Aleksandrs Dima (tevs) - GRAFS MONTE-KRISTO

— Es zinu, ko jūs gribat sacīt, bet, Edmon, mans dēls man to neatļaus.

— Bez jūsu dēla ziņas es arī neuzdrošinātos neko darīt, bet, ja viņš nebūs pretī, tad atļaujiet arī jūs!

— Ak, Edmon, liktenis mani par daudz bieži locījis un lauzis, man vairs nav savas gribas.

— Ak, Mersedese, nevajag liktenim padoties, vajag to izpētīt un locīt, tāpēc mums dots mūsu gars un griba!

— Nelaimīgais, — iesaucās Mersedese, — vai jūs tā runājat ar mani? Kad es tā domātu, ak, kas tad atliktu vēl, kā tikai izsamist!

Monte-Kristo nobālēja un nolaida acis šo dziļo sāpju priekšā.

— Vai jūs man nesacījāt uz redzēšanos? — viņš pēdīgi teica, roku sniegdams.

— Uz redzēšanos, — nopietni teica Mersedese, — tas lai jums pie­rāda, ka es ceru.

Un, vēlreiz viņam cieši acis ieskatījusies, viņa devās pa kāpnēm augšā un pazuda.

Monte-Kristo ilgi un sērīgi noskatījās viņai nopakaļ, tad ari viņš lēni atstāja namu un devās uz ostu.

Mersedese neredzēja, kā viņš aizgāja; viņas acis sekoja tālajam kuģim, kas aiznesa viņas dēlu pāri jūrai.

Un tomēr viņa neviļus klusi un trīsoši čukstēja: — Edmon! Edmon!

Ar saplosītu sirdi Monte-Kristo atstāja namu, kurā palika Mersedese, ko tas laikam nekad vairs neredzēs.

Kopš mazā Eduāra nāves Monte-Kristo bija ļoti pārvērties.

Lēnajā, līkajā ceļā sasniedzis savas atriebības augstāko pakāpi, viņš re­dzēja otrā pusē pretī rēgojamies šaubu bezdibeni. Viņa saruna ar Mer­sedesi bija viņu dziļi aizkustinājusi, viņš bija vēl stiprāk sajutis šaubu sā­pes, un dzirdētie mierinājuma vārdi nebija vēl spējuši nogrimt līdz viņa dvēseles dziļumiem.

Bet tāds vīrs kā Monte-Kristo nevarēja ilgi nodoties šaubām un grūt­sirdībai, kuras gan maziem gariem dod zināmu īpatnību, bet cēlus garus nokauj. Monte-Kristo apņēmās vēlreiz tuvumā aplūkot savu pagātni un smelt no tās sev atbildi, viņš vēl nenoprata, ka atbildi viņam bija jau devusi cēlā sieviete, kura viņu mīlēja.

„Atceries, tu atdzimušais vīrs, savu pāgātni!" viņš domāja pie sevis. „Vai tev neiet kā tiem cilvēkiem, kas sapnī tiek ievainoti? Viņi aplūko un aptausta savus ievainojumus un neatceras, kad tos guvuši. Es tagad pagātni redzu citādā gaismā, jāredz tā, kāda tā bija. Par daudz dimantu, zelta un laimes apstaro šodien tā spoguļa stiklu, caur kuru grāfs Monte- Kristo aplūko Edmonu Dantesu. Apslēp šos dimantus, aptumšo zeltu, iz­dzēs starus! Tu, bagātais, atrodi nabago, tu, brīvais, ieraugi sagūstīto cie­tumnieku, tu, laimīgais, — vārdzēju un cietēju, tu, atdzimušais, — līķi!"

Nogrimis savās domās, Monte-Kristo gāja pa to pašu ielu, pa kuru pirms divdesmit četriem gadiem viņu veda žandarmi. Šie jautrie, dzīvības pilnie nami bija toreiz viņam drūmi, mēmi, aizslēgti.

Viņš gāja tālāk pa to pašu ceļu, līdz nonāca līdz tai vietai ostā, kur viņš tika sēdināts laivā, lai vestu uz Ifas cietumu. Tanī vietā bija vairākas laiviņas, Monte-Kristo iesēdās vienā un lika airēties uz lfu.

Laiks bija skaists, saule staroja pilnā skaidrībā, jūras spogulis bija mie­rīgs un gluds, tālu pie apvāršņa slīdēja kuģi. Visa apkārtne bija kā zeltā iemērkta, un tomēr Monte-Kristo gara acīm redzēja tikai nakti un vienu spožu gaismiņu Katalānās pie Mersedeses. Viņš domāja, kā viņš bija cī­nījies ar žandarmiem, pārvarēts un kā šautenes stobra gals tika viņam likts pie pieres.

Pilienu pa pilienam kā avoti rudenī atkal piepildās pēc karstas vasaras, tā Monte-Kristo sirdī atkal iesūcās vecais rūgtums.

Kad viņš ieraudzīja Ifas pili, Monte-Kristo iedrebējās no jauna, it kā viņš piepeši būtu sava nāvīgā ienaidnieka spoku ieraudzījis.

Viņš piestāja pie pils.

Monte-Kristo atcerējās, ka šī bija tā pati vieta, kur viņš reiz bija iz­kāpis, tas pats kraujums, kur kareivji viņu ar šauteņu resgaļiem bija augšā uzdzinuši un uzstūmuši.

Toreiz Edmonam Dantesam ceļš bija licies briesmīgi garš, grāfs Monte- Kristo atrada, ka tas ir ļoti īss.

Kopš Jūlija revolūcijas Ifas pilī vairs netika ievietoti cietumnieki, viens vienīgs sargs atradās šeit, lai neielaistu kontrabandistus, viens vienīgs slēdzējs uzņēma ziņkārīgos, lai tiem rādītu šo šausmu pieminekli.

Kad Monte-Kristo atkal redzēja šo briesmu vietu, atkal kāpa lejā pagra­bos pa tumšajām trepēm, iegāja cietuma kamerā, viņa miesas drebēja un viņa bālā seja kļuva līķa bāla.

Monte-Kristo apjautājās, vai neesot vēl kāds cietumsargs no tiem lai­kiem, bet nebija vairs neviena, visi bija pārcēlušies uz citurieni.

Sargs, kurš viņu vadāja apkārt, bija iestājies darbā tikai 1830. gadā.

Monte-Kristo ienāca pats savā kamerā.

Dienas gaisma tik tikko iespiedās caur šaurajiem lodziņiem. Viņš re­dzēja to vietu, kur toreiz bija stāvējusi gulta, un vietu, kur abats Faria bija izracis caurumu, kurš gan bija aizmūrēts, bet vēl nojaušams.

Monte-Kristo ceļi sāka trīsēt. Viņš atsēdās uz soliņa.

— Vai par šo cietumu zina vēl kaut ko stāstīt bez tā, ka šeit smaka Mirabo? — jautāja Monte-Kristo. — Vai kas sevišķs nav noticis šinīs bries­mīgajos pagrabos, kurus uzlūkojot, jāšaubās, ka varēja tur ieslodzīt dzīvus cilvēkus?

— Jā, mans kungs, — teica sargs, — tieši par šo kameru sargs Antons man stāstīja ļoti dīvainu stāstu.

Monte-Kristo atkal nodrebēja: tas bija bijis viņa sargs. Viņš bija gan­drīz vai aizmirsis viņa seju un vārdu, bet piepeši viņš to redzēja savā priekšā ar lielu atslēgu saišķi, kuru dzirdēja skanam.

Monte-Kristo neviļus pagriezās, jo viņam likās, it kā parādītos Antona ena.

— Vai lai es kungam atstāstu to notikumu? — jautāja vedējs.

— Jā, — teica Monte-Kristo.

Un viņš uzlika roku uz spēji pukstošās sirds.

— Šo cietumu, — iesāka vedējs, — pirms daudziem gadiem apdzīvoja kāds ļoti bīstams politiskais noziedznieks, jo bīstamāks tāpēc, ka viņš bija ļoti gudrs. Kāds cits reizē ar viņu bija ieslodzīts, kāds nabags, ārprātīgs, gluži nekaitīgs priesteris.

— Ak jā, ārprātīgais, — teica Monte-Kristo, — un kāda tad bija viņa ārprātība?

— Viņš solīja miljonus, ja viņu atlaistu brīvā.

— Vai abi cietumnieki varēja redzēties?

— Ak nē, kungs, tas bija cieši noliegts, bet viņi abi izraka eju un tā savienoja abas kameras.

— Kurš tad no cietumniekiem to izdarīja?

— Nu, protams, tas jaunais, stiprais cilvēks; nabaga abats jau bija tik vājš un viņa gars bija tā sabeigts, ka viņš tādas lietas nemaz nebūtu spējis iedomāties.

„Ak, tie aklie," nodomāja Monte-Kristo.

— Jā, jaunais cilvēks izraka eju, ar ko, nav zināms, — turpināja vedējs, — bet eja bija, lūk, šinī vietā.

Un viņš ar lukturi rādīja uz to vietu sienā.

— Ak jā, tiešām, — teica Monte-Kristo.

— Cik ilgi turpinājusies šo abu cietumnieku satikšanās, nav zināms. Bet reiz vecis palika slims un nomira. Uzminiet nu, ko darīja jaunais!

— Nu?

— Viņš ienesa mirušo šinī istabā, ielika viņu savā gultā ar seju pret sienu, tad iegāja abata istabā, aizbāza ejas caurumu un ielīda pats tanī maisā, kurā bija iebāzts mironis. Nu, vai jūs kaut ko tamlīdzīgu esat dzir­dējis?

Monte-Kristo aizvēra acis, viņš vēl sajuta to šausmīgo aukstumu, kas viņu bija pārņēmis miroņa maisā.

Vedējs turpināja savu stāstu:

— Uzklausiet nu, kāds bija viņa nodoms; viņš laikam domāja, ka arī Ifas cietumā miroņi tiek apbedīti zemē, un cerēja zemi pacelt un izlīst ārā; bet par nelaimi Ifā miroņi netiek zemē apbedīti. Šeit miroņi ar sma­gumiem pie kājām tika iesviesti jūrā un nogremdēti. Tā izgāja arī mūsu cietumniekam. Otrā rītā īstais mironis tika atrasts jaunā cilvēka gultā, un nu viss noskaidrojās. Ļaudis, kuri iemeta domāto līķi jūrā, apgalvoja, ka esot dzirdējuši briesmīgu kliedzienu, kuru ūdens tomēr drīz apslēpis viļ­ņos.