9(XKXX) franku, tātad man vēl paliek pieci miljoni un simts tūkstoši. Es tātad paņemšu šos piecus papīrīšus un došu jums ģenerālkvīti par sešiem miljoniem franku. Es rēķinu paņēmu līdzi, tāpat kvīti, jo man šo­dien nauda ir ļoti vajadzīga.

Un Monte-Kristo pasniedza baņķierim kvīti, paņemdams piecus čekus.

Kad zibens būtu iespēris pie Danglāra kājām, viņš nebūtu vairāk no­bijies.

— Kā? Kā? — viņš stomījās. — Grāfa kungs, jūs ņemat šo naudu? Bet atvainojiet, tas ir noguldījums no labdarības iestādēm, kas man vēl šorīt ir jāizmaksā.

— Ak, — teica Monte-Kristo, — tā ir cita lieta. Es jau nepastāvu uz šiem čekiem, samaksājiet man citā veidā! Es gribēju tos ziņkārības dēļ paņemt un būtu tad visur stāvējis par barona Danglāra firmas lielo dro­šību, ka tā- bez iepriekšējas pieteikšanas uz vietas man izmaksāja piecus miljonus. Tā būtu bijusi ļoti laba reklāma! Bet ņemiet vien savu čekus atpakaļ un dodiet man citus!

Un viņš pasniedza baņķierim čekus, kurš līķa bālumā izstiepa pēc tiem roku.

Bet tad viņš piepeši apdomājās, viņa izbiedētajā sejā parādījās smaids.

— Lai arī paliek tā, — viņš teica, — jūsu kvīts ir tā pati naudas vērtība.

— Ak jā, ja jūs būtu Romā, Tomsona un Frenča nams jums bez sto­mīšanās izmaksātu visus sešus miljonus.

— Atvainojiet, grāf, atvainojiet!

— Tātad es varu šo naudu paturēt?

— Jā, paturiet! — teica Danglārs, sviedrus no pieres slaucīdams.

Monte-Kristo iebāza lēni kabatā visus piecus čekus, it kā gribēdams

teikt: „Vēl ir laiks, es varu atdot."

— Ņemiet un paturiet! — vēlreiz teica Danglārs. — Bet nu paliek vēl tie simts tūkstošu franku.

— Ak, tas mazums, — teica Monte-Kristo, — tik daudz jau apmēram būs sakarā ar kursa maiņu, mēs esam līdzīgi, paturiet tos!

— Grāf, — teica baņķieris, — vai jūs runājat nopietni?

— Es nekad nejokoju ar baņķieri.

Monte-Kristo atvadījās un izgāja, kad sulainis pašlaik pieteica Bovila kungu, labsirdības iestāžu ģenerālinspektoru.

— Es atnācu vēl īstā laikā, — aiziedams teica Monte-Kristo, — te arī cits nāk pēc jūsu čekiem.

Danglārs vēlreiz nobālēja.

Monte-Kristo sveicināja Bovila kungu un pasmīnēja, redzēdams viņa rokās portfeli naudas saņemšanai.

Tad viņš sēdās savos ratos un lika braukt uz valsts banku.

— Labdien, mans kreditora kungs! — tikmēr Danglārs teica jaunajam viesim. — Jūs laikam gan nākat kā kreditors?

— Jā, barona kungs, — teica Bovils, — atraitnes un bāriņi manā per­sonā nāk lūgt pēc dāvanas piecu miljonu vērtībā.

— Ak, viņi ir nožēlojami, šie bāriņi, — turpināja Danglārs joku, — nabaga bērni!

— Jūs vakar saņēmāt manu vēstuli?

— Jā.

— Še ir mana kvīts par piecu miljonu saņemšanu.

— Mans mīļais kungs, — teica Danglārs, — jūsu bāriņi un atraitnes būs tik laipni vēl pagaidīt vienu dienu, jo nupat Monte-Kristo kungs, kuru jūs redzējāt aizejam — jūs taču redzējāt?

— Jā, nu?

— Nu, šis kungs paņēma līdz jūsu miljonus.

— Kā tā?

— Grāfam Monte-Kristo no Tomsona un Frenča bankas Romā bija neaprobežots kredīts pie manis; šodien viņš nāca, lai uzreiz atprasītu no manis piecus miljonus; es viņam devu čekus uz valsts banku, kur mana nauda noguldīta, un jūs sapratīsit, ka bankas direktoram būtu ļoti ne­patīkami vienā dienā piepeši izmaksāt desmit miljonus. Pēc divām dienām es jums labprāt pakalpošu.

— Ā, — neticīgi iesaucās Bovils, — piecus miljonus paņēma šis kungs, kurš mani sveicināja?!

— Monte-Kristo pazīst vai visu pasauli. Varbūt arī jūs?

— Piecus miljonus?!

— Šeit ir viņa kvīts, aptaustiet to kā neticīgais Svētais Toms!

Bovila kungs paņēma kvīti un lasīja:

„Saņēmu no baņķiera barona Danglāra kunga piecus miljonus, kurus viņš var saņemt no Tomsona un Frenča nama Romā"

— Nudien, taisnība! — teica izbrīnījies Bovils. — Un viņam bija vēl pieci miljoni pie jums?! Tas jau ir īsts nabobs!

— To es nezinu, bet viņam ir trīs neaprobežotas kredītzīmes pie ma­nis, pie Rotšilda un pie Lafita. Kā redzat, viņš man ir devis priekšroku un maksāja man simttūkstoš franku par kursa maiņu.

— Bet tas jau ir brīnišķīgi, — iesaucās Bovils, — es iešu pie viņa un lūgšu kādu artavu savām labdarības iestādēm.

— Ak, viņš ik mēnesi dod dāvanas par divdesmit tūkstošiem franku!

— Tas ir lieliski, es viņam pastāstīšu par skaisto Morserfa kundzes un dēla piemēru, kuri visu savu mantu norakstījuši labdarības iestādēm.

— Kādu mantu? — jautāja Danglārs.

— Nesen mirušā ģenerāļa Morserfa, jo viņi negribot dzīvot no naudas, kura iegūta nekrietnā ceļā.

— Bet no kā tad Morserfa kundze domā dzīvot?

— Viņa aizbrauca kaut kur uz provinci.

— Vai tu redz, cik godprātīgi! — teica Danglārs. — Cik liela tad bija visa dāvātā summa?

— Simts trīsdesmit tūkstoši franku. Bet runāsim par saviem miljoniem, — teica Bovils.

— Labi, — teica Danglārs, — vai tad jums tik ļoti vajag to naudu?

— Jā, rīt būs kases revīzija.

— Ā, kāpēc to neteicāt tūlīt? Atsūtiet rīt ap divpadsmititem pakaļ. Bet pag' — baņķieris pārtrauca pats sevi, — jūs varat izdarīt vēl labāk. Še, ejiet ar šo Monte-Kristo kvīti pie Rotšilda vai Lafita, viņi abi izmaksās jums naudu!

— Kaut gan čeks izrakstīts uz Romu?

— Jā, tas vislielākais maksās jums diskonto apmēram piecpadsmit tūkstošus franku.

Inspektors pielēca kājās.

— Nē, nē, tad es labāk gaidīšu līdz rītdienai.

— Ak, atvainojiet, — nekaunīgi teica Danglārs, — es domāju, ka jums jāaizpilda kāds mazs iztrūkums.

— Paldies Dievam, nē, — teica Bovils.

— Tātad uz rītdienu.

— Bet vai būs noteikti?

— Ā, jūs jokojat, protams, rīt pulkstens divpadsmitos.

Tiklīdz Bovils bija atvadījies un aizgājis, Danglārs iesaucās:

— Tāds muļķis!

Un, iebāzdams Monte-Kristo čeku savā kabatas grāmatiņā, viņš turpi­nāja:

— Atnāc vien rīt pēc naudas, tad es jau sen būšu projām.

Tad Danglārs aizslēdza visas durvis, iztukšoja savu kasi, paņēma 50000 bankas zīmju, sadedzināja dažus papīrus, citus sakārtoja un uzrakstīja vie­nu vēstuli, kuru nosūtīja pēc adresāta:

„Baronesei Danglāra kundzei."

— Es pats šo vēstuli nolikšu uz viņas tualetes galdiņa, — viņš no­murmināja.

Tad viņš izņēma savu ārzemju pasi, priecīgi berzēja rokas un teica:

— Labi, pase vēl derīga divus mēnešus!

Pa to laiku bēru gājiens no Vilfora nama bija nonācis Perlašēzas kap­sētā, kur Vilforiem bija dzimtskapi.

Gājiens bija lielisks: vairāk nekā divdesmit bēru rati, kuriem sekoja vairāk nekā piecdesmit aristokrātisku ekipāžu un kāds pustūkstotis per­sonu kājām. Šīs jaunās, skaistās meitenes nāve bija visus uztraukuši.

Ceļā bēru gājienu sastapa grāfa Monte-Kristo ar četriem melniem zir­giem aizjūgtā kariete; Monte-Kristo izlēca no karietes un pievienojās bē­riniekiem.