Aleksandrs Dima (tevs) - GRAFS MONTE-KRISTO

Nabaga grāfiene Mersedese šinīs nedaudzajās dienās bija ļoti pārvēr­tusies. Nevis bagātības lepnums bija zudis — viņa nekad nebija lepna bijusi greznuma dienās, — nē, viņas acis vairs nestaroja, viņas lūpas vairs nesmaidīja, jautri, asprātīgi vārdi vairs nebija dzirdami no viņas mutes.

Tomēr ne nabadzība un trūkums bija salauzis viņas spēkus, viņa lab­prātīgi bija nokāpusi no augstumiem un arī trūkumā izlikās kā karaliene, kaut gan zelta trauku vietā bija stājušies māla trauki, kurus viņai pašai vajadzēja uz galda uzlikt.

Arī Albērs bija noskumis, un tūkstoš sīkumu viņu kaitināja. Kad viņš gribēja iziet bez cimdiem, viņa rokas likās pārāk baltas, kad viņš gribēja kājām iet pa ielām, viņa kurpes bija par smalkām. Visapkārt smalki iz­lasīto un kopā saderīgo istabas lietu vietā bija daždažādas nevienādas mēbeles: tapetes bija pelēkas un vienmuļīgas, kādas mēdz lietot skopi nama saimnieki.

Nekad Mersedese nebija pazinusi īstu trūkumu. Jaunībā viņa bieži bija runājusi par savu nabadzību, bet tas nebija trūkums, tikai vienkārša dzīve, kurā tomēr aizvien bija viss vajadzīgais.

Un tad toreiz viņa bija bijusi gluži viena, — tagad viņai vajadzēja gādāt diviem un līdzekļu nebija nekādu.

Viņa nebūtu brīnījusies, kad Albērs kādudien būtu viņai teicis:

— Māt, mums vairs nav naudas.

Tuvojās ziema, istaba bija drēgna un auksta, un, pieradusi pie siltuma, viņa divkārt juta šo nepatīkamo vēsumu; visvairāk viņa nožēloja, ka istabā nebija nevienas puķes, un viņa bija dzīvojusi pastāvīgi ziedošā puķu dārzā!

Bet viņai bija viņas dēls!

— Māt, — Albērs teica, — aprēķināsim savu bagātību, man pēc tā jākaļ savi plāni.

— Bet, bērns, mums jau nav nekā, — sāpīgi atteica Mersedese.

— Bet apdomājiet, māt, vispirms tie trīs tūkstoši franku, kuri mums nodrošinās varenu dzīvi.

— Bērns, — nopūtās Mersedese.

— Ak, māt, — iesaucās jauneklis, — jūs man neticat tāpēc, ka es agrāk, naudas vērtību nepazīdams, daudz izdevu. Bet tagad es ar to ma­zumu ceru izdarīt lielas lietas.

— Bet, dēls, — nosarkdama teica māte, — vai tad mēs vispār pie­ņemsim tos trīs tūkstošus?

— Protams, bet vispirms mums vajag aizbraukt uz Marseļu, lai izraktu to naudu Melānas ielas mazajā namā. Ar divsimt frankiem mēs aiz­brauksim.

— Ar divsimts frankiem? Cik tālu ar to tiksi?

— A, es visu aprēķināju, mēs brauksim ar vispārējo pastu un ar upes tvaikoni, tad iznāks ļoti lēti, — visi izdevumi simt divdesmit četri franki jums un astoņdesmit franku — man.

— Bet kur tad tu ņemsi tos divsimt frankus?

— Te tie ir, un vēl divi simti; par simts frankiem es pārdevu savu pulksteni, par trīssimts frankiem — brelokus. Vai nav smieklīgi, ka šie piekari maksā trīsreiz tik daudz kā pulkstenis? Mēs tagad atkal esam bagāti.

— Vai mēs šinī namā esam vēl kaut ko parādā?

— Jā, trīsdesmit frankus. Bet ir tad mums paliek vēl daudz pāri. Un tad palūkojiet šeit, māt, ko jūs par to teiksit?

Un Albērs izvilka no kabatas grāmatas ar zelta atslēgu — atlieku no bijušās greznības un varbūt dārgu piemiņu — tūkstoš franku banknoti.

— Bet kas tad tas? — jautāja Mersedese.

— Tūkstoš franku, māt.

— No kurienes?

— Es pateikšu, tik, lūdzama, neuztraucieties!

Albērs apskāva savu māti, skūpstīja viņu sirsnīgi un teica dziļā, skaidrā bērna mīlestībā:

— Ak, cik skaista jūs esat, māt! Tiešām, māt, jūs esat skaistākā un cēlākā sieviete, kādu es jebkad esmu redzējis!

— Mīļais bērns! — teica klusi Mersedese un velti raudzīja savaldīt asaras.

— Tiešām, jūsu nelaime manu mīlestību pārvērtusi dievināšanā!

— Es neesmu nelaimīga un nekad nebūšu nelaimīga, kamēr man būs mans dēls, — teica Mersedese.

— Ak, dārgā māt, te jau tūdaļ sākas pārbaudījums — jūs atminaties, ko mēs bijām norunājuši?

— Vai mēs bijām kaut ko norunājuši, Albēr?

— Jā, ka jūs paliekat dzīvot Marseļā, kamēr es dodos uz Āfriku, lai darītu savam vārdam godu.

Mersedese dziļi nopūtās.

— Jā, māt, — turpināja jauneklis, acis kaunīgi nolaizdams, — vakar es iestājos Āfrikas karaspēkā, spahos; es domāju, ka varu brīvi rīkoties pats ar sevi, — kopš vakardienas es sevi pārdevu par kareivi kā citu vietnieks. Es esmu vairāk vērts, nekā es domāju, jo par mani maksāja veselus divus tūkstošus frankus, — viņš piebilda smaidīdams.

— Bet šie tūkstoš franku… — Mersedese teica drebēdama.

— Ir puse, otru pusi es dabūšu pēc gada.

— Asins nauda! — viņa beidzot čukstēja, uz debesīm lūkodamās.

— Jā, kad tikšu nokauts, — atteica Albērs. — Bet, mīļā māt, es saku tev, ka es savu dzīvību dārgi pārdošu, jo nekad neesmu tā vēlējies dzīvot kā tagad.

— Mans Dievs, mans Dievs! — dvesa Mersedese.

— Kāpēc man arī tikt nokautam? Vai Lamrsers, šis dienvidu varonis, ir nokauts? Un Morelis? Ak, māt, un tas skaistais mundieris, kad es pār­nākšu!

Mersedese lūkoja pasmaidīt.

— Jūs redzat, mīļā māt, — Albērs turpināja, — ka četri tūkstoši fran­ku ir gluži droši, ar kuriem jūs divus gadus varēsiet labi iztikt.

— Jā? — mehāniski teica Mersedese, bet Albērs satvēra viņas roku un, to sirsnīgi spiezdams, teica:

— Jā, māt, tu dzīvosi.

— Jā, es dzīvošu, bērns, — lēni atbildēja Mersedese, — bet tu ne­brauksi projām?

— Es braukšu, māt, es nevaru velti sēdēt, es esmu arī solījies. Bet arī jums jādzīvo, māt! Kas man ir dzīve bez jums? Bez jums, bez mīlestības uz jums es jau to dienu būtu nonāvējies, kad man pienācās šaubīties par savu tēvu. Es dzīvoju tikai tad, ja jūs apsolāties vēl cerēt un dzīvot; ja jūs man atļaujat gādāt par jūsu nākotni, tad jūs divkāršojat manus spēkus. Pusgadā es esmu vai nu miris, vai kļuvis par virsnieku, un tad jūsu liktenis nodrošināts, man būs naudas diezgan mums abiem, mums būs vārds, jūsu tēva vārds, uz kuru mēs abi būsim lepni. Ja mani ienaidnieks nošauj, tad varbūt arī jūs ilgi nedzīvosit un mūsu nelaime izbeigsies līdz ar mūsu dzīvību.

— Labi, mans dēls, — teica Mersedese, — rādīsim tiem ļaudīm, kas mūs uzlūko un spriež pēc mūsu darbiem, rādīsim, ka mēs esam vismaz nožēlas cienīgi.

— Bet nu nenodosimies vairs tumšām domām, mīļā, dārgā māt, gai­dīsim un cerēsim!

— Jā, mans dēls, tev jādzīvo un jātop laimīgam.

— Tātad mēs esam dalījušies un varētu vēl šodien aizbraukt. Jūsu vieta pastā ir jau aizmaksāta, man vēl dažas dienas šeit jāpaliek, un tad es jums sekošu uz Marseļu.

Abi ātri savāca savas lietas, nokārtoja rēķinus ar saimnieku un aizgāja roku rokā.

Uz trepēm kāds kungs, kurš dzirdēja viņus aiz sevis nākam, apstājās un atskatījās.

— Debrē! — nomurmināja Albērs.

— Morserfa kungs! — teica Debrē un palika stāvam. Viņam likās inte­resanti sastapties ar jauno cilvēku, kura liktenis tika pārrunāts visā Parīzē.

— Debrē kungs, viens no maniem bijušajiem draugiem, — Albērs skaļi teica savai mātei.

— Kā, viens no bijušajiem? Ko jūs ar to gribat sacīt? — stomījās De­brē.

— Es teicu tā tāpēc, ka man tagad vairs nav draugu, — atteica Albērs, — es jums pateicos, ka jūs mani vēl pazināt.

Debrē piesteidzās pie viņa un spieda tā roku.

— Mans miļais Albēr, — viņš teica, — ticiet man, ka es ņemu sirs­nīgāko līdzdalību jūsu nelaimē un piedāvāju savu neaprobežotu palīdzību.