Aleksandrs Dima (tevs) - GRAFS MONTE-KRISTO

— Ir izpildīts, mans kungs, — viņa teica dobji. — Ko jūs vēl no manis prasāt?

Un viņa saļima uz grīdas.

Vilfors piesteidzās pie viņas un satvēra sievas roku. Roka, cieti sa­ķērusi, turēja mazu flakonu, Vilfora kundze bija mirusi.

Gluži apstulbis šausmās, prokurors atlēca atpakaļ līdz durvīm un uz­lūkoja līķi.

— Mans dēls! — viņš piepeši iekliedzās. — Kur ir mans dēls? Eduārs! Un viņš metās lejā pa kāpnēm.

Viņa balsī bija dzirdamas tādas dziļas sirds izbailes, ka apkalpotāji pie­skrēja klāt.

— Mans dēls — mans dēls — kur ir Eduārs? — jautāja prokurors. — Kur Eduārs?

— Jaunais kungs nav lejā, cienījamais kungs, — atbildēja sulainis.

— Laikam viņš rotaļājas dārzā, palūkojaties aši!

— Nē, cienījamā kundze pirms kādas pusstundas aicināja jauno kungu pie sevis, un kopš tā laika viņš lejā nav bijis.

Auksti sviedri apklāja Vilfora pieri, kājas negribēja vairs klausīt, domas sāka jukt.

Streipuļodams viņš devās atkal pa kāpnēm augšā.

Istabā gulēja viņa sievas līķis; saukt viņš baidījās, lai netraucētu nāves mieru.

— Eduār! Eduār! — viņš stenēja.

Neviens neatbildēja.

Prokurors pagāja soli uz priekšu.

Līķis gulēja pie pašām buduāra durvīm, Eduāram vajadzēja būt iekšā. Mirusī māte likās apsargājam savu bērnu, un stingrām, plaši atvērtām acīm, noslēpumaini ironisku smaidu uz lūpām viņa skatījās uz prokuroru.

Durvis bija tikai pievērtas, varēja redzēt atvērtas klavieres un pusi no zilā dīvāna.

Uz šā dīvāna gulēja zēns.

Laikam viņš dusēja.

Nelaimīgais tēvs priekā iekliedzās. Viņš gribēja paķert bērnu un bēgt, bēgt.

Vilfors atgādināja nāvīgi ievainotu tīģeri, kura salauztie zobi rokas viņa pēdējā brūcē.

Viņš vairs nebaidījās nekādu ļaunu zīmju, nedz spoku. Viņš pārlēca pāri līķim, it kā būtu lēcis pāri liesmojošam sārtam.

Viņš paņēma bērnu savās rokās, sauca, kratīja — nekādas atbildes. Viņš berzēja bērna rociņas, skūpstīja viņa pieri, raudzīja sirdi — tā vairs nepukstēja!

Bērns bija miris.

Pie svārciņiem bija piesprausts papīrs.

Vilfors apjuka, bērns izkrita no viņa rokām un novēlās pie mātes.

Prokurors ieraudzīja Eloīzes rokrakstu un lasīja sekojošas rindiņas:

„Spriediet, vai es biju laba māte, jo, mīlēdama savu bērnu, es kļuvu par noziedznieci. Laba māte neaiziet bez sava bērna!"

Vilfors atkal piesteidzās pie bērna un izmeklēja to ar tēva uzmanību, kā lauvas māte pūlas ap savu bērnu.

— Liktenis! Liktenis! — viņš čukstēja.

Līdz šim izmisums, dusmas, niknums viņu bija uzturējuši pie dzīvības un dzinuši, tagad viņu pārņēma briesmīgas šausmas šo divu līķu tuvumā.

Viņa galva dunēja, viņš ar mokām piecēlās, šis lik cietsirdīgais vīrs gāja pie sava tēva, lai taču atrastu kaut vienu cilvēku, pie kura krūtīm viņš varētu raudāt, kuram stāstīt par savu nelaimi.

Viņš iegāja Nuartjē istabā.

Nuartjē likās sirsnīgi un uzmanīgi klausāmies abatā Buzoni, kurš bija mierīgs un vēss kā aizvien.

Kad prokurors pamanīja abatu, viņš neviļus pielika roku pie pieres. Pagātne atkal viņam atgriezās. Viņš atcerējās savu apciemojumu pie abata Buzoni pēc pusdienas mielasta Oteilā un tad abata vizītes Valentīnas nā­ves dienā.

— Jūs šeit, mans kungs, — teica prokurors, — jūs arī šeit parādāties laikam tikai kā nāves pavadonis?

Buzoni pagriezās, un prokurora uztrauktā seja un stīvais acu skatiens abatam diezgan skaidri vēstīja, kas noticis zvērināto tiesas sēdē; kas vēl bija noticis, to viņš nezināja.

— Es nāku jums teikt, ka jūs savus grēkus pret mani esat nolīdzinājis, un es lūdzu Dievu, lai viņš apmierinās ar šo sodu un piedot, kā es pie­dodu.

— Mans Dievs, — atkāpdamies iesaucās Vilfors, - šī balss — nav abata Buzoni balss!

— Nē.

Abats noņēma savus liekos matus, un viņa garie, melnie mati iežogoja viņa bālo seju.

— Tas jau ir grāfs Monte-Kristo! - iekliedzās prokurors satrūkda- mies.

— Tas ir vēl kas cits, karaliskais prokuror, meklējiet labāk, rakņājieties pa savu pagātni!

— Šī balss, — kur gan es to esmu dzirdējis?

— Divdesmit trīs gadus atpakaļ Marseļā, tai dienā, kad jūs saderi­nājāties ar Senmerāna jaunkundzi. Atcerieties tikai!

— Jūs neesat Buzoni, neesat Monte-Kristo, jūs esat apslēpts, nepie­lūdzams, nāvīgs ienaidnieks — es jums Marseļā esmu ko ļaunu darījis…

— Jā, tā ir, tev taisnība, — Monte-Kristo, rokas uz krūtīm krustodams, — meklē, meklē savā pagātnē!

— Bet ko tad es tev esmu padarījis? — kliedza prokurors, kura gars aizvien vairāk aptumšojās. — Ko es tev esmu nodarījis? Saki!

— Jūs mani nosodījāt uz lēnu, neģēlīgu nāvi cietumā, jūs manu tēvu nokāvāt, manu mīlestību, manu brīvību, manu laimi laupījāt!

— Kas jūs esat? Mans Dievs, kas tad jūs esat?

— Es esmu tā nelaimīgā spoks, ko jūs nogremdējāt Ifas pils pagrabos. Kad šis spoks pēdīgi izcēlās no kapa, viņš pieņēma grāfa Monte-Kristo masku, liktenis deva viņam neskaitāmu bagātību un varu rokās atriebt pasaulei par visu un visiem nodarītu ļaunu. Vai pazīstat mani?

— Ak, es pazīstu tevi, — es pazīstu, — iesaucās prokurors, — tu esi…

— Es esmu Edmons Dantess!

— Tu esi Edmons Dantess, — kliedza prokurors, —• nāc!

Un viņš sagrāba Dantesu un veda to skriešus augšā pa kāpnēm.

— Lūk, Edmon Dantes! — teica prokurors, rādīdams uz abiem līķiem sievas istabā. — Lūk, lūk, tu esi labi atriebies!

Redzēdams šo briesmīgo skatu, Dantess nobālēja, viņš juta, ka ir pār­kāpis atriebības robežas, ka viens cilvēks nevar ne pats sevi, ne visus cietējus atriebt, ka atriebties var tikai visi cietēji kopā. Viena cilvēka, pat viscēlākā, atriebšanās būs aizvien patīga un nezinās mēru noturēt, jo nav vienas personas varā notikuma norisi grozīt pēc savas gribas. Visu cietēju un apspiesto atriebšanās arī nebūs atriebšanās, bet izlīdzināšana. Un ko viņš vairs spēja šeit izlīdzināt?

Ar neaprakstāmām izbailēm sirdī viņš metās pie nelaimīgā bērna, at­vēra tā acis, taustīja pulsu un iesteidzās ar viņu Valentīnas istabā, kuru aizslēdza aiz sevis.

— Mans bērns! — iesaucās prokurors. — Viņš atņem man bērna līķi — ak, lāsts, nelaime, nāve pār mani!

Prokurors gribēja mesties Dantesam pakaļ, bet viņš stāvēja kā piena­glots, viņa acis atplētās, pirksti sarāvās un iecirtās krūtīs, asinis saskrēja nagos. Viņš neko nejuta, viņa dzīslas uztūka, galva kvēloja kā ugunīs.

Šis stingums turpinājās vairākas minūtes, līdz bija notikusi galīga prāta aptumšošanās.

Viņš skaļi iekliedzās, tad sāka ārprātīgi smieties un metās pa kāpnēm lejā!

Stundas ceturksni vēlāk atvērās Valentīnas istabas durvis, un ienāca Dantess. Aizsmakušu elpu, bāls, stīvu skatienu viņš stāvēja, citkārt tik mie­rīgais, cēlais vaigs bija dziļu sāpju sagrauzts.

Rokās viņš turēja bērnu, kuram nekāda palīdzība dzīvību nevarēja vairs atdot.

Viņš pazemīgi noliecās ceļos un klusi nolika mazās miesiņas blakus mātei, galvu pielikdams viņai pie krūtīm.

Tad viņš atstāja istabu.

Uz kāpnēm viņš satika kādu sulaini, kurš tam teica, ka kungs esot dārzā.

Monte-Kristo steidzās turp un redzēja prokuroru sulaiņu klātbūtnē ar lāpstu rokam zemi.

— Šeit vēl nav, — prokurors čukstēja, — šeit vēl nav.