Aleksandrs Dima (tevs) - GRAFS MONTE-KRISTO

Tikmēr Emanuēls asarās apspiestu balsi teica Monte-Kristo:

— Ak, grāf, jūs dzirdējāt mūs tik bieži runājam par mūsu nepazīstamo labdari, jūs redzējāt, kā mēs viņu dievinājām, un varējāt līdz šai dienai gaidīt un nekā neteikt?

— Klausieties, mans draugs, jo jūs esat mans draugs vienpadsmit ga­dus, šā noslēpuma atklāšana ir notikusi ar lielu notikumu, kuru es jums tomēr nevaru minēt, — es jums zvēru, ka es šo noslēpumu biju noņēmies glabāt visu savu dzīvi. Jūsu Maksimiliāns ar savu kaislību mani piespieda to atklāt.

Tad viņš rādīja uz Maksimiliānu, kurš, dažādo spējo jūtu pārņemts, bija atkritis kādā krēslā, un teica, Emanuēla roku spiezdams:

— Sargājiet viņu!

— Kāpēc? — Emanuēls iztrūcies jautāja.

— Es nevaru to sacīt, bet sargājiet viņu!

Emanuēls apskatījās visapkārt un uz galda ieraudzīja pistoles. Viņš iz­bijies lūkojās uz tām. Monte-Kristo pamāja ar galvu „jā" zīmi.

Emanuēls gribēja pistoles paķert.

— Lai paliek! — teica Monte-Kristo.

Tad viņš piegāja pie Moreļa, kura agrākais uztraukums bija pārgājis drūmā mierā, un satvēra viņa roku.

Tikmēr Jūlija atkal ienāca ar zīda naudasmaku rokās.

- Šeit ir mana relikvija, — viņa teica, — nedomājiet, ka tā man būs mazāk dārga, kad es nu pazīstu pašu glābēju vaigu vaigā!

— Mans bērns, — nosarkdams teica Monte-Kristo, — atļaujiet man o maku atkal paņemt, jo, kopš jūs mani pazīstat, es gribu tikai pats

palikt jūsu laipnā atmiņā.

— Ak nē, nē, — teica Jūlija, — jūs kādu dienu varētu iedomāties mūs atstāt, vai ne, šī nelaimīgā diena atnāks?

— Jūs uzminējāt, — smaidīdams atteica Monte-Kristo, — pēc astoņām dienām es atstāšu šo zemi, kur tik daudz ļaudis, kas pelnījuši debesu sodu, dzīvoja laimīgi, kamēr mans tēvs mira badā.

Runādams par savu aizceļošanu, Monte-Kristo palūkojās uz Maksimi- liānu, bet tas palika vienaldzīgs, kā bijis; Monte-Kristo redzēja, ka viņam bija jāizcīna pēdējā cīņa ar sava drauga sāpēm. Paņēmis Jūliju un Ema­nuēla roku, viņš lēni teica:

Es lūdzu, mīļie draugi, atstājiet mani vienu ar Maksimiliānu!

Monte-Kristo palika viens ar Moreli.

— Maksimiliān, — teica Monte-Kristo, aizskardams sava jaunā drauga plecu, — vai jūs atkal esat vīrs?

— Jā, jo es atkal jūtu ciešanas. Bet nomierinieties, es nāvi vairs ne­meklēšu, jo zinu labāku līdzekli izdziedēt savas sāpes nekā pistoli vai dunci… manas sāpes pašas mani nonāvēs.

— Draugs, — ļoti skumīgi teica grāfs, — uzklausiet mani! Reiz līdzīgā izmisumā, kādā tu tagad atrodies, arī es gribēju nonāvēties. Ja tavam tēvam, kad viņš bija ieroci pret sevi pacēlis, ja man, kad es atgrūdu ēdie­nu, lai mirtu badā, neģēlīgā cietumā mirtu badā, ja mums kāds šinī labajā acumirklī būtu teicis: «Dzīvojiet, nāks diena, kad jūs būsit laimīgi," — ak, mēs smiedamies būtu atraidījuši šādu balsi, un tomēr, cik reižu vēlāk tavs tēvs svētīja dzīvību un es pats arī!..

— Ak, — iesaucās Morelis, pārtraukdams Monte-Kristo, — jūs bijāt zaudējis tikai brīvību, tēvs — tikai mantu, bet es, es — Valentīnu!

— Uzlūko mani, — teica Monte-Kristo ar nopietnību, kas viņu reizēm darīja tik cēlu un varenu, — lūk, man nav nedz asaru acīs, nedz drudža krāsas vaigos, nedz mana sirds pukst nemierīgi, un tomēr es redzu ciešam tevi, ko es mīlu kā savu dēlu! Vai tas neliecina, ka sāpes nav lielākas par dzīvību? Kad es tev saku, dzīvo, Maksimiliān, tad es esmu pārlie­cināts, tu man reiz pateiksies, ka esmu tevi dzīvībai uzturējis.

— Mans Dievs, — iesaucās jauneklis, — ko jūs sakāt, grāf? Sargieties, bet varbūt jūs nekad neesat mīlējis? Valeņtīna man būtu devusi skaidrāko, nekad vēl neredzētu bezgalīgo laimību, pārāk lielu, pārāk pilnīgu šai pa­saulei!.. Valentīnas vairs nav… un tāpēc man dzīvība var dot tikai iz­misumu un sāpes!

— Maksimiliān, es tev saku, ceri, — atkārtoja Monte-Kristo.

— Sargieties, arī es jums atkārtoju! — iesaucās Morelis. — Jūs gribat mani pārliecināt, gribat likt man ticēt, it kā es varētu Valentīnu vēlreiz redzēt.

Monte-Kristo pasmaidīja.

— Ceri! — viņš atkārtoja.

— Ak, — ievaidējās Morelis, — jūs spēlējaties ar mani kā tās labās, bet patmīlīgās mātes, kuras savu bērnu sāpes lūko remdināt ar medus- saldiem vārdiem, lai nebūtu jādzird bērnu brēkšana. Es savas sāpes ap­rakšu sirds noslēpumainākajos dziļumos, tur lai tās dus, lai pat jums, mans draugs, nevajadzētu mani nožēlot. Ardievu, mans draugs, ardievu!

— Nē, Maksimiliān, — teica Monte-Kristo, — tu dzīvosi ar mani un pie manis, nekad- mani vairs neatstāsi, un mēs no Francijas aizceļosim pēc astoņām dienām.

— Un jūs aizvien vēl sakāt, lai es ceru?

— Jā, jo es zinu līdzekli, kā tevi dziedēt.

— Grāf, jūs darāt mani vēl bēdīgāku, nekā es biju. Jūs turat manu nelaimi par ikdienišķu, kuru var dziedēt ar ikdienišķiem līdzekļiem, pie­mēram, ar ceļojumu.

— Nē, ne tavas sāpes ir ikdienišķas, ne mans līdzeklis. Tici manam solījumam, atļauj man mēģināt! — teica Monte-Kristo.

— Grāf, jūs tikai paildzināt manu nāves cīņu, tas ir viss.

— Ak, vājā sirds, — iesaucās Monte-Kristo, — vai tev nav spēja dot savam draugam tās nedaudzās dienas, kuras viņš no tevis lūdz? Vai arī lai es tevi saucu par nepateicīgu?

— Jūtiet līdzcietību ar manām sāpēm!

— Jā, es jūtu līdzcietību, un, ja es tevi viena mēneša laikā neesmu izdziedējis, Morei, tad es pats pasniegšu tev pistoli vai kādu indi, kura nonāvē ātrāk nekā tā, kuru iedeva Valentīnai.

— Jūs man to apsolāt?

— Jā, jo arī es esmu cietis, esmu gribējis mirt tāpat kā tu un bieži pat tad vēl, kad nelaime jau bija no manis novērsusies, esmu sapņojis par mūžīgā miega laimību.

— Ā, jūs man tiešām apsolāt? — iesaucās Morelis priecīgi. — Ja es mēneša laikā neesmu nomierinājies, jūs man ļaujiet pilnu brīvību un ne­sauksit par nepateicīgu, lai es darītu ko darīdams?

— Jā, Morei, to es tev zvēru: pēc mēneša šinī pašā stundā un dienā — šī diena man svēta, es nezinu, vai tu to esi domājis, — mums šodien ir piektā septembra diena, kad es pirms desmit gadiem izglābu tavu tēvu!

Morelis aizgrābts noskūpstīja Monte-Kristo roku.

— Pēc viena mēneša, — turpināja Monte-Kristo, — mēs sēdēsim viens otram pretī, uz galda mūsu priekšā ieroči un viegla nāve, bet apsoli arī tu man gaidīt un tik ilgi dzīvot!

— Jā, es to zvēru.

Monte-Kristo apkampa jaunekli, un abi turējās ilgi apkampušies, ne vārda nerunādami.

— Un tagad, — teica grāfs, — tu dzīvosi pie manis, tev dos Haides istabas, un manas meitas vietā stāsies mans dēls.

— Haide? — jautāja Morelis. — Kas ar viņu noticis?

— Viņa šonakt ir aizceļojusi.

— Lai tevi atstātu? — jautāja jauneklis.

— Nē, lai mani sagaidītu. Uz redzēšanos, Maksimiliān, manā namā! Tagad es no šejienes vēlētos neredzēts aiziet.

Morelis paklausīja.

Namā, kurā Albērs Morserfs bija noīrējis dzīvokli sev un mātei, pirmo stāvu apdzīvoja kāda ļoti noslēpumaina persona.

Tas bija vīrs, kura seju pat durvju sargs vēl nebija labi redzējis. Ziemu viņš bija līdz kaklam ietinies, vasaru viņš ikreiz šņauca degunu, garām iedams, un turēja lakatiņu sejas priekšā. Vispār bija izplatījušās baumas, ka tā ir kāda augsti stāvoša persona, un tāpēc neviens neuzdrošinājās tai pakaļ pētīt.