ALEKSANDRS DIMĀ - MELNĀ TULPE

Redzot visas šīs ierīces, Bokstels jutās pārsteigts; taču savu nelaimi viņš visā pilnībā vēl nenojauta. Van - Berlu visi pazina kā lielu skaistuma cienītāju. Varbūt, viņš taisījās gleznot lielu gleznu no puķu valsts un tur viņam viss tas šķita vajadzīgs?

Kad pienāca vakars, Bokstels pieslēja kāpnes pie sienas, kas robežoja abu kaimiņu īpašumus, un uzmanīgi novēroja, kas notiek van - Berla dārzā. Viņš redzēja, ka plašs zemes gabals, kas agrāk derēja sakņu dārzam, tiek sadalīts kārtīgās puķu dobēs; zeme uzirdināta un sajaukta ar ostas dūņām, kādu kombināciju tulpes sevišķi mīlē. Dobes ieslēdza zaļas velēnas, lai zeme no tām neieslīdētu vagās. Un viss dārzs ierīkots tā, lai viņu apspīdētu rīta un vakara saule, ne dienvidu versme. Pie rokas atradās bagātīgi ūdens rezervuāri. Nebija šaubu, ka tulpes šajā dārzā varēja nevien krāšņi augt un ziedēt, bet arī izveidot jaunas šķirnes.

Nu bija skaidrs, ka van - Berls nodarbojās ar tulpju'audzēšanu.

Bokstels tūdaļ apsvēra, kā šis mācītais un bagātais cilvēks, kura rīcībā četri simti tūkstoši florinu kapitāla un desmit tūkstoši procentu gadā, varētu sasniegt.

Neskaidri viņš nojauta, ar ko šī lieta tuvākā nākotnē var beigties. Bokstela krūtīs iesmeldza tādas sāpes, ka roka nemaņā atlaida trepju kāpšļus un viņš novēlās zemē.

Tagad Bokstels zināja, ka ne gleznas dēļ, bet savā tulpju audzēšanas sacensībā van - Berls viņa dārzam laupīja pusgrādu siltuma un arī vēju. Van — Berla rīcībā bija nevien plašs dārzs, bei arī gaiša un tīra siltumnīca, par kādu Bokstels nevarēja ne sapņot.

Tā tad konkurencei bia gaidāmi panākumi, jo konkurents nebija nepazīstams zemnieks, bet paša lielā Kornēlija de - Vijtia radinieks.

Un patiesi, kas notiks, ja van - Berlam laimēsies izaudzēt jaunu tulpju šķirni un viņš to nosauks Jana de — Vitla vai Kornēlija de - Vitta vārdā? Tad Bokstelam nevarīgās dusmās būs jānosmok.

Tā Bokstels, paredzēšanas instinkta vadīts, uzminēja to, kam nenovēršami bija jānāk. Šī nakts Bokstelim pagāja bezmiegā un grūtās pārdomās.

No šī brīža Bokstela sirdī nemiera vietā ieviesās bailes un viņš ne par ko citu vairs nedomāja, kā par ļaunumu, ko tam* sagādās kaimiņš.

Van - Berls, kā jau varēja sagaidīt, pielietoja tulpju audzēšanā un šķirņu krustošanā visas savas plašās zināšanas un guva spožus panākumus. Viņš pārspēja tulpju krāšņumā un bagātības ziņā nevien tuvāko kaimiņu, bet arī attālāku pilsētu: Harlemas un Leidenas tulpju audzētavas.

Viņš piederēja pie tiem, sava laikmeta vientiesīgajiem dabas mīļotājiem, kuru devīze bija:

"Kas nemīlē puķes, tas zaimo Dievu."

"Jo skaistākas puķes, jo vairāk zaimo Dievu tas, kas viņas neciena."

"Tulpe ir skaistākā puķe, tādēļ tas, kas viņu neciena, ļoti smagi zaimo Dievu."

Pamatojoties uz šādu atziņu, četri vai pieci tūkstoši Holandes, Francijas un Portugāles puķu audzētāji, nemaz nerunājot par tādiem Ceilonā, Indijā un Ķīnā, varēja izsludināt par atkritējiem un Dieva zaimotājiem simtus miljonu ļaužu, kuri bija vienaldzīgi pret tulpēm.

Un tā van - Berls kļuva par Holandes ievērojamāko puķkopi, kura tulpes apbrīnoja un par kurām runāja, pavisam aizmirstot un dzēšot no ievērojamo puķkopju saraksta nelaimīgo Boksteli. Tas nolika tāpat, kā no maza asniņa izaug krāšņs stāds un nabadzīgās būdiņās piedzimst valdnieki.

Bet van - Berls, savā darbā un pētījumos iegrimis, nezināja un nenojauta, ka viņam blakus dzīvo nelaimīgs dārznieks, kurš zaudējis puķu karaļa troni uz visiem laikiem. Van - Berla puķes ar savu krāsu un spilglumu, ar savu smaržu maigumu un ziedu krāšņumu dominēja visās Eiropas dārzniecības un viņam varēja līdzināties tikai Šekspīra un Rubensa fantāzijas ziedi.

Lai gūtu pareizu jēdzienu par Dantes cietēju, vajadzēja šajā laikā paskatīties uz nabaga Boksteli. Kad van — Berls, ceļos nometies starp ziedošam tulpēm, pētīja viņu Šķirnes un kombinēja jaunus, vēl pilnīgākus un krāšņākus krustojumus, nabaga Bokstels, paslēpies aiz sava dārza koku lapām, bāls, saniknots, slimīgu spīdumu acīs, vēroja katru sava kaimiņa kustību. Un kad viņš kaimiņa sejā redzēja apmierinātības un laimes maidu, tas sūtīja tam tikdaudz naida un lāsta vārdu, ka jābrīnās, ka zaļās vītnes no tiem nenovīta.

Drīz Bokstels neapmierinājās ar to vien, ka uzmanīja savu kaimiņu un raidīja tam lāstus, bet apgādāja tālskatu un sekoja brīnišķīgo stādu attīstībai, līdz tie kļuva par puķēm, kas skaistuma, kupluma, smaržas ziņā pārspēja visu līdz šim redzēto. Kā puķkopis, Bokstels nevarēja apslāpēt savu sajūsmu un prieku par pilnību, kāda še izpaudās, bet jūtu izliesmojumam pārejot, viņa sirdi satvēra tāda skaudība un izmisums, ka likās: tur simtiem mazas čūskas plēstos un cita citu aprītu.

Šādos brīžos Boksteli bieži pārņēma briesmīga iedoma: pārlēkt pār sētu un iekļūt kaimiņa dārzā, lai aplaupītu, izmīdītu un izgrauztu ar zobiem skaistos puķu kokus un nogalinātu arī pašu saimnieku, ja tas iedrošinātos tulpes aizsargāt.

Bet tulpi nogalināt īsta dārznieka sajēgā bija ļoti liels noziegums!

Cilvēku nogalināt nebija tik liels grēks.

Van - Berla sistemātiskie pasākumi Boksteli tik ļoti saniknoja, ka viņš nopietni domāja par atriebību — par van - Berla puķu dārza iznīcināšanu ar koku un akmeņu palīdzību.

Bet tāds nodoms drīz bija jāatmet. Bokstels saprata, ka mūsu laikos koki un akmeņi no gaisa nekrīt. Van — Berla dārzs no lielceļa atradās tālu. Skaidrs, ka aizdomas kritīs uz viņu, viņu sodīs un viņš visu Eiropas dārznieku acīs būs pazemots.

Tad Bokstels sāka pārdomāt tādu atriebības veidu, kas viņu nekompromitētu.

Beidzot viņš to izdomāja. Kādu nakti viņš saķēra divus kaķus, sasēja tiem pakaļkājas ar desmit pēdu garu auklu un iemeta tos kaimiņa puķu dobēs, pašā vidū, kur auga "Kornēlijs de - Vitts" un citas slavenas šķirnes.

Sviediena iztrūcināti, kaķi pirmā mirklī skrēja katrs uz savu pusi. Bet, nojauzdami, ka aukla tos saista, kaķi, mežonīgi rēkdami, traucās uz visām pusēm, lauzdami un samīdami krāšņos ziedus, kas tiem gadījās ceļā. Beidzot aukla pārtrūka un kaķi pazuda puķu biezoknī.

Bokstels, aiz zaļuma vītnēm paslēpies, uzmanīgi vērās nakts tumsā, bet nekā nevarēja saskatīt. Taču no kaķu mežonīgās ņaudēšanas un mētāšanās viņš centās iedomāties, kāds posts būs nodarīts. Naida un dusmu vietā viņa sirds pildījās ar ļaunu prieka sajūtu.

Bokstels tik karsti ilgojās skatīt nodarīto postu, ka visu nakti nostāvēja pie žoga. Viņš nejuta ne nakts vēsumu, ne rīta miglas mitrumu. Viņu sildīja atriebības kāre. Kaimiņa bēdām vajadzēja būt tik lielām un atsvērt Bokstela ilgās ciešanas.

Līdz ar pirmiem saules stariem atvērās baltā nama durvis, kurās parādījās van — Berls. Kā daždien cilvēks, kurš nakti pavadījis savā gultā un redzējis jaukus sapņus, viņš smaidīdams gāja caur puķu dobēm.

Pēkšņi viņa smaids aptumšojās. Viņš redz, ka puķu dobes izkārpītās, tulpes aplauzītas un ziedi samīdīti.

Bāls kā audekls, viņš pasteidzina soļus un dodas gar dobēm. Boksteli drebina liela prieka trīsas. Piecpadsmit vai divdesmit tulpes nopostītas. Dažas pavisam nolauztas, citas aizlauztas un jau novītušas. No viņu rētām tek sula: dārgās asinis, kuru dēļ van — Berls, droši vien, nebūtu žēlojis ne savas asinis.